Vēlāk Jēzus aizstāvēs sieviešu tiesības, lai viņas netiktu pamestas, jo tāda prakse bija netaisnīga, tā darbojās tikai vienas puses interesēs, tādēļ ka sievai bija liegts pamest vīru. Runa ir par šķiršanās rakstu, kurā vīrietis drīkstēja izlemt: „No šīs dienas vairs neesi mana sieva.” Uz tāda dokumenta pamata sieviete tika izraidīta un nemaz nedrīkstēja tam pretoties. Kādu tad iemeslu dēļ sievietes mēdza izraidīt? Atkārtotā Likuma grāmata ļoti neskaidri tos formulē: „Ja kāds vīrs.. pie tās atradīs ko netīkamu, viņš raksta tai šķiršanās rakstu, dod to viņai un sūta to projām no sava nama. (At 24, 1)" Problēma rodas tad, kad vēlamies noskaidrot, ko nozīmē formulējums „atradīs ko netīkamu”. Tolaik pastāvēja divu skolu interpretācijas šim priekšrakstam – mācītājs (rabbi) vārdā Šammajs skaidroja to kā laulības pārkāpšanu, savukārt mācītājs Hillels apgalvoja: „Ja vīrietis, pamostoties no rīta, vairs nesaskata nekā tīkama, lai sniedz tai šķiršanās rakstu un atraida.” Šī otrā interpretācija vēlāk tika pārņemta arī Talmuda mācības skaidrošanai šajā jautājumā. Jāzeps ar mīlestības ievainotās sirds sāpēm vēlējās atraidīt Mariju slepeni, viņš nevēlējās celt viņai neslavu, līdzīgu staigules neslavai. Mocības sagādāja iekšējās dabas konflikts starp sirdi un prātu, starp mīlestību pret sievu un uzticību Likumam. Garīgā cīņa neatkāpās pat nakts stundās. Izturības rezultātā Jāzepu sapnī apmeklē eņģelis, lai stiprinātu viņu šai cīņā un atklātu viņa personīgo lomu pasaules pestīšanas nodomā. Sapņu iedvesmots, Jāzeps sāk izprast savu situāciju un sāk to uzlūkot ar Dieva skatu, tādēļ pēc pamošanās „pieņēma savu sievu”. Taisnīgs cilvēks mēdz redzēt sapņus par Dieva nodomu piepildīšanos. Laulību otrajā posmā jeb derības noslēgšanā (nisu`in – aiznest vai nest) sieviete pārcēlās uz vīra mājām, kur notika kāzu mielasts neskaitāmu ielūgto klātbūtnē. Rituāls noritēja sekojoši: vakarā līgavainis devās kopā ar saviem draugiem uz līgavas mājām; līgava gaidīja līgavaini tērpta kāzu kleitā, aizsegta ar plīvuru; sekoja plīvura atsegšanas ceremonija, to novietoja uz līgavaiņa pleciem, nosaucot viņu par līgavas „labāko draugu”; tad līgavainim pievienojās draugi vienaudži, intīmo pārdzīvojumu liecinieki, un viņu pavadībā sieva tika ievadīta jaunajās mājās; pārējie grezni tērptie ciemiņi ar lāpām rokās nostājās ceļa abās pusēs, gaidīja jaunlaulātos, lai sekotu viņiem mūzikas instrumentu spēles pavadībā, dejas solī veidojot kāzu procesiju. Atgriežoties pie Evaņģēlija, var pamanīt, ka sv. Lūkass apraksta eņģeļa sludinājumu Marijai, savukārt sv. Matejs pievērš uzmanību eņģeļa vēstījumam Jāzepam. Salīdzinot abus šos tekstus var secināt, ka Pestītāja atnākšana pasaulē tika pasludināta abiem laulātajiem, vienlaicīgi vīram un sievai. Dievs-Mīlestība, kurš pieņēma cilvēka veidu, atjauno radību caur divu laulāto iesaistīšanu jaunās pasaules veidošanā. Kaut gan Marija kā sieviete piekrīt Dieva nodomam un apliecina to ar „jā” vārdu, tomēr viņas pirmais „jā” tika dots Jāzepam. Dieva eņģelis apmeklē Mariju jau kā saderināto. Dievs tātad uzrunā Mariju un Jāzepu, jaunavu un taisnīgo, kuri ir iemīlējušies. Dievs nevēlas izšķirt šo pāri, tādēļ sūta eņģeļus un sagaida divus „jā” vārdus atbildē, lai Viņa nodoms piepildītos. *1855. gada 15. jūnijā pāvests Pijs IX marta mēnesi mudināja veltīt sv. Jāzepa godam, līdzīgi kā maija mēnesis bija veltīts Dievmātes godam un jūnija mēnesis - Vissv. Jēzus Sirds godam. Kaut gan sv. Jāzepa godināšana marta mēnesī aizsākās jau agrāk - 1810. gadā, Romā. Šajā, pāvesta Franciska izsudinātajā, sv. Jāzepa gadā marta mēnesī veltīsim laiku pārdomām par mūsu Pestītāja audžutēvu, Baznīcas un strādnieku aizbildni. Lai šis svētais, kurš Svētajos Rakstos nepasaka ne vārda, palīdz arī mums kļūt tuvākiem Dievam. Pārdomas no grāmatas "Józef, człowiek, który prowadzi do Boga" (Jāzeps, cilvēks, kurš ved tuvāk Dievam), autori: pr. Olinto Crespi, Fausto Negri. Ikdienas apceres par svēto Jāzepa marta mēnesī var lasīt šeit Svētā Jāzepa gads. Foto: Philippe de Champaigne/wikimedia.org | 
