Vispārējās audiences laikā pāvests, balstoties uz svētā Pāvila Vēstuli galatiešiem (sal. 3, 19.21-22), pievērsās diviem punktiem – Mozus likumam, tas ir, 10 baušļiem un dzīvei Garā, lai tādējādi palīdzētu mums labāk izprast Svētā Gara dzīvinātas kristīgās dzīves novitāti. Ja mēs esam saņēmuši Svēto Garu un ja mums ir Jēzus, kurš mūs atpestīja, tad kāpēc ir vajadzīgs likums? – jautāja Francisks. Apustulis Pāvils raksta: “Un ja Gars jūs vada, tad neesat vairs padoti likumam” (Gal 5, 18). Turpretī Pāvila pretinieki uzskatīja, ka, lai iemantotu pestīšanu, galatiešiem vajadzētu sekot likuma priekšrakstiem. Viņi atkāpās atpakaļ – ar nostaļģiju raudzījās uz laikiem pirms Kristus. Pāvils labi atcerējās “pirmā koncila” laikā Jeruzalemē teiktos apustuļa Pētera vārdus: “Tad kādēļ jūs tagad izaicināt Dievu, likdami mācekļu kaklā jūgu, ko nedz mūsu tēvi, nedz mēs nespējam panest? (…) Svētajam Garam un mums ir labpaticis neuzlikt jums citu nastu kā vien šo nepieciešamo: atturēties no elku upuriem, asinīm, no nožņaugtu dzīvnieku gaļas un no netiklības” (Apd 15, 10.28-29). Kad apustulis Pāvils runā par bauslību, viņš ar to domā Mozus likumu, 10 baušļus, kas bija saistīti ar derību, ko Dievs noslēdza ar savu tautu Sinaja kalnā. Pāvests norādīja, ka tā kā tajā laikā bija izplatīts pagānisms un elkdievība, tad bija vajadzīgs likums. Likuma ievērošana bija garants tam, lai tauta varētu baudīt visus derības labumus un būtu īpaši vienota ar Dievu – viņš skaidroja. Tauta bija vienota ar Dievu, un šīs vienotības redzamā zīme bija likuma ievērošana. Likums bija liela Dieva dāvana. Apustulis Pāvils Vēstulē galatiešiem atklāj, ka derība un likums tomēr nav nešķirami saistīti. Derība, ko Dievs noslēdza jau ar Ābrahamu, balstījās nevis uz likuma ievērošanu (jo tad likums vēl nebija dots), bet uz ticību apsolījumiem. Ābrahams ticēja, ka tas, ko Dievs apsolīja, tiks arī izpildīts. Likums parādījās daudz vēlāk – tikai pēc 430 gadiem. Komentējot minēto Vēstules galatiešiem fragmentu, Francisks atzina, ka likums bija nepieciešams, taču apsolījums tika dots un derība tika noslēgta krietni pirms likuma pasludināšanas. Tas tomēr, protams, nenozīmēja, ka Pāvils būtu nostājies pret likumu. Nē, viņš to ievēroja. Pāvests paskaidroja, ka apustulis savās vēstulēs vairākkārt aizstāv likuma dievišķo izcelsmi un parāda, ka tam ir ļoti konkrēta loma pestīšanas vēsturē. Taču likums nedzīvina. Likums ir ceļš, kas ved cilvēku pie Dieva. Tam ir pedagoģiska nozīme. To ievērojot, cilvēks atveras ticībai uz Kristu. Tomēr tam, kurš meklē dzīvību, jāraugās uz apsolījumiem un to piepildījumu Kristū – norādīja Svētais tēvs. Katehēzes noslēgumā Francisks atgādināja, ka apustulis Pāvils mums atklāj radikālo kristīgās dzīves novitāti, proti: visi, kuri tic uz Jēzu Kristu, ir aicināti dzīvot Svētajā Garā, kurš atbrīvo no likuma “jūga” un vienlaikus to piepilda mīlestības bauslī. “Tas ir ļoti svarīgi,” uzsvēra pāvests. “Likums ved mūs pie Jēzus”. Kāds varētu jautāt, vai tas nozīmē, ka tam, kurš tic, nebūtu jāievēro baušļi. Nē, tie ir jāievēro. Tie ir svarīgi, jo tiem ir pedagoģiska nozīme. Ievērojot baušļus, mēs tuvojamies Jēzum. “Taču ja tu atstāj novērtā satikšanos ar Jēzu un gribi atkal piešķirt lielāku nozīmi baušļiem,” sacīja Francisks, “tad rodas tā pati problēma, kāda bija tiem misionāriem fundamentālistiem, kuri iefiltrējās galatiešu vidū, lai viņus dezorientētu”. Pāvests atgādināja, ka mums ir jāstaigā baušļu ceļu, bet jāraugās uz Kristus mīlestību un saikni ar Kristu, jo šī saikne “ir svarīgāka par visiem baušļiem”. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
