Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Kurzemē

Mūža solījumus kopienā "Chemin Neuf" salikusi Arnita Buldure
02.09.2021 pl. 15:48
20. augustā Dombes abatijā, Francijā konsekrētās dzīves solījumus kopienā „Chemin Neuf“ salika latviete Arnita Buldure, kura no 2020. gada pēc 9 gadu ilgas prombūtnes Francijā ir pārcēlusies uz dzīvi kopienas “Chemin Neuf” Liepājas māju Karostā.

Pēc solījumu salikšanas savā Facebook kontā A. Buldure rakstīja: „Patiess prieks par to, ka varu atdot visu savu dzīvi Jēzum un kopā ar saviem brāļiem un māsām, lai kalpotu Dievam kristiešu vienotības labā.“ Šajā dienā solījumus kopumā salika 19 brāļi un māsas no dažādām valstīm un konfesijām.

Arnita norāda, ka, lai arī pēc dabas neesot ļoti emocionāls cilvēks un mūža solījumu došana bijis pašsaprotams solis, šajā dienā piedzīvojusi lielu prieku un Dieva mīlestības klātbūtni. Bijis prieks arī par to, ka piedalīties varēja brālis un brāļi un māsas no kopienas Latvijā.

Ņemot vērā, ka daudzi tuvinieki un draugi no Latvijas solījumu došanas dienās klāt būt nevarēja, Arnita un Elīna aicina visus 25. septembrī pl. 13 uz Svēto Misi Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā. Tas būs pateicības dievkalpojums par saliktajiem solījumiem, kā arī apliecinājums tam, ka joprojām ir cilvēki, kas atdod savas dzīves pilnībā Kristum.

2020. gada vasarā Arnita intervijā Liepājas diecēzes laikrakstām "Nāc" (Nr.114) pastāstīja par savu ceļu pretī aicinājumam un dzīvei kopienā "Chemin Neuf":

Interese par kopienu “Chemin Neuf”

Pirmā Arnitas sastapšanās ar kopienu notikusi 2010. gadā, kad vēl strādājusi Juridiskajā pārvaldē Valsts ieņēmumu dienestā Rīgā. Dodoties priestera Andreja Mediņa vadītajā svētceļojumā uz Tezē, viņa sadraudzējusies ar aktrisi Sigitu, no kuras pirmo reizi kaut ko dzirdējusi par kopienu, bet toreiz tas neesot īpaši uzrunājis, jo nebija aktuāli.

Arnita savu interesi par kristietības vērtībām remdējusi, lasot kristīgo literatūru, kur vairākkārt saskārusies ar domu, ka katram kristietim ir jāatrod sava vieta – kopiena, draudze. Šie vārdi nav likuši mierā, urdījuši, atgriezušies. Meklēta arī informācija par Latvijā sastopamām kopienām, kongregācijām, un tad, atkal sastopoties ar kopienas “Chemin Neuf” vārdu, atmiņā uzausis Sigitas stāstītais. Drīz vien rokā bijis telefona numurs, uz kuru zvanot Arnita izteikusi savu vēlmi vairāk uzzināt par iespējām jauniešiem. Sekoja tikšanās ar Madaru Šinki, kura izstāstījusi kopienas tapšanas vēsturi, iepazīstinājusi ar tās garīgumu. Aplūkojot fotogrāfijās jauniešu priekpilnās sejas no festivāla Otkombā, Francijā, Arnitas sirds “aizdegās”. Sekojis aicinājums pievienoties braucienam uz šādu festivālu augustā, bet pirms tam – pievienoties lūgšanu grupai Rīgā. Ne uzreiz ceļš turp aizvedis, jo vienmēr gadījušies kādi šķēršļi, bet pēdējās trīs tikšanās tomēr izdevies apmeklēt.

Arnita atceras: “Pirmo reizi, kad ierados, cilvēkus nepazinu, bet uzreiz jutos kā mājās. Man iepriekš nebija bijusi saskarsme ar harizmātiskām lūgšanām. Pirmo tāda veida pieredzi guvu ar kopienu “Emmanuel”, bet tā bija neliela, nejutu uz to arī aicinājumu, tā vienkārši nebija droši vien domāta man. Mani uzreiz uzrunāja gars, kurš valdīja “Chemin Neuf” lūgšanu grupā.”

Jaunā ceļa atklāšanās

Arnitas sirdī tajā laikā bija iemājojuši vārdi “jaunais ceļš” un galvā sākušas riņķot domas par un ap to, kas sagaida priekšā. Reiz kādā lūgšanu vakarā Sv. Jēkaba katedrālē Rīgā, kur bijusi iespēja cilvēkiem no kopienas “Emmanuel” lūgt aizlūgumu, Arnita dalījusies ar to, ka jūt paveramies savā priekšā kādu jaunu ceļu un lūgusi aizlūgumu šajā jautājumā.

Otro reizi ierodoties “Chemin Neuf” lūgšanu grupā, pirmās emocijas bija noplakušas. Arnita stāsta: “Apsēdos un domāju – ko es te daru? Tad pēkšņi atcerējos, ka kāds iepriekšējā reizē man bija skaidrojis kopienas nosaukuma tulkojumu no franču valodas un ka tas nozīmē “jaunais ceļš”. Pēkšņi manu sirdi piepildīja liels prieks, pielēcu kājās un turpināju slavēt Kungu, neļāvos mirkļa emocijām. Tagad, dzīvojot sv. Ignācija no Lojolas garīgumā, es spēju labāk atpazīt šīs svārstības, kuras ir no labā Gara un kuras – no ļaunā, lai neļautos tikai emocijām.”

Arnita turpina: “Tā manī arvien stiprāki kļuva jautājumi par dzīves aicinājumu. Kopienas brāļi iedrošināja, sakot, ka Dievs jau visu parādīs, tikai jāuzticas. Atceros, ka kāds kopienas brālis teica: “Redzēsi, kad aizbrauksi uz Otkombas festivālu, tad sapratīsi!” Sāku domāt – kas tā par maģisku vietu, kurā es visu sapratīšu. Kādēļ visu nevaru saprast tur, kur esmu? Bet patiesībā šie vārdi bija diezgan pravietiski. Laiku līdz festivālam centos dzīvot beznosacījumu uzticībā.”

Jauniešu festivālā Otkombā

Festivālā Arnitu uzrunājušas daudzas lietas – gan pati vieta ar skaisto skatu uz ezeru, abatiju, gan internacionālā gaisotne, satiekot jauniešus no visas pasaules. Prieks, kas apkārt valdījis, ienācis arī pašā Arnitā. Tomēr neiztika arī bez vilšanās, kas meklējusi iespēju visu sabojāt: “Biju pārsteigta, ka viss notika franču valodā, jo šķita, ka internacionālam festivālam jābūt angļu valodā. Pat sabozos un sevī nodomāju: “Te nu gan es sapratīšu, ko Dievs man saka!” Tā bija tāda iekšēja sacelšanās, bet, laikam ritot, mani jautājumi noskaidrojās.”

Atmiņā spilgti iespiedies kāds it kā ārēji nenozīmīgs notikums: “Mums ar draudzeni pretī nāca kāds kopienas brālis, kurš izskatījās tik brīvs! Tajā brīdī skaļi izteicu savas domas – kā viņš var būt tik laimīgs, kā tā var būt? Liene man atbildēja – viņš ir atradis savu vietu dzīvē un vienkārši dzīvo. Tajā brīdī sirdī saucu uz Dievu: “Es taču arī gribu atrast savu vietu dzīvē un vienkārši dzīvot!” Dievs mani uzklausīja.”

Izlīgšanas vakarā starp dažādām iespējām Arnita izvēlējās garīgu sarunu ar kādu kopienas brāli un māsu, viņiem uzticot savu jautājumu. Jauniete dalījusies, ka, vērojot kopienas brāļus un māsas, jauniešus, viņā radusies doma kādu gadu pavadīt kalpošanā. Tomēr tajā pašā laikā gribējies attaisnoties ar nespēju pamest darbu. Sekoja aizlūgums, un Arnitai stiprinājumam tika dots vārds no Bībeles par Ābrahāma aicinājumu atstāt savu zemi. Tajā brīdī nākusi sapratne, ka Dievs pavisam nopietni uztvēris Viņam uzticēto jautājumu, un iestājies neliels izbīlis.

Aicinājumā uz kristību Svētajā Garā Arnitu uzrunājis tas, ka tā ir iespēja visu savu dzīvi atdot Jēzum, un sapratusi, ka tas viņai der. Stāvot uz ceļiem altāra priekšā, pirmo reizi prātā ienākusi arī doma par konsekrēto dzīvi, bet tā ātri dzīta prom. Šoreiz Dievs stiprinājis un iedvesmojis ar vārdiem no vēstules korintiešiem: “Bēdas man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!”

Arnita dalās ar tajā brīdī pārdzīvoto: “Manī ienāca prieks par to, ka Dievs runā un Viņam ir kāds konkrēts mērķis manai dzīvei, ka Viņš vēlas manu laimi, prieku. Šis prieks kopš tās dienas man nav zudis, protams, emocijas vairs nav tik stipras. Tajā vakarā pat gandrīz nevarēju aizmigt, bet necentos piedzīvoto uzreiz kādam stāstīt, jo tas bija liels dārgums, kuru negribēju uzreiz izkliegt uz āru. Biju ārkārtīgi laimīga.”

Apsolījuma piepildījums

Arnita ir pārliecināta, ka Dieva dāvātie vārdi ir piepildījušies, piepildās un līdz mūža galam vēl turpinās piepildīties. Pēc atgriešanās no festivāla Otkombā gribējies runāt par Dievu un to, ko Viņš Arnitas dzīvē darījis, lai Labā Vēsts arvien vairāk izplatītos. Viņa atceras, ka darbā dalījusies ar kolēģiem un nav bijis bail no izsmiekla. Tāpat arī brīvi varējusi pateikt, ka pusdienlaikā dosies uz adorācijas kapelu. Tajā visā piedzīvota liela Dieva aizsardzība, jo arī tad, ja nācies dzirdēt kādus dzēlīgus vārdus, tie bijuši kā “pīlei ūdens”.

Bijis dzīvē arī periods, kad piedzīvotas veselības problēmas, tas Arnitai bija pārbaudījumu laiks, un tad Dieva vārds uzrunājis no jauna. Pēc kādām rekolekcijām saņemtais Dieva apsolījums uzcēlis kājās, vārdam noticot no jauna. Arnita domā, ka Dieva apsolījums ved un attīstās tur, kur viņa pati pat nevar iedomāties.

Deviņi kopienā pavadītie gadi bijuši ļoti dažādi, Dievs vedis tur, kur Arnita pat nav varējusi iedomāties, bet viņa cenšas klausīties Svētajā Garā un iet tur, kur Viņš vada. Vēlme būt instrumentam Dieva rokās mudina katru rītu atdot Jēzum savu sirdi, lai Viņš ar to rīkojas pēc Sava prāta, tajā pašā laikā Arnita apzinās arī savu vājumu.

Dievs pārveido

Internacionālā kopienas vide ir pavērusi pilnīgi citu skatījumu uz dažādām kultūrām, arī to, kā citās kultūrās cilvēki lūdz Dievu. Tas ir bagātinājis to, kā Arnita seko Jēzum, kā lūdzas. Kultūras atšķirības neizslēdz arī nesaprašanos, tas nav viegls, bet skaists ceļš. Kopienā katra otrdiena ir “tuksneša” laiks, kurā laiku pa laikam ir dots īpašs laiks izlīgšanai, tad var pieiet pie brāļa vai māsas un atvainoties par vārdu, rīcību izlīgstot. Arnita atzīst, ka kopienas brāļi un māsas viņu ir veidojuši tādu, kāda viņa ir šobrīd: “Jo tālāk es dzīvoju, jo pateicīgāka esmu, ka Kungs mani ir aicinājis tieši šajā kopienā, kur kopā dzīvo gan ģimenes, gan konsekrēti brāļi un māsas, priesteri, laji. Šī vide ir dabiska, tāda kā dzīvē. Kopienā dodam arī solījumu kalpot kristiešu vienotībai. Es lūdzu Dievam, lai Viņš man ļauj izdzīvot šīs sašķeltības sāpes, nepierast pie tām un lūgties par vienotību. Man tas ir ļoti svarīgi, ka kopienā esam dažādu konfesiju piederīgie, arī tas mani veido.”

Foto no A. Buldures personīgā arhīva