Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Svētīgi ir lūgt par mirušajiem
30.10.2022 pl. 11:44
Novembris Baznīcas dzīvē ir saistīts ar mirušo ticīgo pieminēšanu. Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godina mirušo piemiņu un aizlūdz par tiem, īpaši – Euharistiskajā upurī (Lionas II koncils), lai šķīstīti viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu. Sv. Mise – Euharistija ir visiedarbīgākais līdzeklis mirušo dvēseļu glābšanai no šķīstītavas.

Šķīstītavas pastāvēšana

Tātad mirušo pieminēšana izriet no Baznīcas mācības par šķīstītavu. Ar vārdu “šķīstītava” Baznīca apzīmē visu izredzēto galējo šķīstīšanu, kura pilnīgi atšķiras no soda, kas jāizcieš pazudinātajiem.

Bieži, sevišķi nekatoļu, ticīgajiem ir jautājums, kur Svētajos Rakstos ir pieminēta šķīstītava? Tiešas norādes uz šķīstītavu nav. Vispirms var teikt, ka šķīstītavas pastāvēšana izriet no Dieva taisnības. Visi netiek vienādi sodīti. Šķīstītavā nonāk tie, kas nomirst ar ikdienišķiem grēkiem (vai ar lieliem, bet jau piedotiem), par kuriem nav gandarīts. Sods šķīstītavā nav mūžīgs, jo, tam izbeidzoties, dvēsele ieiet debesu svētlaimē. Netiešas norādes Svētajos Rakstos atrodamas vispirms Mateja evaņģēlijā: “Ja kāds sacīs vārdu pret Cilvēka Dēlu, tam tiks piedots, bet, kas runā pret Svēto Garu, tam netiks piedots ne šinī, ne nākošajā dzīvē” (12,32). Arī Lūkasa evaņģēlija līdzībā par uzticīgo un neuzticīgo kalpu (12,41-48) noslēgumā Jēzus saka: “Kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies un nepildīs viņa prātu, saņems daudz sitienu. Bet, kas nezinādams dara to, kas sodāms, tas saņems maz sitienu.” Vēl par to var lasīt 1Kor 3,11-15.

Mirušo piemiņas svinēšanas vēsture

Mirušo piemiņa vispirms ir atzīšana, ka viņi ir dzīvi, un šīs piemiņas konkrētā izpausme ir lūgšana. Ir iedibināta prakse, ka īpašas lūgšanas par mirušajiem tika veltītas trešajā dienā pēc nāves, lai pieminētu augšāmcelšanos, septītajā dienā, lai pieminētu radīšanu, trīsdesmitajā, lai atcerētos Izraēļa tautas sēras pēc Mozus nāves (At 34,8), un četrdesmitajā dienā, kas saistās ar Jēzus uzkāpšanu debesīs, kā arī nāves gadadienā.

Viduslaikos klosteru aprindās attīstījās īpašas mirušo pieminēšanas formas. Sv. Isidors no Seviļas, Baznīcas doktors, 7 gs. pirmajā pusē saviem mūkiem lika vienu konkrētu dienu gadā veltīt lūgšanām par mirušajiem, kas bija pirmdiena pēc Vasarsvētkiem.

9. gs. abats Egils iedibināja “mirušo svētkus” 12. decembrī, lai godinātu Fuldas klostera dibinātāju. 2. novembri kā lūgšanu dienu par mirušajiem kristīgajā tradīcijā 998. gadā ieviesa Klinī benediktiešu klostera abats, bet vēlāk arī citi ordeņi, īpaši cistercieši un kartūzieši. 1311. gadā Svētais Krēsls liturģiskajā kalendārā iekļāva Visu Ticīgo mirušo piemiņas dienu jeb tautā sauktu par Dvēseļu dienu, un tā pakāpeniski izplatījās visā Baznīcā.

14. gs. izveidojās kapu procesijas pie četrām stacijām, kuru laikā tika lūgts par mirušajiem un dziedātas sēru dziesmas. Pēdējā, piektā stacija tika svinēta baznīcā un noslēdza procesiju. Tur, kur tas nebija iespējams kapsētās, procesijā gāja baznīcās un izmantoja kapu kopiņas simbolu, kuru sauc caluns, kas ir audums, ko izmanto mirstīgo atlieku, zārka vai katafalka pārklājumam; agrāk tas bija vilnas audums, kas austs kārtu rakstā. Tas ir melnā krāsā ar uzšūtu krustu. Pēdējos gados dažās Latvijas draudzēs ir ieradums arī pēc Visu ticīgo mirušo piemiņas dienas līdz pat 8. novembrim pēc Sv. Mises lūgties pie caluna par tiem mirušajiem, kuru tuvinieki pieteikuši aizlūgumu.

Atsaucoties uz senāku ieradumu, kas bija izplatīts Portugāles un Spānijas karalistēs, pāvests Benedikts XV 1915. gada 10. augusta apustuliskajā konstitūcijā “Incruentum Altaris” (Bezasiņainais altāra upuris) raksta: “Tādēļ, piesaucot debesu Gudrības gaismu un apspriežoties ar dažiem Svētās Romas Baznīcas kardināliem, Svēto Sakramentu un Svēto rituālu disciplīnas kongregācijas locekļiem, mēs nosakām sekojošo: Visu mirušo ticīgo svinīgās piemiņas dienā priesteriem visā Baznīcā ir atļauts celebrēt trīs Mises ar nosacījumu, ka viena no tām ir brīvi izvēlēta, ar iespēju saņemt ziedojumu; otra Mise bez ziedojuma ir veltīta par visiem mirušajiem ticīgajiem; trešā tiek celebrēta saskaņā ar Augstākā Pontifika nodomu bez ziedojuma.”

Atlaidas, lūdzoties par mirušajiem

Tāpat ticīgie var saņemt pilnas atlaidas, kuras drīkst upurēt tikai par mirušajiem, ja: laikā no 1. līdz 8. novembrim (ieskaitot) dievbijīgi tiek apmeklēta kapsēta un lūgšanas tiek veltītas par mirušajiem, kaut vai tikai domās; visu ticīgo mirušo piemiņas dienā (2. novembrī) dievbijīgi jāapmeklē baznīca un tur jālūdzas Kunga lūgšana “Tēvs mūsu” un “Es ticu”. Bez tam vēl ir jāizpilda trīs parastie atlaidu iemantošanas nosacījumi: sakramentālā grēksūdze, sv. komūnija un lūgšana pāvesta nodomā. Ar vienu grēksūdzi pilnas atlaidas var iemantot vairākkārt, bet ar vienu sv. komūniju un lūgšanu pāvesta nodomā – tikai vienu reizi.

Baznīca iesaka pieminēt šķīstītavā esošās dvēseles, uzskatot, ka lūgšana par mirušajiem ir ticības izpausme uz augšāmcelšanos un svēto sadraudzību, kā arī tā ir aizlūgšana par tiem, kam šī lūgšana un aizlūgšana ir nepieciešama.

Svētais pāvests Jānis Pāvils II mācīja, ka “mūsdienu pasaulei vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešams no jauna atklāt dzīves un nāves jēgu mūžīgās dzīves perspektīvā. Ja tā zaudēs Dieva dimensiju, tā kļūs par pasaules gūstekni un ļausies bailēm. Kristiešiem lūgšana par mirušajiem ir ticības izpausme uz Kristus augšāmcelšanos.”

Kapsētas – mirušo piemiņas vietas

Šajās dienās daudzi apmeklē kapsētas, sakārto tuvinieku kapu kopiņas, daudzi dodas uz dzimto pusi, lai arī tur, pie tuvinieku kapiem, uz brīdi apstātos, atskatītos pagātnē un ielūkotos nākotnē. Pie kapu kopiņām atdzīvojas atmiņas, jo aiz aukstajiem kapakmeņiem slēpjas tuvinieku – vecāku, brāļu, māsu, kādam arī bērnu un dzīves draugu sejas. Kapos atdzīvojas mūsu sejas, acīs parādās prieka un žēluma asaras, lūpas izrunā klusus piedošanas lūguma un pateicības vārdus. Satikšanās kapsētā noslēdzas ar miera novēlējumu, kuram ir jābūt par mirušo mantojuma daļu, gaismas novēlējumu, kurai ir jāspīd viņiem mūžīgi un ar kuru mēs mūsu dzīves tumsībā nedrīkstam pazaudēt kontaktu. Ar mūsu mirušajiem esam saistīti ne tikai asins radniecības vai draudzības saitēm, bet mūs saista ticība, ka Tas, kurš uzmodināja Jēzu Kristu, dāvās dzīvību arī mūsu mirušajiem un mums pēc nāves. Viens no evaņģēlija fragmentiem, kas tiek lasīts šajā dienā, ir no Jāņa evaņģēlija (14,1–6), kuru var nosaukt “Uz Tēva mājām”. Tā ir Jēzus atvadu runa mācekļiem. Apustulis Toms jautā, un Jēzus atbild. Toms jautā par ceļu, jo cilvēka dzīve ir ceļojums. Cik dažādi ir cilvēka ceļi, tik dažāda ir viņu dzīve. Tomēr patiesais ceļš un patiesā dzīve ir Kristus, kurš mūs iedrošina: “Nebīstieties no dzīves! Es esmu ar jums visos dzīves ceļos. Nebīstieties no nāves! Es neatstāšu jūs, būšu ar jums un priekš jums ik brīdi, kad būšu visvairāk vajadzīgs.”

Materiālu sagatavoja pr. Vjačeslavs Bogdanovs
"Nāc", Nr.128
Foto: Imb.org