Pirms pieminekļa atklāšanas Auces pilsētas kapos, Saldus Romas katoļu baznīcā notika Svētā Mise, lai aizlūgtu par pr. Gati, kurš šajā draudzē kalpoja līdz pat pēdējam dzīves brīdim. Dievkalpojumā, kuru vadīja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, piedaloties pr. Gata M. Bezdelīgas bijušajiem Garīgā semināra kursa biedriem - priesterim Vjačeslavam Bogdanovam un bīskapam Andrim Kravalim, ņēma dalību arī garīdznieki un ticīgie no dažādām draudzēm. Sprediķī bīskaps Andris Kravalis atsaucās uz pāvesta Franciska apustulisko vēstuli priesteriem, kas tika publicēta 2019. gada 4. augustā Arsas prāvesta svētkos, lai izceltu to, kā šis svētā tēva vēstījums atbalsojies priestera Gata Mārtiņa Bezdelīgas dzīvē un kalpošanā: „Aicinājums ir kas daudz vairāk, nekā tikai mūsu izvēle – tā ir atbilde uz Kunga uzaicinājumu, ko nepelnīti esam saņēmuši. Aicinājums ir dāvana un noslēpums. Lai to labāk apzinātos, pāvests mudina biežāk atgriezties pie Kunga aicinātiem ļaudīm, viens no viņiem ir arī Gatis. Pateicība, drosme un slavēšana… šīs trīs attieksmes, kuras pāvests Francisks izceļ savā vēstulē priesteriem, bija cieši klāt arī priestera Gata dzīvē. [..] Jau no pirmās semināra dienas man likās, ka viņš ir optimists, vienmēr prieka un pateicības pilns: pateicība ir spēcīgs ierocis. Neizsmeļamais humors un draudzīgie smiekli raksturoja Gati savstarpējās attiecībās ar semināristiem un līdzcilvēkiem. Paldies par prieku, ar kādu tu, dārgais Gati, esi upurējis savu dzīvi, atklājot sirdi, kura, gadiem ritot, ir kļuvusi ar katru dienu plašāka un dāsnāka pret Dievu un tev uzticēto tautu! Priecīga sirds, saka pāvests, ir kā labs vīns, kas laika gaitā kļūst nevis skābs, bet kvalitātes ziņā arvien augstvērtīgāks. Dārgais Gati, paldies par uzticību saistībām, kalpošanām un darba pienākumiem, kurus tu biji uzņēmies! Bez tiešajiem garīdznieka pienākumiem tev dārgs bija Maltas ordenis, mākslinieka radošais darbs, fotografēšana, gleznošana, literārā darbība. Tu mīlēji Saldus pilsētu… mīlēji uz to skatīties… tu šeit atgriezies divreiz. Paspēji iepazīties ar suitu tradīcijām, kalpojot Alsungā... tu mīlēji cilvēkus… Paldies par neatlaidības un “izturības” liecību, veicot pastorālo darbu, paldies par vieglumu, ar kādu tu kalpoji Dievam un cilvēkiem… Ar savu dzīvi tu liecini, ka, esot ar Jēzu Kristu, vienmēr dzimst un atdzimst prieks. 1996. gadā pr. Gatis uzsāka kalpot Liepājas diecēzē un pirmo reizi tika nozīmēts uz Saldus draudzi, kur aktīvi veica arī žēlsirdības darbu, sadarbojoties ar Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni, un kļuva par šī ordeņa maģistrāta kapelānu (Maltas ordenī Gatis darbojās 20 gadus). Saldus apkārtnē tika dibinātas vairākas draudzes un organizēta jaunās Saldus baznīcas celtniecība. Pāvests Francisks saka, ka šodienas sabiedrībā un kultūrā, kas virspusējību padarījusi par vērtību, ir priesteri, kuri riskē un cenšas uzņemties saistības uz visu mūžu. Pateicoties priestera uzticībai mēs svinam Dieva uzticību – Viņš, par spīti mūsu ierobežotībai un grēkiem, nepārstāj mums uzticēties, ticēt un riskēt un mūs aicina darīt tāpat. Drosme. Pāvests raksta priesteriem, ka “grūtos brīžos mums visiem nepieciešams Dieva un brāļu sniegts mierinājums un spēks”. Mums visiem noder šie aizkustinošie vārdi, kurus apustulis Pāvils rakstījis savām draudzēm: “Es lūdzu: nezaudējiet drosmi manu ciešanu dēļ” (Ef 3, 13) un “Es gribu, lai [..] viņu sirdis tiktu iepriecinātas.” (Kol 2, 2) Tādējādi mēs spēsim izpildīt sūtību, ko ik rītu no jauna Kungs mums dod, t. i., sludināt “lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm” (Lk 2, 10). Dārgais Gati, tu drosmīgi sludināji EVAŅĢĒLIJU! Tev bija drosme uzsākt Saldus dievnama celtniecību... iesvētot šo Saldus dievnamu, tu sacīji: “SAPŅI PIEPILDĀS, un sapņiem ir jātic un nevar no tiem atteikties.” Kas palīdz saglabāt, izkopt un apliecināt drosmi? Pirmkārt, saikne ar Jēzu. Ikreiz, kad novēršamies no Jēzus vai esam nevērīgi pret mūsu attiecībām ar Viņu, mūsu kalpošana pamazām apsīkst, un mūsu lampas paliek bez eļļas, kas nepieciešama, lai apgaismotu mūsu dzīvi (sal. Mt 25, 1–13). “Palieciet manī, un es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat manī. [..] bez manis jūs neko nespējat darīt.” (Jņ 15, 4–5) Otra būtiska saikne ir tuvums cilvēkiem. Pāvests raksta: “Neesiet noslēgušies attiecībā pret cilvēkiem, citiem priesteriem vai kopienu. Un jo īpaši nemeklējiet patvērumu noslēgtās, elitārās grupās. Tas galu galā slāpē un saindē dvēseli. Drosmīgs kalpotājs ir tāds, kas vienmēr ir kustībā, dodas ārā; un “došanās ārā” nozīmē to, ka reizēm mēs ejam “pa priekšu, reizēm – vidū, bet reizēm – aizmugurē. Mēs ejam pa priekšu, lai vadītu draudzi, vidū – lai to uzmundrinātu un atbalstītu, bet aizmugurē – lai uzturētu tās vienotību, proti, lai neviens pārāk tālu neatpaliktu”.” Dārgais Gati Mārtiņ, tu biji drosmīgs un atbildīgs gan kā eksorcists, gan kā cietumu kapelāns, gan kā dvēseļu gans un mākslinieks… Daudzas tevis iesāktās lietas turpināsies Liepājas un visas Latvijas Baznīcas dzīvē! Slavēšana. Nav iespējams runāt par pateicību un iedrošinājumu, neuzlūkojot Mariju. “Augsti slavē Kungu mana dvēsele” (Lk 1, 46) Viņa, sieviete, kuras sirds tika caurdurta (sal. Lk 2, 35), mums māca slavēt, vēršot skatienu nākotnē un mācot godināt Dievu ik brīdi. Visa Marijas dzīve bija ietverta viņas skandētajā slavas dziesmā (sal. Lk 1, 46–55), ko arī mēs esam aicināti dziedāt kā slavas himnu. Pāvests raksta: “Ikreiz, kad apmeklēju Dievmātes svētnīcu, man patīk pavadīt laiku, raugoties uz Māti un ļaujot, lai viņa raugās uz mani. Es sev lūdzu bērna, nabaga, vienkārša cilvēka paļāvību – tādu cilvēku paļāvību, kuri zina, ka šeit ir viņu Māte un ka ir iespējams lūgt, lai tā viņus ieslēdz savā sirdī [..] Raudzīties uz Mariju nozīmē “ik reizi [..] no jauna ticēt maiguma un mīlestības revolucionārajam spēkam. Viņā mēs redzam, ka pazemība un maigums ir tikumi, kas piemīt nevis vājajiem, bet gan stiprajiem, kuriem nav vajadzības darīt pāri citiem, lai paši justos svarīgi”.” Mārtiņam bija šie tikumi… rūpes par savu māti, mammu Hellu, pazemība priestera kalpojumā, kalpošana trūcīgajiem... Gatis bieži uzlūkoja Kunga Māti – Mariju – un ar savu dzīvi dziedāja viņas slavas dziesmu. Šodien mēs iesvētīsim piemiņas zīmi uz Gata Mārtiņa kapa. Cilvēces vēsture nebeidzas kapakmeņa priekšā, jo tā ir iepazinusi “dzīvo akmeni” (sal. 1 Pēt 2, 4) – augšāmcelto Jēzu Kristu. Katrs Dieva kalps ar savu dzīvi, priekiem un pārbaudījumiem, ciešanām un nāvi turpina liecināt par mūžīgo dzīvi un Dieva valstību. Mēs kā Baznīca esam celti uz Viņa, mēs esam dzīvie akmeņi, Kristus Mistiskā miesa… Par savas priesteriskās dzīves moto Gatis bija izvēlējies vārdus “Dievs ir mīlestība”, kurus viņš bija ierakstījis savas primīcijas svētbildītē.” Noslēgumā bīskaps Andris Kravalis aicināja: „Lai pateicība mūsos modina vēlmi slavēt Dievu un mūs vēlreiz mudina īstenot savu priesterisko sūtību! Lai mēs esam cilvēki, kuri ar savu dzīvi liecina par līdzjūtību un žēlsirdību, ko tikai Jēzus mums var sniegt. Dārgais Gati, tavs sirds siltums, atsaucība, uzticība Baznīcas mācībai paliks mūsu atmiņās”. Pēc dievkalpojuma klātesošie devās uz kapsētu Aucē, kur bīskaps Viktors Stulpins iesvētīja uzstādīto kapakmeni. Kapa pieminekli veidojis SIA „Berggranit” akmeņkaļa amata meistars Rolands Bergs no Zirņu pagasta, kuru ar pr. Gati saistījusi daudzu gadu pazīšanās un sadarbība, kas aizsākusies ar meistara veikto darbu pie altāra Lēnu baznīcai. Kā sarunā atcerējās R. Bergs, priestera humors un draudzīgie smiekli bija tas, kas viņam vienmēr paliks atmiņā. Šoreiz akmeņkalis darbu veicis, daļēji ziedojot to arī kā savu artavu pr. Gata piemiņai. Uz pieminekļa ir redzams izveidots Neatkarīgo Maltas bruņinieku ordeņa krusts, pr. Gata kā ordeņa maģistrāta kapelāna ģerbonis, kurā ir ierakstīts viņa priesterības moto latīņu valodā „Deus caritas est” (Dievs ir mīlestība), zemāk, kā jau uz priestera kapa pieminekļa, latīniski rakstīts „Tu es sacerdos in aeternum” jeb „Tu esi priesteris uz mūžiem”. Liepājas diecēzes bīskaps izteica pateicību visiem, kuri bēru dienā, pirms un arī pēc bērēm ziedoja pieminekļa izveidei: „Tas ir kopīgi veidots piemineklis, kas liecina, ka priestera kalpojums ir novērtēts un tas ir bijis nozīmīgs daudzu dažādu konfesiju ticīgo, kuri pazina priesteri, dzīvēs.” 
Katedrāle.lv
| 
