Palasīsim...  Svētrunas

Dārgie brāļi un māsas Kristū!

Kad Jēzus sludināja par Dieva valstību, vienā no līdzībām Viņš to salīdzināja ar sinepju graudu, no kura izaug koks. Līdzīgi ir ar apziņu par Dievu, Dieva izpratni, Evaņģēlija izpratni.

Šodien mēs dzirdējām lasījumu no pravieša Isaja grāmatas par Dieva kalpu – pirmo no, tā saucamajām, dziesmām par Dieva kalpu. Tas ir pravietojums par Jēzu Kristu. Viņš ir tas, kas ir lēnprātīgs, kas nenodzēsīs kvēlojošu dakti un nenolauzīs aizlauztu niedri. Pret cilvēkiem Viņš izturējās ar milzīgu līdzjūtību, arī pret grēciniekiem bija mīlestības pārņemts. Viņš tos netiesāja, bet palīdzēja ieraudzīt savu situāciju un atgriezties no grēkiem, piedzīvot Dieva mīlestību un pārveidoties iekšēji, izmainīt savu dzīvi.

Šis Dieva valstības motīvs attiecas arī uz Vecās Derības izpratni, mēs šodien to skatām Jaunās Derības gaismā. Nākošais motīvs – tā ir izpratne par Jaunavas Marijas lomu Dieva plānā. Šodien mēs pasvētīsim Vissvētākās Jaunavas Marijas svētgleznas kroni un bruņas. Šī glezna kādreiz jau bija kronēta, bet pa kara gadiem šie kroņi un bruņas kaut kur bija nozuduši. Tagad tie ir izgatavoti no jauna, un šodien mēs atjaunojam šīs senās Dievmātes svētgleznas sākotnējo izskatu.

Tāpēc būtu jāpasaka pāris vārdi par Jaunavu Mariju kā Karalieni – ko tas nozīmē un kā ir izveidojusies šāda viņas godināšana.

Marijas Karalienes piemiņas dienu liturģiskajā kalendārā ieviesa pāvests Pijs XII ar encikliku Ad caeli Reginam (Debesu Karalienei), kas izdota 1954. gada 11. oktobrī, Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas dogmas pasludināšanas 100. gadadienā. Jau Vatikāna Pirmā koncila laikā 1869. gadā Francijas un Spānijas bīskapi lūdza iedibināt šos svētkus. Tagad 22. augusts ir Vissvētākās Jaunavas Marijas Karalienes piemiņas diena Baznīcas liturģijā. Tieši šo Marijas kronēšanas notikumu mēs atceramies piektajā Rožukroņa noslēpumā Augstās godības daļā.

Svētajos Rakstos nav neviena teksta, kas tieši runātu par Vissvētākās Jaunavas Marijas karalisko titulu. Tomēr ir starpteksti, kas satur šo patiesību. Paradīzē izskan apsolījums par sievieti, kas samīs čūskas galvu (1 Mozus 3:15). Erceņģelis Gabriels un Elizabete Mariju sauc: “Svētīga tu esi starp sievietēm” (Lk 1:28, 43) – tātad no visām sievietēm uz zemes tu esi pirmā. Arī Marija, pravietiskā iedvesmā, runā pati par sevi: “Redzi, no šī brīža visas paaudzes mani sauks par svētīgu” (Lk 1,48). Apokalipsē ir šāds teksts: "Tad debesīs parādījās zīme: sieviete, tērpta saulē, un mēness zem viņas kājām, un viņas galvā divpadsmit zvaigžņu kronis" (Atkl. 12:1) - šī sieviete, saskaņā ar Baznīcas tradīciju, ir tieši Marija.

Jau senie Baznīcas rakstnieki, balstoties uz diviem tekstiem: Ercenģeļa Gabriela vārdiem, kurš paziņoja Marijai, ka viņas Dēls valdīs mūžīgi, un uz Elizabetes vārdiem, kura viņu sveica kā "mana Kunga māti" - Mariju sauca par "ķēniņa māti" un "Kunga māti", tādā veidā paužot skaidru pārliecību, ka Viņa no sava Dēla karaliskā statusa smeļas īpašu cildenumu un cieņu. Marijas valdīšana izriet no Kristus ķēnišķības, ir tās loģiskas un dabiskas sekas. Marija Karaliene nav iedomājama bez saiknes ar Jēzu Kristu, Visuma Karali, savu patieso Dēlu.

Mūsdienu Bībeles zinātnieki uzsver, ka tradīcija piešķirt Marijai karalienes titulu dzima agrīnajā kristietībā, balstoties uz Jāņa Atklāsmes grāmatā aprakstītās vīzijas par sievieti, kas kronēta ar 12 zvaigznēm (Atkl 12:1-8) marioloģisko interpretāciju. Arī Vecās Derības mesiāniskā Ps 45:10 teksts: "Karaliene ir pie tavas labās rokas" papildus skaidri atklātajai patiesībai par Kristus Pestītāja karalisko cieņu Bībelē iezīmē arī  Marijas kā Karalienes tēlu. Tieši no šiem Bībeles avotiem izriet teoloģiskie argumenti patiesībai par Karalieni Mariju.

Otrs mūsu ticības avots par Mariju kā Karalieni - tā ir mutvārdu tradīcija, kas rakstiskā veidā parādās Baznīcas mācībā un Baznīcas Tēvu rakstos. Šeit jau ir tiešas atsauksmes, un to ir ļoti daudz. Sv. Efrems (+373) jau pirms 1600 gadiem rakstīja par Mariju: "Godājamā Jaunava, Karaliene un Valdniece", "pēc Trīsvienības viņa ir visu Valdniece", "viņa ir visu mirstīgo Valdniece". Viņš sevi sauc par "Marijas kalpu". Sv. Pēteris Hrizologs (+451), arī Baznīcas doktors, Dievmāti sauc par "Valdnieci" (Domina). Vecajā terminoloģijā šis vārds nozīmēja valdnieka un karaļa cieņu. Toledo bīskaps sv. Ildefonso (+669) Mariju ne tikai sauc par Domina, bet arī norāda, ka Viņa "valda pār visiem cilvēkiem". Šajā gadījumā viņš izsaka skaistus vārdus: "Es esmu kļuvis par tavu kalpu, jo tu esi kļuvusi par mana Radītāja Māti". Konstantinopoles patriarhs Sv. Germans (+732) Mariju sauc par "visu zemes iemītnieku karalieni", bet Sv. Damaskas Jānis (+ 749) - par "Cilvēku dzimuma karalieni" un "Visu cilvēku karalieni", "Visas radības Valdnieci".

Apstiprinājums vispārējai pārliecībai, ka Marija ir debesu un zemes Karaliene, tiek pausts arī kristīgajā ikonogrāfijā, kurā jau no seniem laikiem Marija redzama tronī ar oreolu, kā tika attēloti tikai imperatori. Šo Vissvētākās Jaunavas Marijas attēlošanas veidu sastopam katakombās jau 3. gadsimtā. Īpaši kopš Efesas koncila (431), kurā tika apstiprināta ticības patiesība, ka Vissvētākā Jaunava Marija ir Dieva Māte, Dieva Dēla, Jēzus Kristus Māte, Austrumos un Rietumos Mariju mākslā sāka attēlot ar kroni galvā, dažreiz sēžot tronī. Bizantijas ikonās no 6. gadsimta Dieva Māte vienmēr atrodas tronī. Šāda veida gleznas un pēc tam figūras tika sauktas par Bazilissa jeb Karalieni, vai Theantrōpos jeb Valdnieci, kas sēž tronī ar Dievišķo bērnu klēpī. Bieži vien, lai uzsvērtu, ka Marija ir arī eņģeļu karaliene, viņas figūra tika attēlota eņģeļu ieskauta. Agrīnās viduslaiku gleznās eņģeļi balsta vainagu virs viņas galvas. Šāda veida attēlu grieķu valodā sauca par Panagia Angeloktistos. No 10. gadsimta par ieradumu kļuva attēlot Mariju tronī un ar kroni, karaliskās drēbēs un pat sēžam pie Kristus labās rokas. No 14. gadsimta par mākslinieku iecienītāko tēmu kļuva aina, kad Jēzus un Dievs Tēvs veic Marijas "kronēšanu".

8. gadsimtā kā viens no ikonoklastu apkarošanas veidiem radās paraža privāti kronēt Dievmātes attēlus un statujas, īpaši tās, kas bija slavenas ar sevišķām žēlastībām. 732. gadā pāvests sv. Gregorijs III vainagoja Dievmātes tēlu ar dimantiem rotātu tīra zelta kroni. Pāvests Gregorijs IV 838. gadā līdzīgu kroni dāvāja Dievmātei Sv. Kaliksta baznīcā Romā. Sākot ar 17. gadsimtu šī paraža tika oficiāli rezervēta Svētajam Krēslam. Sākotnēji šīs kronēšanas bija paredzētas tikai attēliem Itālijā, tomēr drīz vien tās izplatījās visā pasaulē. Pirmā svētglezna, kuru kronēja pāvests, bija Dievmātes glezna Sv. Pētera bazilikas sakristejā (1631). Polijā šo godu izpelnījās Žēlastības Dievmātes attēls Varšavā (1651), bet pēc tam 1717. gadā Čenstohovas Dievmātes attēls. Lietuvā 1927. gadā Viļņā tika kronēts Rītausmas vārtu (Aušros Vartai jeb Ostrobramas) Vissvētākās Jaunavas Marijas, Žēlsirdības Mātes, attēls. Jaunavas Marijas tēlu kronēšana ir viena no viņas godināšanas izpausmēm.

Starp vecākajām un populārākajām Baznīcas lūgšanām ir "Tavā Patvērumā" (Sub Tuum præsidium) un "Esi sveicināta, karaliene" (Salve Regina) un Dievmātes litānija, kuras pēdējos uzsaukumos Dieva Māte tiek piesaukta kā Karaliene. Marijas karalienes tituls tika uzsvērts arī Vatikāna II koncila dokumentos, īpaši dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu Lumen gentium:

“Kad bezvainīgā Jaunava, ko Dievs bija pasargājis no jebkāda pirmgrēka traipa, bija beigusi šīszemes gaitas, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesu godībā, un Kungs viņu paaugstināja par pasaules Karalieni, lai viņa vēl pilnīgāk līdzinātos savam Dēlam, kungu Kungam (sal. Atkl 19, 16), kas ir uzvarējis grēku un nāvi.” (Lumen Gentium 59).

Nosaukums "Karaliene" norāda uz Mariju laiku beigās kā to, kas sēž blakus savam Dēlam, godības ķēniņam. Tādā veidā ir piepildījušies Magnificat vārdi: "Lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Visvarenais man ir darījis lielas lietas." Marija ir līdzdalīga augšāmceltā Kristus godībā, jo viņa piedalījās viņa pestīšanas darbā. Viņa ir Jēzus māte, kas Dieva Dēlu nēsāja savā klēpī, dzemdēja, rūpējās par viņa audzināšanu, pastāvīgi pavadīja viņu mācīšanas laikā - līdz pat krustam un pēc tam bija klāt Vasarsvētku dienā augšistabā.

Marija nav absolūtā, augstākā un vienīgā karaliene. Dievs ir pāri viņai, un tikai Viņam ir vispilnīgākās tiesības uz šo titulu. Tāpēc, ja mēs Mariju saucam par karalieni, tas ir tikai viņas Dēla dēļ. Viņas dievišķās mātišķības cieņa paceļ viņu pāri visām radībām, padara viņu par eņģeļu un visu svēto karalieni, debesu un zemes karalieni. Taču Marijas valdīšana ir netieša - tikai Dievs Kungs ir augstākais un vienīgais valdnieks, bet Marijai ir dota deleģētā vara, viņa spēlē "Reģenta" lomu uz zemes.

Pārdomājot Marijas karaliskās cieņas būtību, uzreiz jāuzsver, ka šī valdīšana nekādā ziņā nav līdzīga laicīgajai valdīšanai. Valdīt Kristus valstībā – jo tas ir valdīšanas mērķis – ir daudz “vairāk” nekā laicīgā valdīšana. Kristus Valstība nav cilvēciskā spēka jeb laicīgās varas triumfs, bet gan labā uzvara pār ļauno, mīlestības uzvara. Marijas valdīšana ir līdzdalība šajā viņas Dēla triumfā un šī līdzdalība īstenojas jau no Jēzus ieņemšanas brīža. Tāpat kā Kristus valstība “nav no šīs pasaules” (Jņ 18,36), tā arī Jaunavas Marijas karaliskā vara neizpaužas vis laicīgajā dimensijā, bet gan gara sfērā, Dieva žēlastības jomā. Tāpēc Vissvētākās Jaunavas Marijas "karaliskā vara" – tas ir mātišķi – aizbildniecisks lūgšanu kalpojums Baznīcai un tās bērniem, kuri tiecas pēc piepildījuma Dievā, pēc vienotības ar Viņu mūžībā. Var teikt, ka Marijā pilnībā ir īstenojušās Kristus valstības garīgās vērtības, tāpēc viņa nēsā Dieva valstības godības kroni. Viņas, tāpat kā Kristus, valdīšana neaprobežojas un nevar aprobežoties ar kādu teritoriju, bet aptver visu pasauli. Jebkura valsts, jebkura vieta uz zemes var atzīt Mariju par savu karalieni, protams bez tiesībām viņu piesavināties.  

Pija XII enciklikā Ad caeli Reginam lasām: “Lai katrs atbilstoši saviem apstākļiem cītīgi un pastāvīgi cenšas savā dvēselē vairot un savā uzvedībā paust debesu Karalienes un mūsu visdārgākās Mātes brīnišķīgos tikumus. Un tas novedīs pie tā, ka tie, kas sevi sauc par kristiešiem, beidzot jutīsies kā īsti brāļi un, atmetot skaudību un pārmērīgu tieksmi pēc mantas, sāks veicināt savstarpējo mīlestību sociālajā jomā, ievērot vājo tiesības un mīlēt mieru. Tāpēc lai neviens neuzskata sevi par Marijas dēlu un nedomā, ka viņš viegli nonāks viņas visžēlīgajā aizsardzībā, ja vien, sekojot viņas piemēram, neizceļas ar taisnīgumu, lēnprātību un šķīstību un netiecas pēc patiesas brālības, ne tikai nesāpinot un nekaitējot, bet arī palīdzot un mierinot...”. Lūk, tas ir veids, kā vislabāk pagodināt mūsu debesu Karalieni, kuras karstākā vēlēšanās ir vest visus pie sava dievišķā Dēla – Jēzus Kristus.