Kāpēc gavēšana? Šķiet, tas ir jautājums, ko risina 24. februāra Evaņģēlija lasījums: „Tad atnāca Jāņa mācekļi pie Viņa un jautāja: Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet Tavi mācekļi negavē? Un Jēzus sacīja viņiem: Vai var kāzu viesi būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavaini atraus no viņiem; tad viņi gavēs.” No Viņa atbildes kļūst skaidrs, ka cilvēks gavē "par kādu, kādam", nevis "par kaut ko" – viņš negavē "abstrakti", tā teikt. Pretējā gadījumā tas nozīmētu piešķirt mūsu reliģiskajai praksei sava veida maģisku īpašību - "ja es to daru, tad notiek tas". Tā vietā, darot to “kāda labā”, mēs atgādinām, ka darām lietas, lai mūsu attiecības turpinātos. Ja tas, kuru mēs mīlam, ir ar mums, mums ir pietiekošs iemesls būt laimīgiem. Ja šī persona nav ar mums, tad mums ir jāpieņem viņa prombūtne kā veids, kā paust savu mīlestību. Patiesa mīlestība sniedz mums prieku tikpat daudz kā sāpes, bieži vien vienlaikus. Tie, kas vēlas izslēgt sāpes, automātiski izslēdz arī prieku. Kristiešu gavēnis ir veids, kā mēs sev atgādinām vismaz trīs svarīgas lietas. Pirmkārt, ka mēs nedzīvojam tikai no maizes; proti, ka neviena materiāla lieta nekad nevar patiesi remdēt slāpes pēc mīlestības un jēgas, ko mēs nesam savās sirdīs. Otrkārt, Kungs mūs ir darījis brīvus, lai mēs neizdabātu savām vajadzībām. Ik pa brīdim, sakot sev „nē”, mēs varam stiprināt šo brīvību. Treškārt, gavēnis ir saistīts ar mūsu attiecībām ar Jēzu – tas ir veids, kā būt solidāram ar Viņa ciešanām, ciešanām, kas pastāvīgi atjaunojas katra vīrieša un sievietes sāpēs visā pasaulē. Pr. Luidži M. Epikoko/Aleteia.org
Foto: Pixabay.com/congerdesign | 
