Kapucīnu klarišu pirmo klosteri 1538. gadā Neapolē, Itālijā, nodibināja svētīgā Marija Lorenca Longo. Māsas bieži dēvē vienkārši par kapucīnēm. Tas ir svētās Klāras (Klarišu) ordeņa atzars, kas iedvesmots no Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa stingrās nabadzības un vientulības ideāliem. Māsas dzīvo noslēgtos klosteros, pilnībā sevi veltot lūgšanām, un iztiek no sava darba un līdzcilvēku ziedojumiem. Skaidrojot dienas liturģiskos lasījumus, pāvests Leons XIV norādīja uz apustuļa Pāvila ieteikumu dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu (Ef 4, 1–2.4). Māsas tam atbild ar kontemplatīvo lūgšanu, nabadzību un pilnīgu uzticību Evaņģēlijam. Šāds konsekrētās dzīves ceļš izpaužas uzticībā svētās Klāras un svētā Franciska harizmām. Romas bīskaps norādīja, ka aicinājumu skaita samazināšanās nedrīkst satraukt klostera māsas. Krīzes situācijas mudina atjaunot dzīvi un pievērst lielāku uzmanību garīgajai pavadībai tiem, kas klauvē pie klosteru durvīm. Pāvests uzsvēra, ka kopienām ir svarīgi augt priekā, sirsnībā un tuvībā ar Dievu. Aicinājumi nobriest nevis pateicoties organizatoriskiem plāniem, bet gan ikdienas pazemīgā pārveidošanā ar Dieva žēlastību. Runājot par māsu garīgo izaugsmi, Leons XIV uzsvēra nepieciešamību mācīties klusumu un saskarsmi ar Dievu. Sabiedrībā, kurā valda troksnis, klostera klusums atgādina par vajadzību pēc garīgās telpas, kurā var apstāties, nebaidoties palaist garām pārejošu brīdi. Citējot 18. psalmu, Romas bīskaps skaidroja, kāda ir kontemplatīvās dzīves misija: tā ir sludināšana bez vārdiem un balss, kas skan līdz pat pasaules malām. Evaņģēlija garā audzinātās klostera māsas kļūst par Kristus lieciniecēm caur kontemplāciju un lūgšanu. Pāvests, pārdomājot dzīvi saskaņā ar svētās Klāras statūtiem, uzsvēra, ka māsu dzīvei jābūt vienlaikus vienkāršai un radikālai. Tās pamats ir atteikšanās no pasaulīgās steigas, mērenība, paklausība un pastāvīga tieksme uz pirmo un vienīgo Mīlestību. Šāda dzīve, kas pilnībā vērsta uz Evaņģēliju, kļūst par īpašu uzticības liecību pasaulē, kas arvien vairāk zaudē spēju "iesakņoties", atrast stingru atbalstu un saglabāt uzticību izvēlētajam ceļam. Uzrunas noslēgumā pāvests Leons XIV atgriezās pie iepriekš skartās tēmas: vai sieviešu kontemplatīvie klosteri spēj atbildēt uz jautājumu par jēgu, ko pasaule uzdod mūsdienu cilvēkam? Kā atbildi pāvests minēja četrus līdzekļus: spēju klausīties; koinonia - vienotību nodomos, kas ļauj neaizvērties sevī; diakonia - kalpošanu un kopīgu darbu; martyria - Evaņģēlija liecību. Pāvests Leons XIV pateicās Kapucīnu klarišu ordeņa māsām par kalpošanu un, lūdzot Vissvētākās Jaunavas Marijas, svētā Franciska un svētās Klāras no Asīzes, kā arī svētās Marijas Lorencas Longo aizbildniecību, sniedza viņām savu apustulisko svētību. Vaticannews.va | 
