«Brāļi un māsas, labdien! Turpinot pārdomas par Vatikāna II koncila pastorālo konstitūciju Gaudium et Spes, mēs esam nonākuši pie pirmās daļas trešās nodaļas, kurai ir intrigējošs virsraksts: "Cilvēka darbība pasaulē". Pamatjautājums ir šāds: kāda ir cilvēka darba vērtība pasaulē un līdz ar to arī tehniskā, sociālā un zinātniskā progresa vērtība? Vērts atcerēties, ka nepilnus četrus gadus pēc Koncila noslēguma, 1969. gadā naktī no 20. uz 21. jūliju, cilvēks pirmo reizi spēra kāju uz Mēness. Radīts pēc Dieva attēla un līdzības, cilvēks ir progresa subjekts. Ar brīvību un saprātu viņš paplašina savas zināšanas, tādējādi veicinot visas sabiedrības attīstību. Mēs to labi redzam, raugoties uz dzīves apstākļu uzlabošanos gadu ritējumā. Patiešām, kā teikts dokumentā, "daudzus labumus, kurus kādreiz cilvēks gaidīja no augstākiem spēkiem, šodien viņš gūst ar savu iniciatīvu un saviem spēkiem" (33). Daži domātāji ir attēlojuši zinātnisko un tehnisko progresu kā kaut ko tādu, kas vājina cilvēka attiecības ar Dievu, līdz pat tādam līmenim, ka liek tām izskatīties liekām, vai pat kā pretēju kristīgajai ticībai. Un šī interpretācija izraisīja izmaiņas veidā, kā mūsdienu cilvēks uzlūko pasauli, salīdzinot ar iepriekšējiem gadsimtiem. Šāds aizspriedums ir īpaši izplatīts tajā Rietumu kultūras daļā, kas zaudējusi saikni ar kristīgo Atklāsmi. Postkristīgajā humānistiskajā domā cilvēks un Dievs kļūdaini tiek attēloti kā sāncenši: lai apliecinātu savas zināšanas, savu brīvību un savu progresu, tiek uzskatīts, ka cilvēkam ir jāatbrīvojas no Dieva. Tomēr, noliedzot attiecības ar Dievu, tiek zaudēta arī iespēja apliecināt cilvēka personības transcendento vērtību. Tā ir "ateistiskā humānisma traģēdija", ko precīzi raksturojis viens no vadošajiem Vatikāna II koncila teologiem Anrī de Ļubaks. Koncils vēlas sniegt skaidru atbildi: "Ticīgajiem, - apstiprina Gaudium et Spes, - nav šaubu par to, ka cilvēku individuālie un kolektīvie centieni, milzīgās pūles, kuras viņi gadsimtu gaitā ir ieguldījuši, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus, atbilst Dieva nodomam" (34). Pastorālā konstitūcija skaidro. ka "kristieši neuzskata, ka darbi, kurus cilvēki veic, liekot lietā savas dotības un spēkus, būtu pretrunā Dieva varenībai vai ka saprātīgās radības tādējādi konkurētu ar Dievu. Tieši otrādi - viņi ir pārliecināti, ka cilvēces sasniegumi ir Dieva diženuma zīme un Viņa neizdibināmā nodoma auglis. Būtībā Dievs ir ielicis vīrieša un sievietes rokās radību, kas vēl atrodas statu viae stāvoklī, proti, ceļā, attīstības procesā, lai viņi ar savu gudrību un apdomīgo rīcību vestu to līdz pilnībai. Šeit ir svarīga atsauce uz Iemiesošanās noslēpumu. Cilvēce, un līdz ar to arī darbs, progress un radīto lietu autonomija, netiek absorbēta vai iznīcināta saskarsmē ar Dievu, bet gan uzņemta savā pilnībā, turpinot Kristū būt brīvai un darbīgai: jo tieši Viņā tā atrod pilnīgu patiesību un brīvību. Turklāt Euharistijas svinēšanā cilvēka darba auglis, ko simbolizē maize un vīns, katru dienu tiek nolikts uz altāra, lai tiktu pārvērsts Kristus Miesā un Asinīs. No šāda skatu punkta izriet svarīga patiesība: lai satiktu Dievu, cilvēkam nav jāatsakās no zemes lietām, bet viņš var pilnībā dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu, veicot savus ikdienas darbus un tos svētdarot. Kristieši, tāpat kā visi citi, ir iesaistīti cilvēku pilsētas veidošanā, tiecoties uz visu lietu galīgo mērķi un tikšanos ar Dievu, kā arī atgādinot par šo galīgo mērķi tiem, ar kuriem viņi kopīgi izdzīvo progresa, zinātnes un dzīves notikumus. Protams, laicīgais progress ir rūpīgi šķirams no Kristus valstības pieaugšanas; tomēr Koncils uzsver, ka "šim progresam ir liela nozīme arī attiecībā uz Dieva valstību, ciktāl tas var palīdzēt labāk organizēt cilvēku sabiedrību. Visus lieliskos dabas un mūsu pūļu augļus pēc tam, kad būsim tos izplatījuši virs zemes Kunga garā un saskaņā ar Viņa baušļiem, mēs atkal tos atradīsim, bet jau attīrītus no visiem sārņiem, apgaismotus un pārveidotus (39). Visbeidzot, atcerēsimies, ka, lai veidotu autentisku progresu, tas ir, visa cilvēka un visu cilvēku progresu -, tad tam ir jābūt mīlestības iedvesmotam un virzītam. Tikai tā to varēs izmantot cilvēka cieņas aizsardzībai un visu cilvēku, īpaši vistrūcīgāko, dzīves apstākļu uzlabošanai. Dārgie brāļi un māsas, Vatikāna II koncils aicina mūs dalīties zināšanu un prasmju maizē, lai ikviens cilvēks un ikviena tauta varētu attīstīt savu potenciālu un lai mēs ar Dieva palīdzību kopīgi veidotu labāku nākotni». Audiences noslēgumā pāvests apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas, kā arī jauniešus, slimniekus un jaunlaulātos. "Šodien Baznīca atzīmē svētā Pija no Pietrelčinas liturģiskās piemiņas dienu: lai viņa ticības un mīlestības liecība katram no jums kļūtu par aicinājumu vienmēr paļauties uz Dieva labestību un žēlsirdību," - teica pāvests. Viņš apsveica Pontifikālās Santa Croce universitātes rīkotā kanonisko tiesību kursa dalībniekus; Modenas Militārās akadēmijas audzēkņus; Finanšu policijas pārstāvjus no Predazzo, Gaetas, Orvieto un Bari. Vaticannews.va | 
