Apustuļa Pāvila lielo evaņģēlisko dedzību pēc atgriešanās varam redzēt, lasot Vēstules galatiešiem 1. nodaļu un Apustuļu darbu grāmatu. Iepriekš viņš bija dedzīgs Mozus likuma aizstāvis, pēc atgriešanās sāka dedzīgi sludināt Kristu. “Pāvils bija iemīlējies Jēzū,” sacīja Francisks. “Viņš jau bija dedzīgs, bet Kristus pārvērta viņa dedzību”. Sākumā viņš ar savu dedzību, ar savām emocijām gribēja iznīcināt Baznīcu, taču pēc tam kļuva par tās būvētāju. Kas notika? – jautāja pāvests. Kas Pāvilā mainījās? Svētais Akvīnas Toms māca, ka emocijas no morālā viedokļa nav ne labas, ne sliktas – skaidroja Francisks. Tās kļūst morāliski labas, ja tiek tikumīgi izmantotas, taču grēks tās padara sliktas. Kas attiecas uz Pāvilu, viņu izmainīja nevis vienkārši kāda ideja vai pārliecība, bet satikšanās ar augšāmcēlušos Kungu. “Neaizmirstiet to,” piekodināja pāvests. “Dzīvi izmaina satikšanās ar Kungu”. Viņa dedzība pret Dievu nemazinājās, bet tika pārveidota. To “atgrieza” Svētais Gars. Vienīgais, kurš var izmainīt mūsu sirdis ir Svētais Gars. Satiekot Kristu, mēs izmaināmies iekšēji, mēs kļūstam jauni cilvēki, jaunas radības. Kļūt par kristieti nenozīmē “nogrimēt seju”. Tas nozīmē sirds pārvēršanos. Ja nemainās mūsu sirds, tad mēs tikai skaitāmies kristieši, bet īstenībā tādi neesam. Runa ir par pārmaiņām sirdī. Un tās notika ar Pāvilu. Būt Evaņģēlija aizgrābtam nav tikai izpratnes vai studiju jautājums, pat ja tas, protams, ir vajadzīgs. Mēs varam studēt teoloģiju, Bībeli un visu pārējo, bet vienalga būt ateisti vai pasaulīgi cilvēki. Tas nav studiju jautājums. Studijas ir nepieciešamas, bet tās nesniedz jaunu žēlastības dzīvi – norādīja pāvests. Viņš aicināja katru no mums uzdot sev dažus jautājumus: “Vai es esmu reliģiozs cilvēks? Vai es lūdzos? Vai es cenšos ievērot baušļus?” “Bet kur tavā dzīvē ir Jēzus?” – viņš turpināja. “Vai tu satiki Jēzu, vai runāji ar Jēzu? Vai tu lasi Evaņģēliju un runā ar Jēzu? Vai tu atceries, kas ir Jēzus?” “Tā mums bieži pietrūkst”, atzina Svētais tēvs, paskaidrojot, ka viņš drīzāk runā nevis par kristietību bez Jēzus, bet par kristietību “ar abstraktu Jēzu…”. Kad mūsu dzīvē ienāk Jēzus, tad viss mainās. Ja tas nenotiek, tad mūsu dzīve nemainās. Mums ir jāatrod Jēzus. Tāpēc Pāvils varēja teikt, Kristus mīlestība mūs skubina…, ļauj mums virzīties uz priekšu. Pāvilā notiek kaut kas paradoksāls. Kamēr viņš sevi uzskata par taisnu Dieva priekšā, tikmēr jūtas pilnvarots vajāt, arestēt un pat nogalināt. Taču tad, kad, augšāmcēlušā Kunga apgaismots, atklāj, ka bija “zaimotājs un vajātājs” (sal. 1 Tim 1, 13), kļūst spējīgs patiesi mīlēt. Tas ir īstais ceļš – norādīja Francisks. Pāvils pieredzēja “krišanu un augšāmcelšanos”. Ja kāds no mums saka ‘Ak, paldies, Kungs, jo es esmu labs, es daru labu, man nav lielu grēku…”, tad tas nav labs ceļš. Tas ir pašpietiekamības ceļš, kas neved uz attaisnošanu. Ejot šo ceļu, tu kļūsti elegants katolis, taču elegants katolis nav svēts katolis. Viņš ir elegants. Īsts katolis, īsts kristietis ir tāds, kas uzņem sevī Jēzu, kurš izmaina sirdi. Katehēzes noslēgumā pāvests aicināja mūs visus padomāt, kas mums ir Jēzus. “Ko man nozīmē Jēzus?” viņš jautāja. “Vai es esmu ļāvis ienākt Viņam savā sirdī, vai arī turu Viņu tikai pa rokai, bet pārāk nelaižu sevī? Vai es ļāvu Viņam mani izmainīt? Vai Jēzus ir tikai kāda ideoloģija…”. Lūk, kas ir dedzība – piebilda Francisks. Kad cilvēks satiek Jēzu, viņš sajūt uguni, un nevar nesludināt Jēzu, nevar nerunāt par Viņu, nevar nepalīdzēt cilvēkiem, nevar nedarīt labu. Kad kāds nonāk pie idejas par Jēzu, tad tāds cilvēks ir “kristietības ideologs”, taču tas nenes pestīšanu. Pestīšanu nes tikai Jēzus. Tas notiek tad, ja mēs Viņu satiekam un atveram Viņam savas sirds durvis. Vaticannews.va | 
