Apustuliskās pils galvenajā kapelā, Siksta kapelā, uz kuras griestiem ir attēlots Dievs, kas rada cilvēku, Leons XIV teica savu pirmo homīliju un uzreiz norādīja ceļu, kas Baznīcai jāiet, sākot ar apustuļa Pētera vārdiem, kurš atzina Kristu par “dzīvā Dieva Dēlu”. Pāvests aicināja uz personīgu saikni ar Dievu, ik dienas ejot atgriešanās ceļu. Viņš aicināja Baznīcu kopā izdzīvot savu “piederību Kungam” un nest “labo vēsti visiem”. Pirmie spontānie vārdi tajā pašā vietā, kur vakar notika ievēlēšana un kur ātri tika iznesti konklāvam paredzētie galdi, lai atbrīvotu vietu altārim un kardinālu krēsliem. Leons XIV iesāka dievkalpojumu angļu valodā, vēršoties pie “brāļiem kardināliem”, kuri viņu aicinājuši “Pētera kalpošanā” “nest krustu un būt svētītiem ar šo misiju”. “Es zinu, ka varu paļauties uz katru no jums,” viņš sacīja, “lai jūs ietu kopā ar mani, turpinot kā Baznīca, kā Jēzus draugu kopiena, kā ticīgie, kas sludina labo vēsti, sludina Evaņģēliju.” Pēc tam homīlijā pāvests Leons XIV sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls" (Mt 16,16). Pēteris, atbildot uz Mācītāja jautājumu par ticību, ar šiem vārdiem rezumē mantojumu, ko Baznīca caur apustulisko pēctecību divus tūkstošus gadu ir sargājusi, padziļinājusi un nodevusi tālāk. Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls - vienīgais Pestītājs un Tēva vaiga atklājējs. Viņā Dievs, padarot sevi tuvu un pieejamu cilvēkiem, atklājās uzticības pilnajās bērna acīs, jaunieša dzīvīgumā, nobrieduša cilvēka sejas vaibstos (sal. Gaudium et spes, 22), un pēc augšāmcelšanās parādījās savējiem ar savu godības pilno miesu. Jēzus parādīja svētas cilvēces modeli, ko mēs visi varam atdarināt, kā arī deva solījumu par mūžīgo dzīvi, kas pārsniedz visus mūsu ierobežojumus un spējas. Pēteris savā atbildē ietver abas šīs lietas: Dieva dāvanu un ceļu, pa kuru jāiet, lai ļautu sevi pārveidot; neatdalāmo pestīšanas dimensiju, kas uzticēta Baznīcai, lai to pasludinātu visiem cilvēkiem, kas uzticēta mums, kurus Viņš ir izredzējis pirms vēl bijām veidojušies mātes klēpī (sal. Jer 1,5), atjaunoti Kristības ūdenī, ārpus mūsu ierobežojumiem, bez mūsu nopelniem vadīti un sūtīti, lai Evaņģēlijs tiktu pasludināts katrai radībai (sal. Mk 16, 15). Dievs, kas caur jūsu balsojumu aicināja mani par pirmā no apustuļiem pēcteci, uztic man šo dārgumu, lai ar Viņa palīdzību es būtu uzticams tā pārvaldnieks (sal. 1 Kor 4, 2), strādājot Baznīcas - Jēzus Mistiskās Miesas labā, lai tā arvien vairāk kļūtu par pilsētu, kas uzcelta kalnā (sal. Atkl 21, 10), par pestīšanas šķirstu, kas peld pa vēstures ūdeņiem, par bāku, kas apgaismo pasaules naktis. Un tas notiek ne tik daudz šis pilsētas pieminekļu vai ēku krāšņuma dēļ - piemēram, šīs kapelas, kurā mēs atrodamies, - cik tās locekļu svētuma dēļ, tās "tautas, ko Dievs ir ieguvis, lai sludinātu Tā apbrīnojamos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā" (1 Pēt 2, 9). Tomēr pirms sarunas, kurā Pēteris apliecina savu ticību, ir vēl viens jautājums: "Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?" (Mt 16, 13). Tas nav triviāls jautājums, patiesībā tas attiecas uz svarīgu mūsu kalpošanas aspektu: realitāti, kurā mēs dzīvojam, ar tās ierobežojumiem un iespējām, ar tās problēmām un pārliecību. "Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?" (Mt 16,13). Domājot par šo jautājumu, mēs varam atrast divas iespējamās atbildes, kas iezīmē daudzas attieksmes. Vispirms ir pasaules reakcija. Matejs uzsver, ka Jēzus saruna ar savējiem par Viņa identitāti notiek skaistajā Filipa Cēzarejas pilsētā, kas pilna ar greznām pilīm, atrodas burvīgā dabas ainavā, Hermona kalna pakājē, bet kas ir arī nežēlīgu varas aprindu, nodevību un neticības vieta. Šis tēls mums runā par pasauli, kas Jēzu uzskata par pilnīgi nenozīmīgu personu, labākajā gadījumā par dīvainu personāžu, kas spēj izraisīt izbrīnu ar savu neparasto runas un rīcības veidu. Un tāpēc, kad Viņa klātbūtne kļūst traucējoša godīguma un morāles prasību dēļ, šī "pasaule" nevilcināsies Viņu noraidīt un likvidēt. Tad ir vēl viena atbilde uz Jēzus jautājumu: tā ir vienkāršo ļaužu atbilde. Viņiem Nācarietis nav "šarlatāns". Viņš ir godprātīgs cilvēks, kuram piemīt drosme, kurš labi runā un saka taisnīgas lietas, tāpat kā citi lielie pravieši Izraēļa tautas vēsturē. Tāpēc tie Viņam seko, vismaz tik ilgi, kamēr var to darīt bez liela riska vai neērtībām. Taču Viņu uzskata tikai par cilvēku, un tādēļ briesmu brīdī, ciešanu laikā, arī viņi Viņu pamet un aiziet projām vīlušies. Šo divu atbilžu pārsteidzošā būtība ir to aktualitāte. Patiešām, tās iemieso idejas, kuras mēs viegli varētu atkal atrast - varbūt izteiktas citā valodā, bet pēc būtības identiskas - daudzu mūsu laika vīriešu un sieviešu lūpās. Arī mūsdienās ir daudz kontekstu, kuros kristīgā ticība tiek uzskatīta par absurdu lietu, kas domāta vājiem un neinteliģentiem cilvēkiem; kontekstu, kuros priekšroka tiek dota citām garantijām, piemēram, tehnoloģijām, naudai, panākumiem, varai, baudai. Tās ir vides, kurās nav viegli liecināt un sludināt Evaņģēliju un kurās ticīgie tiek izsmieti, nepieņemti, nicināti vai labākajā gadījumā paciesti. Un tieši tādēļ tās ir vietas, kur misija ir steidzami nepieciešama, jo ticības trūkums bieži vien nes sev līdzi tādas drāmas kā dzīves jēgas zudums, žēlsirdības trūkums, personas cieņas aizskārums visdramatiskākajās tā izpausmēs, ģimenes krīzes un daudzas citas brūces, no kurām mūsu sabiedrība cieš, un ne mazums. Arī mūsdienās netrūkst kontekstu, kuros Jēzus, lai gan tiek novērtēts kā cilvēks, tiek uzskatīts tikai par sava veida harizmātisku līderi vai supercilvēku, un tas notiek ne tikai neticīgo vidū, bet arī daudzu kristiešu vidū, kuri tādējādi nonāk līdz faktiskam ateismam. Tā ir mums uzticētā pasaule, kurā, kā daudzkārt ir mācījis pāvests Francisks, mēs esam aicināti liecināt par priekpilnu ticību Jēzum Pestītājam. Tāpēc arī mums ir būtiski atkārtot: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls" (Mt 16, 16). Svarīgi to darīt vispirms mūsu personīgajās attiecībās ar Viņu, apņemoties ik dienas veikt atgriešanās ceļu. Un tad arī kā Baznīca, kopīgi izdzīvojot savu piederību Kungam un nesot Viņa Labo vēsti visiem (sal. Dogm. konst. Lumen Gentium, 1). To vispirms es saku par sevi kā apustuļa Pētera pēcteci, kam uzticēta Romas bīskapa misija, un kas ir aicināts mīlestībā vadīt universālo Baznīcu, saskaņā ar svētā Ignācija no Antiohijas vārdiem. Viņš, važās sasiets, tiek atvests uz šo pilsētu, savas dzīves upura vietu, rakstīja tur dzīvojošajiem kristiešiem: "Tad es patiesi būšu Jēzus Kristus māceklis, kad pasaule neredzēs manu miesu" (Vēstule romiešiem, IV, 1). Viņš rakstīja par to, ka viņu cirkā saplosīs zvēri - un tā arī notika -, taču viņa vārdi atgādina par apņemšanos, no kuras nevar atteikties neviens Baznīcas loceklis, kas pilda varas kalpošanu: pazust, lai centrā būtu Kristus, kļūt mazam, lai Viņš tiktu iepazīts un pagodināts (sal. Jņ 3, 30), ziedot savu dzīvi līdz galam, lai nevienam netrūktu iespējas Viņu iepazīt un mīlēt. Lai Dievs dod man šo žēlastību šodien un vienmēr ar Marijas, Baznīcas Mātes, maigās aizbildniecības palīdzību. Vaticannews.va 
|
