Tikšanās sākumā pāvests aicināja kardinālus iesākt ar lūgšanu, lūdzot, lai Kungs turpina būt šīs Kolēģijas un īpaši visas Baznīcas līdzgaitnieks, lai tai netrūktu entuziasma gara – taču dziļas ticības pilna entuziasma. Tikšanās pirmajā daļā kardināli noklausījās Leona XIV uzrunu, bet otrajā notika domu apmaiņa. Iesākot uzrunu, jaunais pāvests pateicās visiem gan par šo tikšanos, gan arī iepriekšējām dienām, kas bija sāpīgas, jo zaudējām pāvestu Francisku, smagas, jo uz kardinālu pleciem gūlās liela atbildība, taču reizē, saskaņā ar paša Jēzus mums doto apsolījumu, bagātas ar žēlastību un Gara iepriecinājumu. “Jūs, dārgie kardināli, esat pāvesta tuvākie līdzstrādnieki, un tas man ir liels mierinājums, pieņemot jūgu, kas nepārprotami pārsniedz manas spējas, tāpat kā jebkura cita cilvēka spējas”, sacīja Leons XIV. “Jūsu klātbūtne man atgādina, ka Kungs, kas man uzticēja šo misiju, neatstāj mani vienu, uzņemoties par to atbildību”. Svētais tēvs apliecināja, ka var paļauties ne tikai uz Kunga un kardinālu palīdzību, bet arī uz tuvumu no daudzu brāļu un māsu, kas tic Dievam, mīl Baznīcu un ar lūgšanām un labajiem darbiem atbalsta Kristus vietnieku, puses. Leons XIV uzticēja žēlīgajam Dievam mūžībā aizgājušā pāvesta Franciska dvēseli, kā arī Baznīcas nākotni. Uzrunas turpinājumā Leons XIV atgādināja, ka pāvests ir nekas cits kā Dieva un brāļu pazemīgais kalps, norādot, ka to ar savu piemēru labi parādīja daudzi viņa priekšteči: pēdējais – pāvests Francisks ar savu pieticīgo dzīvesveidu, kurš sevi pilnībā ziedoja kalpošanai, ar misijas ielikšanu Dieva rokās un mierīgo paļāvību brīdī, kad atgriezās Tēva mājās. Leons XIV norādīja uz to kā “vērtīgu mantojumu”, ko atstāja Francisks, un aicināja turpināt ceļu ar to pašu cerību, kuras avots ir ticība. Augšāmcēlušais [Kristus], kas ir klātesošs mūsu vidū, sargā un vada Baznīcu un turpina to atdzīvināt cerībā caur mīlestību, kas “izlieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kas mums dāvāts” (Rom 5,5). Mūsu uzdevums ir kļūt par paklausīgiem Viņa balss klausītājiem un uzticīgiem Viņa pestīšanas plāna kalpiem – sacīja pāvests, aicinot paturēt prātā, ka Dievs mīl sazināties nevis caur vētru un zemestrīci, bet caur “klusu un lēnu vēsmu” (1 Ķē 19, 12). Leons XIV uzsvēra, ka tikšanās ar Dievu ir svarīga tikšanās, ko nedrīkst palaist garām. Tai jāgatavo svētā Dieva tauta. Pāvests atzina, ka patieso Baznīcas lielumu, kuras locekļi ir ļoti dažādi, bet vienoti ar Kristu, varēja labi redzēt pēdējo dienu laikā, kad ticīgie kuplā skaitā pulcējās Romā, lai atvadītos no pāvesta Franciska un sagaidītu jauno pāvestu. Viņš kardināliem atgādināja, ka tas ir viņiem uzticētais ganāmpulks, ko jāapgādā ar Vārdu un pestīšanas sakramentiem, lai tas būtu vienots un entuziasma pilns misijā. “Un šajā sakarā es vēlētos”, teica Leons XVI, “lai mēs šodien kopā no jauna apliecinātu savu pilnīgo piekrišanu iet šo ceļu, ko visa Baznīca iet jau gadu desmitiem Vatikāna II koncila garā”. Pāvests Francisks to meistarīgi atgādināja un aktualizēja savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium. Leons XIV izcēla dažus svarīgus šī dokumenta aspektus: atgriešanos pie Kristus primāta sludināšanā (sal. 11); visas kristiešu kopienas misionāro atgriešanos (sal. 9); koleģialitātes un sinodalitātes padziļināšanu (sal. 33); vērību attiecībā uz sensus fidei (sal. 119-120), kā arī tautas dievbijību (sal. 123); mīlošas rūpes par pēdējiem un un atstumtajiem (sal. 53); drosmīgu un paļāvīgu dialogu ar mūsdienu pasauli tās dažādajās sastāvdaļās un realitātēs (sal. 84; GS 1-2). Pāvests Leons XIV piebilda, ka Evaņģēlija principi vienmēr iedvesmoja un turpina iedvesmot Dieva tautas dzīvi un darbību. Runa ir par vērtībām, caur kurām Tēva žēlsirdīgais vaigs atklājās un turpina atklāties par cilvēku tapušajā Dēlā, kas ir pēdējā cerība ikvienam, kurš ar vaļsirdīgu sirdi tiecas pēc patiesības, taisnīguma, miera un brālības. Tieši sajūtot aicinājumu turpināt šo ceļu, es nolēmu pieņemt vārdu Leons XIV – paskaidroja jaunais pāvests. Tam ir vairāki iemesli, bet galvenokārt tāpēc, ka pāvests Leon XIII faktiski savā vēsturiskajā enciklikā Rerum novarum risināja sociālo jautājumu pirmās lielās industriālās revolūcijas kontekstā; un šodien Baznīca piedāvā visiem viņa sociālās mācības mantojumu, lai reaģētu uz citu industriālo revolūciju un mākslīgā intelekta attīstību, ar ko saistās jauni izaicinājumi cilvēka cieņas aizsardzībai, attiecībā uz taisnīgumu un darbu. Uzrunas noslēgumā Romas bīskaps atkārtoja svētā Pāvila VI aicinājumu atjaunot pasauli ar dedzīgu ticību, mīlestību un Dieva palīdzību, un novēlēja, lai tas kļūtu par katra lūgšanas objektu un rūpēm. Vaticannews.va | 
