Lielās ceturtdienas rītā katedrālēs bīskapi svin Hrizmas svētīšanas Svēto Misi, kurā piedalās diecēzes priesteri. Pāvests Francisks dievkalpojumu vadīja Svētā Pētera bazilikā. Tajā piedalījās vairāki simti Romas diecēzes priesteri. "Kunga gars ir pār Mani" (Lk 4,18). Komentējot Lūkasa evaņģēlija fragmentu, Francisks aicināja pārdomāt par Svētā Gara darbību priestera dzīvē, atgādinot, ka bez Gara svaidījuma nav dzīvības, nav svētuma. Šodien, Priesterības sakramenta iedibināšanas dienā, mēs no jauna apliecinām, ka Kunga gars ir kalpošanas un mūsu dzīves avots. Svētais Gars ir dzīvības devējs. Jēzus teica: "Gars ir tas, kas atdzīvina" (Jņ 6,63). Viņa mācību atkārtoja arī svētais Pāvils, sakot: "Burts nokauj, bet gars atdzīvina" (2 Kor 3,6). Tautu apustulis raksta par "Gara likumu, kas dāvā dzīvību Jēzū Kristū" (Rom 8,2). Bez Kunga gara Baznīca būtu nevis dzīvā Kristus līgava, bet reliģiska organizācija, tā būtu nevis Kristus Miesa, bet cilvēku rokām celta svētnīca. Vai Baznīcu varam celt citādi, kā vien balstoties uz apziņu, ka ikviens no mums ir "Svētā Gara templis", kurš "mājo mūsos"? – jautāja Francisks. Mēs nevaram atstāt Kunga garu ārpusē vai ieslēgt Viņu kādā dievbījības zonā. Mums katru dienu ir jāsaka: "Nāc, Dievs Svētais Gars". "Kunga gars ir pār Mani". Šos vārdus katrs kristietis, it īpaši priesteris var padarīt par saviem: "Kungs mani ir svaidījis" (Is 61,1). "Brāļi, mēs esam saņēmuši svaidījumu bez mūsu nopelniem, tikai pateicoties žēlastībai, kas mūs veidoja par svētās Dieva tautas ganiem un tēviem. Padomāsim par šo Kunga gara aspektu: svaidījumu," aicināja Romas bīskaps.
Uzrunas gaitā pāvests skaidroja, ka Svētais Gars nolaidās pār Jēzu Jordānas ūdeņos. Šī svaidījuma spēkā Viņš sāka sludināt un veikt brīnumus. "Jēzus un Svētais Gars, kas vienmēr darbojas kopā, ir Dieva Tēva divas rokas, kas izstieptas pret mums, kas mūs apskauj un pieceļ. Un tās ir svaidījušas arī mūsu rokas. Jā, mani brāļi, Kungs mūs ir ne tikai izvēlējis un aicinājis, bet arī ielējis mūsos savu Garu, to pašu Garu, kas nonāca pār apustuļiem," priesteriem sacīja Svētais tēvs. Mācekļi atstāja savas laivas, savus tīklus, savas mājas. Dieva Vārda svaidījums izmainīja viņu dzīvi. Viņi ar entuziasmu sekoja Mācītājam un sāka sludināt, domājot, ka vēlāk varēs veikt vēl lielākas lietas, līdz pienāca Lieldienas. Un tur viss it kā apstājās: viņi noliedza Mācītāju un aizbēga. Mācekļi atskārta savu vājumu un saprata, ka tā arī nav Viņu sapratuši. Vārdi "es nepazīstu šo cilvēku" (Mk 14,71), ko pēc Pēdējām vakariņām augstā priestera pagalmā teica Pēteris, ir ne tikai viņa spontāna aizstāvība, bet arī savas garīgās nezināšanas atzīšana, jo viņš un arī pārējie mācekļi, iespējams, bija cerējuši uz veiksmīgu dzīvi, sekojot Mesijam, kurš piesaistīja ļaužu pūļus un darīja brīnumus, bet neatpazina Viņu krusta skandālā, un tas sagrāva viņu pārliecību. Jēzus zina, ka viņi vieni paši netiks galā, tāpēc apsola tiem Iepriecinātāju – Svēto Garu. Šis "otrais svaidījums", kas notika Vasarsvētkos, mācekļus pārveidoja par Dieva tautas ganiem. Gara uguns attīrija viņu tikai uz sevīm un savām spējām koncentrēto dievbījību. Pēc Svētā Gara saņemšanas izzūd Pētera bailes un šaubas; Jēkabs un Jānis, aizrauti ar vēlmi atdot savu dzīvību, pārstāj dzīties pēc augstiem amatiem, bet pārējie nepaliek bailēs ieslēgušies Augšistabā, bet dodas ārā un sludina Kristus vēsti pasaulei, sacīja pāvests. “Brāļi, līdzīgs ceļš vijas arī mūsu priesterības un apustuliskās dzīves garumā. Arī mēs esam saņēmuši pirmo svaidījumu, kas sākās ar mīlestības aicinājumu un kas satvēra mūsu sirdi, - sacīja pāvests. - Kristus dēļ mēs atstājām savu labi noenkuroto dzīvi, un pār mums nonāca Kunga gars, kas mūs konsekrēja. Katra priestera dzīvē ir arī pārbaudījumu brīži. Šādas krīzes izpaužas dažādos veidos. Mēs, agrāk vai vēlāk, piedzīvojam sarūgtinājuma, noguruma un vājuma brīžus. Cik bieži mums šķiet, ka neskaitāmie pienākumi nostumj malā mūsu sapņus, ka kāds ieradums ņem virsroku un daži pārbaudījumi padara vāju mūsu uzticību.”
Francisks atzina, ka šādus brīžus pārdzīvo visi priesteri. Taču, neraugoties uz savu cilvēcisko vājumu, mēs nedrīkstam bēgt, padoties vai ieslīgt apātijā, jo šāds dvēseles stāvoklis atver durvis trīs bīstamiem kārdinājumiem: kompromisa kārdinājumam, kad meklējam izdevību sev; aizstāšanas kārdinājumam, kad cenšamies sevi uzlādēt ar kaut ko citu, nevis smelt spēku svaidījumā, un padošanās kardinājumam, kad neapmierināti un noskumuši velkamies uz priekšu. Kunga svaidījums vairs nesmaržo pēc dzīvības un mūsu sirds vairs nepaplašinās, bet saraujas zem piedzīvoto vilšanos apmetņa, sacīja pāvests. Svētais tēvs uzsvēra, ka krīze var kļūt arī par pagrieziena punktu priestera dzīvē, par garīgās dzīves svarīgu posmu, kurā mums ir jāpieņem stingrs lēmums veikt izvēli starp Jēzu un pasauli, starp nesavtīgu mīlestību un virspusējību, starp krustu un zināmu labklājību. Krīze ir arī svētīgs brīdis, kurā mēs, līdzīgi kā mācekļi, esam aicināti pazemīgi atzīt, ka uzvaru ir guvis pazemotais un krustāsistais Jēzus, un piekrist sākt jaunu ceļu – Gara, ticības un mīlestības ceļu. Mēs esam aicināti apzināties, ka tas nenozīmē atstāt savu laivu un tīklus, lai sekotu Jēzum tikai kādu brīdi, bet gan iet līdz pat Golgātai, pieņemot Viņa mācību un pestīšanas augļus, un ar Svētā Gara palīdzību izdzīvot savu dzīvi Dieva mīlestības gaismā. Mums, tāpat kā apustuļiem, tas ir otrā svaidījuma laiks, kurā pieņemam Garu nevis ar savu sapņu entuziasmu, bet ar savas dzīves trauslumu. Tas ir svaidījums, kas padziļina patiesību un ļauj Garam svaidīt mūsu vājības, mūsu nogurumu, mūsu iekšējo nabadzību. Tad svaidījums iegūst atkal Viņa, nevis mūsu smaržu, savas diecēzes priesteriem sacīja Svētais tēvs. Ceļš uz svētumu sākas ar patiesības par savu vājumu atzīšanu. Uz to mūs mudina Patiesības Gars (Jņ 16,13). Viņš aicina ieskatīties sevī un uzdot sev jautājumu: vai mana dzīve ir atkarīga no man piešķirtās lomas, no saņemtajiem komplimentiem, no karjeras, ko veicu, no priekšniecības un kolēģu labvēlības, vai no Kunga svaidījuma, kas manu dzīvi piepilda ar patīkamu smaržu? Kad Svētais Gars kļūst par galveno varoni mūsu dzīvē, tad mainās mūsu skatījums uz dzīvi, mazinās vilšanās rūgtums un pieaug prieks, jo runa vairs nav par to, ko un kā darīt, lai justos labāk, bet gan par to, lai, neko nepaturot sev, visu atdotu Tam, kurš mūs ir svaidījis un kurš vēlas ienākt sirds dziļumos. Mūsu garīgā dzīve kļūs brīva un prieka pilna tad, kad iniciatīvu atstāsim Svētā Gara rokās un būsim gatavi kalpot tur, kur Viņš vēlas. Mūsu priesterība aug Dieva žēlastības spēkā! – uzsvēra Romas bīskaps. Vaticannews.va |
