Audiences laikā Svētā Pētera laukumā atradās urna ar Terēzes relikvijām. Svētā Terēze ir misiju aizbildne, taču viņa nekad nav bijusi misijās – iesāka pāvests. Viņa bija karmelītu māsa, kas dzīvoja klosterī pavisam vienkāršu dzīvi. Viņa pati sevi dēvēja par “mazu smilšu graudiņu”. Terēzei bija vāja veselība, un viņa nomira 24 gadu vecumā. “Ja viņas miesa bija vāja, tomēr viņas sirds vibrēja, tā bija misionāra sirds”, uzsvēra Francisks. Viņa ļoti gribēja būt misionāre. Tā kā tas nebija iespējams, viņa bija “garīgā māsa” dažādiem misionāriem. Dzīvodama klosterī, Terēze atbalstīja misionārus ar savām vēstulēm, lūgšanām un nemitīgi veltīja viņu labā dažādus upurus. Pārējās māsas viņu ne vienmēr saprata. Terēze no viņām saņēma “vairāk ērkšķu nekā rožu”, taču viņa visu pieņēma un pacieta ar mīlestību, upurējot Dievam gan slimību, gan arī kritiku un neizpratni. Pie tam viņa to darīja ar prieku, upurēja Baznīcas vajadzībām, lai “pār visiem kaisītu rozes”. Tagad rodas jautājums, no kurienes viņa smēla visu šo dedzību, šo misionāro spēku un šo prieku aizbildināt – turpināja pāvests. Lai izprastu šo jautājumu, viņš atsaucās uz divām epizodēm, ko Terēze piedzīvoja pirms iestāšanās klosterī. Pirmais notikums saistās ar 1886. gada Ziemassvētkiem, dienu, kas izmainīja viņas dzīvi. Dievs viņas sirdī paveica brīnumu. Terēzei bija nepilni 14 gadi. Tā kā viņa bija jaunākā meita, tad mājās bija arī visu visvairāk mīlēta. Kad ģimene atgriezās no pusnakts Svētās Mises, tētis, būdams ļoti noguris, negribēja piedalīties meitas dāvanu atvēršanā un teica: “Labi, ka šis ir pēdējais gads!” Terēze, būdama ļoti jūtīga, noskuma, uzkāpa augšā uz savu istabu un raudāja. Taču ļoti ātri viņa apturēja asaras, nokāpa lejā un, prieka pilna, iepriecināja tēvu. Kas tad bija noticis? Pāvests paskaidroja, ka šajā naktī, kurā Jēzus mīlestības dēļ kļuva vājš, Terēze kļuva garīgi stipra. Viņa dažos mirkļos izgāja no sava egoisma cietuma un beidza sevi apraudāt. Viņa sāka sajust, ka viņas sirdī ienāca mīlestība, un ka viņai ir sevi jāaizmirst. Kopš tā laika viņa dedzīgi pievērsās citiem, vēloties, lai citi atrod Dievu, un tā vietā, lai meklētu savu mierinājumu un iepriecinājumus, viņa nolēma iepriecināt Jēzu, darot tā, lai dvēseles Viņu mīlētu, jo, kā viņa pati rakstīja, “Jēzus ir slims no mīlestības, un (…) mīlestības slimību var izārstēt ne ar ko citu kā tikai ar mīlestību” (Vēstule Marijai Gerēnai, 1980. gada jūlijs). Tāpēc viņas ikdienas apņemšanās bija palīdzēt mīlēt Jēzu, aizlūgt par citiem. Viņa gribēja glābt dvēseles, un to darīt arī pēc savas nāves. Viņa vairākkārt sacīja: “Es vēlos, būdama debesīs, darīt labu virs zemes”. Šī viņas dedzība bija īpaši pievērsta grēciniekiem, tiem, kuri atradās “tālu”. To atklāj otrā epizode – norādīja Francisks. Terēze uzzināja, ka kāds liels noziedznieks ir notiesāts uz nāvi. Tas bija Enriko Prandzini, kurš nogalināja trīs cilvēkus. Viņam tika piespriests nāves sods, taču viņš negribēja pieņemt ticību. Terēze to uztvēra ļoti nopietni un sāka darīt visu iespējamo – viņa lūdzās par šī noziedznieka atgriešanos un par to, lai viņš izrāda kaut nelielu nožēlu, lai viņš atver savu sirdi Dieva žēlsirdībai, uz ko Terēze paļāvās visā pilnībā. Pienāca nāves soda izpildes brīdis. Nākošajā dienā Terēze avīzē izlasa, ka Prandzini, pirms nolikt galvu uz giljotīna, “pēkšņi, negaidītas iedvesmas vadīts, pagriežas, apskauj Krucifiksu, ko viņam piedāvā priesteris, un trīs reizes noskūpsta Jēzus svētās rētas”. Svētā Terēze rakstīja: “Pēc tam viņa dvēsele devās saņemt Tā žēlsirdīgo spriedumu, kurš apgalvoja, ka debesīs būs vairāk prieka par vienu grēcinieku, kurš gandara, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kuriem gandarīšana nav vajadzīga” (Manuskripts A, 135). “Brāļi un māsas, lūk, mīlestības dzīvināta aizbildinājuma spēks, lūk, misijas dzinējspēks” – sacīja pāvests. “Patiešām, misionāri, kuriem Terēze ir aizbildne, nav tikai tie, kuri veic garus ceļus, iemācās jaunas valodas, dara labus darbus un braši sludina; nē, misionārs ir katrs, kurš vietā, kur atrodas, dzīvo kā Dieva mīlestības instruments; kurš dara visu iespējamo, lai, pateicoties viņa liecībai, lūgšanai un aizlūgumam, ietu garām Jēzus”. Francisks uzsvēra, ka cilvēki pievēršas kristietībai nevis spiediena rezultātā, bet tāpēc, ka piedzīvo mīlestību. Ticība tiek izraisīta, pateicoties pievilcībai. Baznīcai ir vajadzīgas tādas sirdis, kāda bija svētajai Terēzei no Bērna Jēzus, proti, sirdis, kas piesaista mīlestībai un tuvina Dievam. Pāvests aicināja lūgt viņas aizbildniecību, lai viņa izlūdz mums žēlastību pārvarēt savu egoismu un iemāca dedzīgi aizlūgt, lai cilvēki iepazītu un mīlētu Jēzu. Vaticannews.va |
