Palasīsim...  Raksti

Papildus visam minētajam esam 21. gad­sim­ta cil­vē­ki un mūs ne­ap­mie­ri­na ne­pil­nī­gas at­bil­des. Bie­ži vien esam bez­spē­cī­gi no­ti­ku­mu bur­z­mas priekš­ā, ku­rā esam ie­vil­kti, un vien­lai­cī­gi ne­vē­lamies kļūt par lik­te­ņa vē­ja aiz­rau­tiem pu­teklīšiem. Mēs gri­bam sa­prast, no­teikt, gri­bam zi­nāt – kā­pēc kaut kas no­ti­ka tieši tā, bet ne citādi.

Laik­me­ta zī­mes

Arī Diev­mā­tes de­be­sīs uz­ņem­ša­nas svēt­ki ir laik­me­ta zī­me. Ap­stāk­ļi, ku­ros mūsdienās tos svi­nam, at­klāj si­tu­āci­ju, ku­rā at­ro­das mūs­die­nu ti­cī­gais cil­vēks. Mūs­die­nu pa­sau­lē Die­vam nav vietas, tajā cil­vēks kon­cen­trē­jas uz se­vi, tajā do­mi­nē ko­mer­ci­ja un cil­vēks pie­vērš uz­ma­nī­bu ti­kai tam, kas sa­snie­dzams konkrētajā brī­dī. Tāpat arvien no jauna pārliecināmies, ka viss, ko būvējam, var vienā acumirklī sabrukt un no tā paliek tikai gruveši. Karš un iznīcība. Vel­tī­gi mūs­die­nu in­for­mā­ci­jas trok­snī meklēt kaut ko par ti­cī­bu. Re­li­ģi­ja tiek pieminēta tad, kad ru­na ir par sen­sā­ci­jām vai skan­dā­liem. Dau­dziem mūs­die­nu cil­vē­kiem ti­cī­ba sa­gā­dā ne­pār­va­ra­mus šķēr­šļus, jo tā pie­pra­sa at­rau­ties no šīs­ze­mes dzī­ves re­āli­jām, struk­tū­rām, or­ga­ni­zā­ci­jām, ār­ējiem re­li­ģis­ka­jiem ri­tu­āliem un ie­lū­ko­ties ta­jā, kas stāv pār­i cil­vē­ka sa­prā­tam. Mūs­die­nu ci­vi­li­zā­ci­jas vis­lie­lā­kā nas­ta – komercija, jo pat svēt­die­nas un svēt­ki mums aso­ci­ējas ar iepirkšanos vei­ka­lā, kurā ir la­bāk un lē­tāk.

Marija – ceļa rādītāja

15. augusts, vis­lie­lā­kie Vis­svē­tā­ka­jai Jau­na­vai Ma­ri­jai vel­tī­tie svēt­ki, mū­su zem­ē tiek īpa­šā vei­dā sais­tī­ti ar Ag­lo­nas Diev­mā­tes svēt­nī­cu. Laik­rak­stos un tele­vī­zi­jas zi­ņās varam at­ra­st in­for­mā­ci­ju ti­kai par to, cik valsts pie­šķī­rusi nau­du svēt­ku ­or­ga­ni­zē­ša­nai, cik tūk­sto­šu au­to­ma­šī­nu sa­skai­tī­jusi po­li­ci­ja, kādas amatpersonas apmeklējušas galveno Svēto Misi un bijušas ar ticīgo tautu. Par svēt­ku būtību, jē­gu un no­zī­mi tiek ru­nāts maz vai arī vis­pār netiek ru­nāts. Sva­rī­gi ir skaitļi, summas, vai tie at­mak­sā­jas… Gan tele­vī­zi­jā, gan pre­sē vai­rāk tiek atspoguļoti pār­pil­dī­ti au­to­ce­ļi, plud­ma­les, at­pū­tas kom­plek­si utt.

Šobrīd cil­vē­ki ir de­vu­šies at­va­ļi­nā­ju­mos, dau­dzi ir tā­lu no ik­die­niš­ķām rūpēm, ne­ru­nā­jot par re­li­ģis­kām lie­tām. Lūk, tie­ši uz šā­da re­li­ģis­kās bez­ce­rī­bas fo­na Baz­nī­ca mums, mūs­die­nu cil­vē­kiem, rā­da Jaunavu Ma­ri­ju kā De­besu zī­mi. Ma­ri­ja mums ir paraugs tam, kam vajadzētu bū­t ti­cī­ga cil­vē­ka ide­ālam. Vi­ņa ir ikona, atklāsme, attēls tam vi­sam, ko Dievs sa­ga­ta­vo­jis kat­ram no mums. Vi­ņa to jau ir sa­snie­gu­si, bet mēs vēl esam ce­ļā. De­be­sis… kurš no mums kat­ru die­nu kaut uz īsu mir­kli pa­do­mā par sa­vas šīs­ze­mes dzī­ves ga­la­mēr­ķi? Mūs­die­nu cil­vēks par de­be­sīm ­do­mā reti, ska­tie­ns vairāk pievērsts ze­mei: kā la­bāk no­or­ga­ni­zēt sa­vu dzī­vi, kā la­bāk ie­kār­to­ties… Tas at­tie­ci­nāms ne ti­kai uz tiem, ku­ri jau sa­snie­gu­ši zi­nā­mu eko­no­mis­ku sta­bi­li­tā­ti, bet arī uz tiem, ku­ri vēl nav ie­gā­dā­ju­šies vi­su to, kas tiek rek­la­mēts kā “ļo­ti ne­pie­cie­šams dzī­vei”, jo var ta­ču pa­ņemt lie­lus vai ma­zus kre­dī­tus un pēc tam il­gus ga­dus maksāt.

15. augustā Diev­mā­te – De­be­su Vār­ti – mums at­gā­di­na, ka cil­vē­ka dzī­ves mēr­ķis ir De­be­sis, tā­pēc vi­sam, ko cil­vēks da­ra, ir jā­tie­cas uz augš­u, uz De­be­sīm.

Debesis – mums katram

Svē­tā ap­us­tu­ļa Jā­ņa at­klās­mes grā­ma­tas vār­dus (Atkl 11), kas tiek lasīti svētku die­nā, Baz­nī­ca at­tie­ci­na uz Ma­ri­ju. Vi­ņa ir “Lie­lā zī­me de­be­sīs”. Ma­ri­ja mums sa­ka: “Pie­brem­zē, ap­stā­jies, pa­do­mā, no­lem ­mai­nīt sa­vu dzī­ves veidu! Ta­vā priekš­ā stāv brī­niš­ķī­ga per­spek­tī­va. De­be­sis va­ri sa­sniegt arī tu!” Pa­tie­sās De­be­sis, ne­ tās, uz kurām aicina rek­lā­mas. Tās, par ku­rām Ma­ri­ja dzied sa­vā “Mag­ni­fi­cat”, ko šajā svētku dienā dzirdam svē­tā Lū­kas evaņ­ģē­li­ja lasītajā fragmentā. (Lk 1,39–56) De­be­sis, ku­rās ne­būs ka­ru, te­ro­rak­tu, da­lī­ša­nas na­ba­dzī­gajos un ba­gā­tajos, ne­tais­nī­bas, me­lo­ša­nas, ba­da.  Ti­ci tam, jo par to mūs katru pār­lie­ci­na Jaunava Marija, ku­ra ir vie­na no mums – na­ba­dzī­ga tā­pat kā mēs, pa­ze­mī­ga, klu­sa un vā­ja sie­vie­te. Vi­ņa ir uz­va­rē­ju­si un ta­gad rā­da, kā mums kļūt par uz­va­rē­tā­jiem. Ie­sim ko­pā ar Vi­ņu ce­ļā, kurā viņa gājusi.

Brīv­die­nu un at­va­ļi­nā­ju­mu laiks. Cil­vē­ki ša­jā lai­kā cen­šas “at­brī­vo­ties” no ik­die­niš­ķām rū­pēm, at­jau­not spē­kus, kaut uz mir­kli aiz­mirst par pe­lē­ko ik­die­nu. Vis­svē­tā­kās Jau­na­vas Ma­ri­jas de­be­sīs uz­ņem­ša­nas svēt­ki mums at­gā­di­na par ci­tu re­ali­tā­ti – par de­be­sīm, ku­ras mums ir sa­ga­ta­vo­jis la­bais Tēvs, Dievs, kurš “tā ie­mī­lē­ja pa­sau­li, ka at­de­va sa­vu Vien­pie­dzi­mu­šo Dē­lu, lai katrs, kas Vi­ņam tic, ie­gū­tu mū­žī­gu dzī­vi”. Tas ir sva­rī­gā­kais, jo tā­dā vei­dā iz­pras­tas de­be­sis, viņ­pa­sau­le, mū­žī­gā dzī­ve, var pār­mai­nīt vi­su mū­su šī brīža dzī­ves per­spek­tī­vu.

Ma­ri­ja – Dzīvības Māte

Jaunava Marija mums mā­ca, ka de­be­sis ir dzīvības mūžīgā oāze un ne­pa­ras­ta, brī­niš­ķī­ga iz­de­vī­ba. Par to at­gā­di­na arī zie­di, ku­rus 15. augusta svētkos mēdz nest uz baz­nī­cu pa­svē­tī­šanai. Zie­du, zā­ļu un lauku daudz­vei­dī­ba, krāš­ņums aici­na ie­rau­dzīt, cik skais­ta ir Die­va ra­dī­tā pa­sau­le! Ie­rau­dzīt un sa­prast, cik skais­ti esam mēs, Die­va bēr­ni, aici­na at­rau­ties no sa­vas ie­do­mā­tās pe­lē­cī­bas un, pa­ce­ļot acis uz de­be­sīm, pa­ska­tī­ties uz vi­su ap­kār­tē­jo pa­sau­li un dzī­vi ci­tām acīm. Šie zie­di, zā­les, to krāš­ņums, aro­māts un ārst­nie­cis­kās īpa­šī­bas sim­bo­li­zē Ma­ri­ju – Dzīvības Māti. Vi­ņas dzī­ves skais­tums mums ir la­bā­kas dzī­ves, uz­va­ras un ce­rī­bas zī­me. Ma­ri­ja, bū­da­ma Kris­tus at­pir­ktās pa­sau­les un cil­vē­ka skais­tu­ma zī­me, šo­dien mūs aici­na kaut uz īsu mir­kli, kaut tikai, lasot šīs rindas avīzē, pa­celt acis uz de­be­sīm, lai mēs kaut drus­ciņ no tām die­viš­ķa­jām de­be­sīm paņem­tu un veido­tu sa­vu dzī­vi, at­brī­vo­jo­ties no bez­spē­cī­bas un bez­ce­rī­bas.

"Nāc", Nr.133
^{Foto: Cathopic.com/@alvaroj1229}