1950. gada 1. novembrī Romas pāvests Pijs XII izdeva apustulisko konstitūciju Munificentissimus Deus, ar kuru pasludināja ticības dogmu, ka Vissvētākā Jaunava Marija ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesu godībā. Šajā dokumentā, balstoties uz kristietības vēsturi, parādīts, kādā veidā Baznīca gadsimtu gaitā ir apzinājusies Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas patiesības pilnību. Dokumentā Pijs XII šo domu argumentē, atsaucoties uz visu Jaunās Derības mācību, nevis uz kādu konkrētu Bībeles tekstu. Svētajos Rakstos atklājas Marija, kura visu sevi ir veltījusi Kristum un Viņa pestīšanas darbam. No tā secinām – ir gandrīz neiespējami, ka Marija pēc savas zemes dzīves varētu būt atdalīta no sava Dēla, jo viņa savā klēpī pieņēma iemiesoto Dieva Dēlu. Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšana ir īpaša privilēģija, ko viņai dāvāja Trīsvienīgais Dievs, un caur to viņa iegāja mūžīgajā dievišķo Personu mīlestības kopībā. Marijas Debesīs uzņemšana ir liela vērtība visai Baznīcai, jo tā ikvienam atklāj, ka cilvēka miesa ir līdzdalīga cieņā, kāda pienākas cilvēkam kā Dieva attēlam, kā arī atklāj viņa miesas un dvēseles vienības nozīmi un augstāko dzīves aicinājumu. Mācība par Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanu sniedz jaunu skatījumu uz kristīgo antropoloģiju, soterioloģiju un eshatoloģiju. Ļaudis visos laikos un dažādās reliģijās ir meklējuši atbildes uz cilvēka eksistences dziļākajiem noslēpumiem, kas kā senatnē, tā arī mūsdienās turpina mūs saviļņot līdz sirds dziļumiem. Tie ir mūžseni jautājumi: kas mēs esam, kāda ir dzīves jēga un mērķis, kas ir svētums, un kas ir grēks, kā var sasniegt patiesu laimi, kas ir nāve, atsevišķā tiesa, žēlsirdība un taisnīga atmaksa pēc nāves, visbeidzot – no kurienes esam nākam un kurp dodamies? Kas ir cilvēks? Ieskats antropoloģijā Marijas Debesīs uzņemšanas dogmai ir liela nozīme kristīgajā antropoloģijā. Šī ticības patiesības pasludināšana, kas aptver visu Marijas personu – viņas miesu un dvēseli, ir atgādinājums pasaulei par cilvēka miesas neizmērojami lielo vērtību un tās iekļaušanu pestīšanas plānā. Mūsdienu sabiedrībā, kurā bieži notiek miesas profanācija – pazemošana un pazemināšana –, Marijas uzņemšana Debesīs ar miesu un dvēseli norāda, ka cilvēkam kā miesīgai un garīgai būtnei ir pārdabiska sūtība, jo cilvēka persona kopumā ir lemta kļūt par Svētā Gara svētnīcu un līdzdalībnieci Kunga godībā. Raugoties uz Mariju, mēs mācāmies turēt cieņā, sargāt un respektēt savu miesu, kuru ir radījis pats Dievs un kurai vajadzēs augšāmcelties Pēdējā dienā. Cilvēka cieņa ir saistīta ar faktu, ka viņš tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, savukārt tas, ka cilvēks ir aicināts uz svētumu un līdzdalību dievišķajā dabā un Debesu godībā, norāda uz viņa pārdabisko sūtību. Tā kā cilvēka dabā savienojas garīgā un materiālā pasaule, tad Marijas Debesīs uzņemšana aptver ne tikai viņas miesu un dvēseli, bet visu viņas personu kopumā. Katehismā lasām: “Dvēsele un miesa ir tik cieši vienotas, ka dvēseli jāuzskata par miesas formu; tas nozīmē, ka, tieši pateicoties dvēselei, fiziskā, materiālā miesa ir dzīva cilvēciska miesa; gars un matērija cilvēkā nav divas apvienojušās dabas, bet gan to vienība veido vienu vienīgu dabu” (KBK, 365). Debesīs uzņemtajā Marijā mēs atklājam patieso savas cilvēciskās dabas esības mērķi – dzīvojam nevis tāpēc, lai reiz atdusētos kapu kalniņā, bet gan, lai dzīvotu sadraudzībā ar Dievu mūžīgi mūžos. Ja Marijas Debesīs uzņemšana mūs dāvā cerību uz svētlaimīgu nākotni, tad šī ticības patiesība mudina vēl vairāk uzticēties Debesu Tēvam, sekot Kristum un dzīvot Svētājā Garā, ik dienas meklējot un piepildot Viņa gribu. Kā sasniegt patiesu laimi? Ieskats soterioloģijā Jaunavā Marijā viss – privilēģijas, aicinājums, sūtība – ir attiecināms arī uz Baznīcas noslēpumu, jo vairāk mēs tajā iedziļināmies, jo skaidrāks kļūst Marijas noslēpums. Savukārt Baznīca, apbrīnojot Marijas personību, redz savu sākumu, būtību, aicinājumu uz godību un ticības ceļu, kas tai vēl jāmēro. Vācu teologs Kārlis Rāners (Karl Rahner) uzskatīja, ka “tas pats, ko ticība sludina par Mariju, ir visu kristiešu cerības objekts. Debesīs uzņemšana ir Dieva pestīšanas darba un Viņa žēlastības piepildījums, ko arī mēs sagaidām.” Tādēļ šī dogma ir jāinterpretē plašāk un jāuztver ne tikai kā Jaunavas Marijas īpašās privilēģijas oficiāls apstiprinājums, bet gan universālas soterioloģiskas tēzes jauns formulējums. Marijas Debesīs uzņemšanas dogmā tika pasludināts, ka tāpat kā viņa, tā arī katrs ticīgais ir līdzdalīgs Kristus augšāmcelšanā. Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dogmas interpretācija visiem kristiešiem ļauj definēt šīs patiesības nozīmi. Pirmkārt, pestīšanai ir konkrēts un personisks raksturs, kas attiecas uz ikviena cilvēka personu. Otrkārt, neraugoties uz saviem ierobežojumiem, pateicoties Dieva žēlastībai, cilvēks var iemantot pestīšanu. Treškārt, katram cilvēkam ir dota cerība, kuras piepildījums ir Dievā. Ceturtkārt, atpirkšana un pestīšana attiecas arī uz cilvēku kopumā – viņa miesas un dvēseles vienību, kas vērsta uz Dievu. Piektkārt, Marijas paaugstināšana Debesu godībā saistīta ar viņas nemitīgo aizlūgšanu par mums, jo esam pakļauti pārbaudījumiem, ciešanām un dažādiem izaicinājumiem. Jau kopš seniem laikiem kristiešu vidū valda pārliecība, ka tieši Marija, savā mātes mīlestībā rūpējas un aizlūdz par visiem ticīgajiem, līdz tie nonāk Debesu godībā. Kāds ir dzīves mērķis? Ieskats eshatoloģijā Ikviena cilvēka sirdī ir ierakstītas ilgas pēc Debesu Tēva mājām. Šīs ilgas nav nekas cits kā alkas pēc pilnvērtīgas, piepildītas, laimīgas dzīves. Taču lielākā šīs pasaules traģēdija ir tajā, ka daudziem neizdodas atrast laimi, jo tā tiek meklēta, nepareizi uzstādot mērķus. Kāds gudrais ir teicis: “Var skriet no vienas vietas uz otru, bet nekur neaizskriet.” Reiz svētceļnieku grupa apmeklēja kādu slavenu svētvietu. Klostermāsa, kas vadīja ekskursiju pa sanktuārija teritoriju, viņiem uzdeva negaidītu jautājumu: kur, viņuprāt, tie nonāks pēc nāves. Pēc klusuma brīža viens no klātesošajiem nedroši atbildēja, ka būtu jau labi tikt vismaz šķīstītavā... Mūķene vaicāja: “Vai jūs tiešām gribat nokļūt šķīstītavā? Tur taču ir lielas ciešanas. Ilgojieties pēc Dieva! Tiecieties uz Debesīm!” Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki mūsdienu cilvēkam, kurš bieži vien Dievu uzskata par kaut ko tālu, svešu, nevajadzīgu, par tādu, kas var apdraudēt viņa autonomiju, atgādina par cilvēka visaugstāko aicinājumu – dzīvi ar Dievu Debesu godībā un no jauna parāda ceļu pie Viņa, kurš mūs uzrunā un aicina uz sadraudzību. Dievs negrib mums neko atņemt, tieši otrādi – Viņš vēlas dot. Šajos svētkos mēs Marijas personā apbrīnojam un godājam izcilāko pestīšanas augli un ar prieku apceram to, pēc kā paši ilgojamies cerībā, ka to sasniegsim. Marija ir arī Baznīcas eshatoloģiskais tēls. Ticība viņas uzņemšanai Debesīs ir cieši saistīta ar Kristus uzkāpšanas Debesīs noslēpumu. Taču jau pašā nosaukumā ir redzama būtiska atšķirība. Kristus uzkāpj Debesu godībā ar savu dievišķo spēku, savukārt Marija tiek uzņemta Debesīs. Viņas paaugstināšana notiek, pateicoties Dieva žēlsirdībai un mīlestībai. Grāmatā “Kas viņa ir?” Beļģijas kardināls Leons Jozefs Suenens rakstīja: “Marijas Debesīs uzņemšanas noslēpumā mūsu skatiens neapstājas pie viņas, jo Marijas paaugstināšanā atklājas Kristus uzvara – Dieva nesavtīgās mīlestības galējais triumfs. Patiesi, Marija ieiet Debesīs saskaņā ar sava Dēla gribu, tādā veidā piedaloties Viņa augšāmcelšanās spēkā, apliecinot ar savu miesu, ka Lieldienu rītā Kristus ir uzvarējis nāvi un ka mūsu cerība uz mūžīgo dzīvi ir pamatota.” Tādēļ Dievmāte mums ir drošas cerības un arī mierinājuma zīme līdz pat Kristus otrreizējās atnākšanas dienai. Dārgie draugi! Ilgosimies pēc Dieva, tieksimies uz Debesīm, jo vienīgi Kungs var piepildīt visas mūsu cerības! Gādāsim un rūpēsimies par to, lai neviens mums to nenolaupa, jo mūsu cerība ir Dieva svētībā, apsolījumā un žēlastībā! Katedrāle.lv | 
