Šodien Evaņģēlijs runā par piedošanu (sal. Mt 18,21-35). Pēteris jautā Jēzum: "Kungs, cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?" Bībelē skaitlis septiņi norāda uz pilnību, tādēļ Pēteris ir tik dāsns sava jautājuma pieņēmumos. Jēzus atbild viņam: "Es tev nesaku: līdz septiņām, bet līdz septiņdesmit reiz septiņām" (22). Viņš skaidro, ka, piedodot, nerēķini, cik reizes to jādara, bet ir labi piedot visu un vienmēr! Tieši tā, kā Dievs rīkojas ar mums, un kā ir aicināti rīkoties tie, kas administrē Dieva piedošanu: piedot vienmēr. "Un to es saku visiem priesteriem un bikstēviem: piedodiet tāpat kā Dievs piedod mums," piebilda pāvests. Jēzus šo realitāti izsaka ar līdzību, kas ir saistīta ar skaitļiem. Runa ir par ķēniņu, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Viens no viņiem tam bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā ir ārkārtīgi liela vērtība, kas svārstās no 200 līdz 500 tonnām sudraba! Tādu parādu nebija iespējams atdot, pat strādājot visu mūžu. Taču ķēniņš, līdzīgi kā debesu Tēvs, iežēlojās par šo kalpu, palaida viņu brīvu un atlaida arī parādu, to darot līdzjūtības vadīts. Tāda ir Dieva sirds. Viņš piedod vienmēr, jo ir līdzjūtīgs un mīlošs Dievs. Neaizmirsīsim, ka Dievs ir līdzjūtīgs, tuvs un maigs. Tāda ir Dieva būtība, sacīja pāvests. Turpinot uzrunu, Francisks skaidroja, ka līdzībā aprakstītais kalps, kuram tika atlaists milzīgais parāds, neizrāda žēlsirdību pret savu līdzcilvēku, kurš viņam ir parādā 100 denārijus. Arī tā ir ievērojama summa, kas atbilst apmēram trīs mēnešu algai, it kā sakot, ka piedošana maksā naudu! Tomēr Dieva piedošana ir lielāka par visu, uzsvēra Svētais tēvs. Jēzus vēstījums ir skaidrs. Dievs mums nemitīgi piedod, pārsniedzot jebkuru mēru. Viņš rīkojas no mīlestības un par brīvu. Mēs nevaram Viņam atmaksāt, bet, piedodot savam brālim vai māsai, mēs atdarinām Viņu. Tāpēc piedošana nav tikai labs darbs, ko var darīt vai nedarīt. Piedošana ir pamatnoteikums tiem, kas sevi uzskata par kristiešiem. Patiesībā ikviens no mums ir cilvēks, kuram ir "piedots", un to mēs nedrīkstam aizmirst. Dievs ir atdevis savu dzīvību par mums, un mēs nekādā veidā nevaram kompensēt žēlastību, kas izplūst no Viņa sirds. Tomēr, atbildot Viņa mīlestībai, tas ir, piedodot cits citam, mēs varam liecināt par Viņu, sējot ap sevi jaunu dzīvību. Jo bez piedošanas nav cerības, bez piedošanas nav miera. Piedošana ir skābeklis, kas attīra naida piesārņoto gaisu, piedošana ir pretindes līdzeklis, kas dziedē aizvainojuma brūces, tā palīdz atbrīvoties no dusmām un izārstēt tik daudzas sirds slimības, kas piesārņo sabiedrību. "Jautāsim sev: vai es ticu, ka esmu saņēmis no Dieva piedošanas dāvanu? Vai es jūtu prieku, zinot, ka Viņš vienmēr ir gatavs man piedot, kad es krītu, pat tad, kad citi to nedara, un pat tad, kad es pats sev nespēju piedot? Viņš piedod, bet vai es ticu, ka Viņš piedod? Un vēl: vai es varu piedot tiem, kas mani ir sāpinājuši? Šajā sakarā es vēlētos jums piedāvāt nelielu vingrinājumu: mēģināsim tagad padomāt par kādu cilvēku, kurš mūs ir sāpinājis, un lūgsim Kungam spēku viņam piedot. Un piedosim tam no mīlestības uz Kungu. Brāļi un māsas, piedošana mums nāks par labu, tā atjaunos mieru mūsu sirdīs. Lai Marija, žēlsirdības Māte, palīdz mums pieņemt Dieva žēlastību piedot viens otram," uzrunas noslēgumā teica Romas bīskaps. Vaticannews.va |
