Džuzepīnas Bakhitas dzimtene ir Sudāna. Šajā sakarā Francisks, iesākot uzrunu, atgādināja, ka jau mēnešiem ilgi šo Āfrikas zemi plosa briesmīgs bruņotais konflikts, par ko maz tiek runāts. “Lūgsimies par sudāniešu tautu, lai tā varētu dzīvot mierā!” viņš mudināja. Svētās Bakhitas slava izplatījās pāri visām robežām un sasniedza visus tos, kuriem tiek atņemta identitāte un cieņa. Šī svētā piedzima 1869. gadā Darfūrā. Septiņu gadu vecumā viņa tika nolaupīta un astoņas reizes pārdota verdzībā. Pāvests stāstīja, ka viņas nolaupītāji viņu sauca par “Bakhitu”, kas nozīmē “laimīgā”. Fiziskās un morālās ciešanas, ko viņa piedzīvoja jau kopš bērnības, laupīja viņai identitāti. Meitene cieta vardarbību, viņas miesu izvagoja vairāk nekā simts rētas. Tomēr vēlāk viņa pati liecināja, sakot: “Pat būdama verdzene, es nekad nekritu bezcerībā, jo jutu, ka mani atbalsta kāds noslēpumains spēks”. Kāds bija svētās Bakhitas noslēpums? – jautāja pāvests. Mēs zinām, ka ievainots cilvēks nereti ievaino citus; apspiestais viegli kļūst par apspiedēju. Taču apspiestie ir aicināti atbrīvot sevi un apspiedējus, un kļūt par cilvēcības restauratoriem. Dieva mīlestības spēks, kas atbrīvo gan vienus, gan otrus, atklājas tikai vājumā. Svētā Bakhita izcili pauž šo patiesību. Kādu dienu viņas saimnieks viņai uzdāvināja mazu krucifiksu, un viņa, kurai nekad nekas nepiederēja, glabāja to kā lielu dārgumu. Uz to raugoties, viņa piedzīvoja iekšēju atbrīvošanu, jo sajutās saprasta un mīlēta, un reizē arī spējīga saprast un mīlēt. Tas bija sākums. Pēc tam viņa teiks: “Dieva mīlestība mani vienmēr pavadīja noslēpumainā veidā… Kungs mani ļoti mīlēja. Mums ir jāmīl visi… Jābūt līdzjūtīgiem!” Francisks piebilda, ka ir jājūt līdzi gan dažādu veidu necilvēcības upuriem, gan arī jāspēj “just līdzi” tiem, kuri pieļauj kļūdas un netaisnības – nevis attaisnojot, bet cilvēciskojot. To mums māca šī svētā. Kad mūs pārņem negatīvas emocijas pret otru, kad padodamies šķelšanās un cīņas loģikai, tad zaudējam cilvēcību. Taču mums ir jākļūst cilvēcīgākiem. Kad svētā Bakhita kļuva par kristieti, viņu pārveidoja šie Kristus vārdi, kurus viņa ik dienas pārdomāja: “Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara” (Lk 23, 34). Tāpēc viņa sacīja: “Ja Jūdass būtu lūdzis Jēzum piedošanu, tad arī viņš būtu piedzīvojis žēlsirdību”. Mēs varam teikt, ka svētās Bakhitas dzīve kļuva par eksistenciālu piedošanas līdzību – norādīja pāvests, atgādinot, ka piedošana ir “Dieva glāsts mums visiem”. Piedošana Bakhitu darīja brīvu – turpināja Francisks. Piedošana, ko vispirms viņa saņēma caur Dieva žēlsirdīgo mīlestību, un pēc tam to dāvāja citiem, padarīja viņu par brīvu sievieti, priecīgu, spējīgu mīlēt. Tādā veidā viņa varēja izdzīvot kalpošanu nevis kā verdzību, bet kā brīvu sevis atdevi. Tas ir svarīgākais: piespiedu kārtā padarīta par verdzeni, viņa vēlāk brīvprātīgi izvēlējās kļūt par to, kura kalpo, nesot uz saviem pleciem citu nastas. Svētā Džuzepīna Bakhita ar savu dzīves piemēru mums parāda, pa kādu ceļu ir jāiet, lai mēs beidzot būtu brīvi no savas verdzības un bailēm. Viņa mums palīdz atmaskot savu liekulību un egoismus, pārvarēt iekšējos sarūgtinājumus un konfliktus. Viņa mūs vienmēr iedrošina. “Dārgie brāļi un māsas, piedošana neko neatņem, bet tikai pieliek klāt”, teica pāvests. “Ko tā pievieno? Tā piešķir cilvēkam cieņu, liek novērst skatienu no sevis un pievērst to citiem, lai saredzētu, ka citi ir tikpat trausli kā mēs, taču tie aizvien ir brāļi un māsas Kungā. Brāļi un māsas, piedošana ir avots dedzībai, kas kļūst par žēlsirdību un aicina uz vienkāršu un prieka pilnu svētumu”. Vaticannews.va | 
