Vienā no tādiem apokrifiem stāsts par Marijas nāvi un debesīs uzņemšanu ir šāds: kad Dievmāte nomira, apustuļi gribēja viņu apglabāt. Viņi ielika Marijas miesu zārkā, bet bija spiesti pagaidīt, jo sv. Toms, saukts par neticīgo, jo neticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies – kavējās. Kad beidzot apustulis ieradās, viņš gribēja redzēt Vissvētākās Jaunavas Marijas miesu. Pēc zārka atvēršanas tajā vairs Marijas miesas nebija, bet tikai skaistas, smaržojošas lilijas un citi ziedi, zāles. Tā tautā iegājies nosaukums “Zāļu diena”, kas saistīts ar augusta vidus ražas novākšanas laiku.” Jūrkalnieki parasti vārdu galotnes nelieto, tāpēc vietējie šo dienu nosauca par “Zāļdienu”, kā tas tiek dēvēts arī šodien, un cilvēki šajā dienā svētī ziedus, zāles, labības vārpas. Par plašajām “Zāļdienas” svinībām Jūrkalnes baznīcā 20. gs. sākumā stāsta arī Pēteris Upenieks savā atmiņu grāmatā “Balandnieki”: “Toreiz nāca uz Jūrkalnes baznīcu gan no Alsungas, gan no visas apkārtnes, kur vien bija katoļi. – Va’ pa Zāļdien’uz Pilberģiem ar’ ies? – Jozupa Baba jautāja Lienotu Annai. – Jāiet vien! Mā’ nevar palikt! Ta’ jau nedabos jūr redzēt,– atbild Anna, un abas kaimiņu meitas norunā iet reizē. Ceļš pa mežu iet līkumu līkumiem. Nemaz neizliekas tālu. Lūk, Gulbju krusts, un pēc tam jau lejas būdas, viena aiz otras....” (nodaļa “Zāļu diena” 138. – 144. lpp.) Diemžēl padomju gados “Zāļdienas” svinēšana tika arvien vairāk ierobežota. Tikai Atmodas gados iedzīvotājiem radās iespēja brīvi šos svētkus atzīmēt. Jūrkalnē Latvijas neatkarības pirmajos gados “Zāļdiena” bija brīvdiena, jo daudzi apmeklēja baznīcu. Gadu gaitā attieksme pret šiem svētkiem ir mainījusies no plašiem baznīcas svētkiem līdz to noliegšanai un atdzimšanai no jauna līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Par to, kā sākuši svinēt plašākos Jūrkalnes baznīcas svētkus “Zāļdienas”, pagasta avīzē “Maģie Suiti”(1997. gada augusts, Nr. 19) pārrunājuši Marija Janvāre un Jānis Priedoliņš: “Sācies tas tā. Divdesmitajos gados katoļu baznīcās sāka svinēt 40 stundu atlaidu dievkalpojumus. Draudzēs lēma, kad to darīt. Alsungā ir Svētā Miķeļa baznīca, tur nolēma svinēt Miķeļos. Gudeniekos – Sv. Jāņa baznīca – tur Jāņos, bet Jūrkalnē ir Sv. Jāzepa baznīca, kur svētki iekrīt Lielajā gavēnī, kad tos nevar rīkot. Tādēļ draudze nolēma atzīmēt Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus, jo Kurzemē tie netika svinēti kā lieli svētki. No tā laika šos Baznīcas svētkus svinēja trīs dienas. Pēc iespējas tā, lai viena diena būtu svētdiena, jo trīs dienās bija jānosvin 40 stundu dievkalpojumi – pa dienu Svētā Mise, bet vakaros – vesperes. Marija: Tā tas bija arī pirmajos pēckara gados. Tie tiešām bija gaiši svētki, kas sākās ar ozolu vītņu pīšanu vēlu vakarā, lai dienu pirms “Zāļdienas” varētu izpušķot baznīcu. Šajos darbos īpaši lūdzams neviens nebija, jo kuram gan nepatīk būt jautrā sabiedrībā. No bērnības atceros vīstošo ozolu zaru smaržu baznīcā un svinīgos dievkalpojumus. Tas bija ļoti skaisti. Jānis: Tad nāca arī svētceļnieki. Katoļi sabrauca no citām vietām. Bija arī uzaicināti priesteri no citām draudzēm, pat pa pieci, seši. Jo vairāk prāvestu, jo cilvēki jutās labāk pagodināti. Ziedoja produktus un gāja arī palīdzēt saimniecei gatavot cienastu. Visi jutās kā svētkos. Vēlāk tik plašas svinības noliedza. ”Šogad saistībā ar ”Zāļdienas” svētkiem tika atjaunots vienas dienas svētceļojums 14 km garumā no Alsungas uz Jūrkalni. Tas iesākās Alsungas baznīcā ar priestera Vjačeslava Bogdanova celebrēto Sv. Misi, pēc kuras svētceļnieki pulcējās vienkopus, lai aiz krusta dotos ceļā. Vienojoties dziesmās un rožukroņa lūgšanā, ceļš garīgi saliedēja tā gājējus. Neiztrūka arī atpūtas brīži, kuros priecēja Aletas un Māras dūdu spēle, kā arī zāļu tēju lasīšana. Jūrkalnes Sv. Jāzepa baznīcā jau gaidīja “Zāļdienas” svētku dalībnieku kuplais pulks, lai kopīgi svinētu Sv. Misi. Svētku noslēgumā visi pulcējās baznīcas dārzā, kur, baudot kopīgu mielastu, varēja dalīties iespaidos par aizvadītajiem svētkiem un nākotnes iecerēm. Starp svētceļojuma dalībniekiem sastopams arī Pēteris Puzāns, kurš 81 gada vecumā mēroja ceļu uz Jūrkalni. Kā intervijā Pēteris atklāj, šis ir īsākais posms, kas iets kājām, jo bērnība aizvadīta Latgalē, kur līdz Aglonai bijuši 50 km. Tur kopā ar mammu šis ceļš bieži ticis veikts 2 dienās. Jautāts par motivāciju doties svētceļojumā, Pēteris atbild: “Vienīgais mērķis ir ticības stiprināšana. Tāpat kā nevaram iztikt bez maizes mūsu fiziskajam ķermenim, tāpat nevaram iztikt bez Dieva vārda. Vienmēr svētdienās un svētku dienās veltu laiku, lai būtu kopā ar Jēzu un Mariju, tā varu ievērot Dieva likumus savā dzīvē ar Svētā Gara palīdzību. ” Runājot par ieguvumu, “augļiem”, kas gadu gaitā gūti, Pēteris atzīst: “Tas tikai izkristalizējas pēc tam. Pirmo svētceļojumu veicu 8 dienās, un tas iznāca kā maratons, bet ļoti patīkams. Toreiz es iemācījos vairākas litānijas no galvas, kas tagad mani stiprina ikdienas dzīvē. Tā ir, ka katrs svētceļojums māca kaut ko jaunu.” Terēzija Jeromina “Zāļdienas” svētceļniekiem bija pievienojusies no Liepājas, arī viņa labprāt piekrita dalīties savos iespaidos. Viņasprāt, svētceļojums ir kā “zāles”, kas nepieciešamas garīgai izaugsmei: “Svētceļojumā var piedzīvot sadraudzību, kopīgas lūgšanas, tas ir arī laiks, kad pabūt klusumā.” Redzot to, kā pasaulē šobrīd meli arvien vairāk iet plašumā, Terēzijas nodoms šajā ceļā bijis saistīts ar ģimenes locekļiem, lūdzot sv. erceņģeļa Miķeļa aizbildniecību. Paldies visiem, kas svētkus kuplināja ar savu klātbūtni un nenobijās no karstajiem saules stariem! Pateicība priesterim V. Bogdanovam par draudzes aktivitāšu atbalstīšanu un palīdzību, suitu uzņēmējiem – par finansiālo atbalstu. Lai svētceļnieki izskatītos vizuāli vienoti, tika sarūpēti gaumīgi T-krekli, kas tika darināti Ugāles apdrukas salonā “Pērle”. Sirsnīgs paldies Terēzei Priedoliņai un viņas ģimenei par gardajām pusdienām! Tiksimies nākamgad! 
“Zāļdienas” Svētajā Misē Jūrkalnes baznīcā lūgšanā vienojās gan svētceļnieki,
gan vietējie draudzes locekļi, gan ciemiņi
Ligita Kalniņa
"Nāc", Nr.134 | 
