Baznīcas gadam ir sava struktūra, iedalījums un svētki. Gada laikā Baznīca atceras visu Kristus noslēpumu – no iemiesošanās brīža, caur Svētā Gara nolaišanos, līdz Kristus otrās atnākšanas gaidīšanai laiku beigās. Advents ir liturģiskā gada periods, kas sākas ar pirmajām vesperēm Adventa pirmās svētdienas priekšvakarā (vigilijā) un iekrīt laika posmā pēc 18. novembra līdz 3. decembrim. Tajā iekļautas četras secīgas Adventa svētdienas, kuru skaits attiecas uz Vecās Derības aprakstu par izraēliešu četrdesmit gadu ceļojumu pēc Ēģiptes pamešanas. Pats vārds "Advent" latīņu valodā ir tulkojums no grieķu vārdiem: epifaneia un parusia. Romā šis termins nozīmēja oficiālu valsts cienījama cilvēka ierašanos un stāšanos amatā. Tomēr reliģiskajā valodā tas nozīmēja dievības ikgadējo ierašanos templī. Kristietībā jēdziens "adventus" ir kļuvis par sinonīmu Kristus atnākšanai viņa Iemiesošanās (epifaneia), kā arī viņa otrās atnākšanas godībā (parusia) nozīmē. 5. gadsimtā mēs sastopam arī terminu ante natale Domini (pirms Kunga dzimšanas) vai adventus Domini (Kunga atnākšana), lai atzīmētu gatavošanās laiku Kunga dzimšanai. Adventa svinēšanas aizsākumi meklējami 4. gadsimtā gallu un spāņu liturģijās. Kādā darbā, kas piedēvēts Hilarijam no Puatjē, atrodams pieminēts gavēnis pirms Ziemassvētkiem. Šī ir vecākā liecība par īpašu sagatavošanās laiku, lai atzīmētu Iemiesošanās noslēpumu. Saragosas sinode (389) pieprasīja, lai ticīgie apmeklētu baznīcu no 17. decembra līdz Epifānijas svētkiem (6. janvāris). Gallijā Tūras bīskaps Perpets ieviesa pienākumu gavēt trīs dienās nedēļā (pirmdienās, trešdienās un piektdienās) trīs nedēļu laikā pēc Sv. Mārtiņa (11. novembris) piemiņas dienas līdz Kunga piedzimšanai. Romā gatavošanās Ziemassvētkiem periods tika ieviests tikai 6. gs. otrajā pusē. Austrumu liturģijas ietekmē cilvēki sestdienās negavēja, tāpēc Advents sākās 1. decembrī vai pat 11. novembrī, lai iegūtu 40 dienu gavēni (līdzīgi kā gavēnim). 8. un 9. gadsimtā gatavošanās laiks iekrita 30. oktobrī vai pat 24. vai 14. septembrī. Kopš Gregora Lielā laikiem (590-604) Adventa laiks Romā ilga 4 nedēļas. Tas bija laiks, kad notika tieša, liturģiska gatavošanās Kristus dzimšanas svētkiem. 9. gadsimta sākumā Advents iegūst arī eshatoloģisku raksturu – tas kļūst par gatavošanās laiku Kristus otrreizējai atnākšanai laiku beigās. Adventa liturģiskie teksti atspoguļo Vecās un Jaunās Derības figūras, ar kuru dzīvi un darbību Dievs pasludināja un sagatavoja pasauli Kristus atnākšanai. Advents ir priecīgas gaidīšanas laiks, lai satiktu Jēzu. Jēzus atnākšanas gaidīšana ir prieka avots. Lai gan šī sagatavošanās ietver gaidīšanu un grēku nožēlu, līdz ar to liturģisko tērpu violetā krāsa, gandarīšana ir saistīta ar prieku. Advents mums atgādina, ka visa mūsu dzīve ir gaidīšana. No Polijas arī Latvijas Baznīcā Adventa laiks tiek bagātināts ar dievkalpojumu, ko sauc par "Roratmises". Roratmises tiek svinētas Vissvētākās Jaunavas Marijas godam. Parasti tās svin agrā rīta stundā, kamēr vēl ir tumšs. Tās ir aicinājums kristiešiem būt modriem, gaidot Pestītāja atnākšanu, un būt gataviem pēdējam spriedumam. Nosaukums "rorate" cēlies no pirmajiem vārdiem dziesmā, kas pavada Svētās Mises sākumu - "Rorate coeli de super..." (Debesis nosūtiet mums rasu no augšas). Vēstures liecībās Roratmises datējamas ar 12. gadsimtu. Šo paražu, iespējams, vispirms uz Poliju atnesa Krakovas prinča Boļeslava sieva. Viņa, pēc vēstures avotiem, ar savu dzīvi centusies atdarināt Vissvētāko Jaunavu Mariju. Viens no šādiem pieminekļiem tādai Boļeslava sievas Jaunavas Marijas godināšanai bija Roratmises svinēšanas paraduma ieviešana Vaveles baznīcā un pēc tam kādā viņas dibinātajā klosterī. Ar Svētās Mises svinēšanu ieradumu saistās arī vairāk sveču, t.s Roratsveces iedegšana šīs Mises laikā. Šī svece, kas bieži ir dekorēta ar zilu lenti, atgādina Mariju, kuras gatavībai Mesijas atnākšanai ir paraugs ikvienam. Agrākos laikos, kā piemin vēstures avoti, pirms Svētās Mises sākuma bija tāds ieradums, ka ķēniņš piegāja pie altāra, nesot izrotātu sveci, un novietoja to uz augstākā svečtura altāra vidū. Līdzīgas sveces pie altāra nesa visu kārtu pārstāvji. Pieejot pie altāra un noliekot sveces, viņi teica vārdus "Es esmu gatavs Dieva tiesai". Taču viņi iepriekš bija attīrījuši savu sirdsapziņu un sirdi. Šodien četras sveces, kas iedegtas sekojošajās Adventa nedēļās, ir simbols mūsu gatavībai Jēzus atnākšanai. Pats vainags ir simbols sabiedrībai, kas mīlestībā gaida Kunga atnākšanu. Ziemassvētku vakarā 4 degošas sveces nozīmē Jēzus atnākšanu, kurš ir pasaules gaisma. | 
