''Cilvēks ir Baznīcas ceļš'' Jēzus Kristus, cilvēka Pestītājs, ienāca cilvēka realitātē, kāda tā bija tajā laikā. Viņš nāca, lai to pārveidotu, izpirktu, lai ienestu tajā jaunu kvalitāti. Tāpat Baznīca, turpinot sava Mācītāja misiju, ieiet cilvēcisko lietu pasaulē ar visu tās sarežģītību, apstākļiem un grēku. Kā izteicās pāvests sv. Jānis Pāvils II, “cilvēks ir Baznīcas ceļš”, nevis abstrakts cilvēks, bet sava laika bērns, kas dzīvo tādos un ne citos sociāli kulturālos apstākļos. Tāpēc visur, kur ir kāds cilvēks, arī Baznīcai ir jāsniedzas ar pestīšanas vēsti.
Viens no mūsdienu sociālo realitāti raksturojošiem elementiem ir laulības saišu krīze ar tās sekām šķiršanās veidā. Tādi termini kā “sieviete ar vēsturi” vai “vīrietis ar pagātni” ir kļuvuši par pastāvīgu ikdienas valodas sastāvdaļu. Latvijā ļoti daudzas laulības beidzas ar šķiršanos. Turklāt satraucoši ir tas, ka attiecības arvien biežāk izjūk laulības sākumposmā.
Nevajadzētu domāt, ka šī problēma neskar katoļus. Daudzi no viņiem iesaistās tālākās attiecībās, kas no ticības viedokļa vairs nav sakramentālas. Vairumā gadījumu šie cilvēki saglabā ticību, lai gan bieži jūtas kā “otrās šķiras katoļi” vai pat izstumti no Baznīcas. Viņi cenšas audzināt bērnus ticībā. Baznīca nevar neievērot šo problēmu un ignorēt to. Nesakramentālo attiecību veidi Vispārīgi runājot, šis termins attiecas uz katoļiem, vīrieti un sievieti, kas dzīvo kopā kā precēts pāris, kurus nesaista sakramentāla saikne. Atgādinot sv. Jāņa Pāvila II veikto klasifikāciju apustuliskajā pamudinājumā “Familiaris consortio” par kristīgās ģimenes uzdevumiem mūsdienu pasaulē, jāmin tādas situācijas kā: “pārbaudes laulības”, īstas brīvas savienības, katoļi, kas savienoti tikai dzimtsarakstu nodaļās un šķīrušies, bet ir uzsākuši jaunas attiecības (sal. FC 80–84). Vienkāršojot šo sadalījumu, var izšķirt divas pamatsituācijas: attiecības, kas var kļūt par sakramentālām laulībām, jo cilvēkiem nav šķēršļu laulāties Baznīcā, un tās, kurās laulība Baznīcā nav iespējama, jo vismaz viens no cilvēkiem jau ir saistīts ar kādu citu cilvēku sakramentālā veidā.
Katoļiem, kuri izvēlas dzīvot laulībā bez sakramenta un kuriem nav šķēršļu laulāties Baznīcā, galvenā problēma ir viņu ticības jautājums.
Laulības sakraments nav tikai reliģisks kopā būšanas apstiprinājums vai papildinājums kā “uzlabojums”, bet gan kristieša ceļa apzināšanās caur mīlestību un pilnīga sevis dāvināšana laulātajam. Ticīgam cilvēkam mīlestības un laulības apzināšanās nevar notikt bez atsauces uz Dievu. Tāpēc rodas jautājums: cik lielā mērā šos cilvēkus vada ērtības un egoisms un cik – viņu neticība ilgstošai mīlestībai un pašas laulības jēgai? Vispirms kristietim ir jāatbild uz jautājumu, uz kādu mīlestību Kristus viņu aicina un kādām attiecībām Viņš dāvā savu svētību.
Šajā rakstā tiks pievērsta uzmanība tikai šķirtiem un atkārtoti precētiem cilvēkiem, kuriem ir liegts slēgt Baznīcas laulību. Nenosodīt, bet censties saprast Dažādi iemesli nozīmē, ka, par spīti pie altāra dotajam laulības zvērestam par pienākumu būt uzticīgam, civili šķirtie cilvēki nolemj mēģināt laulību vēlreiz. Ceļu uz laulībām Baznīcā viņiem var bruģēt tikai tad, ja Baznīcas tiesa atzīst pirmo laulību par spēkā neesošu vai laulātā drauga nāve. Pretējā gadījumā šie cilvēki objektīvi dzīvo smaga grēka stāvoklī un viņiem vajadzētu šķirties.
Katolim vienīgā patiesā laulība var būt tikai tāda, kas noslēgta Dieva un Baznīcas klātbūtnē. Tomēr daudzi šķirtie katoļi, apzinoties sava lēmuma reliģiskās sekas, dažādu iemeslu dēļ paliek nesakramentālās attiecībās.
Vispirms būtu jāuzdod jautājums, kāds ir pamats lēmumam dzīvot nesakramentālās attiecībās un cik lielā mērā šādi cilvēki apzinās visas šī fakta sekas uz viņu reliģisko dzīvi. Kapucīnu tēvs Romāns Dudaks, uz apgalvojumu, ka viņš nodarbojas ar grēkā dzīvojošiem cilvēkiem, atbild: “Viņu ģimenes stāvoklis ir – no Baznīcas viedokļa – nestabils, bet tas nenozīmē, ka viņi kādreiz apzināti un auksti izvēlējušies šo grēku. Dažreiz cilvēks tik ļoti baidās no dzīves un izredzēm cīnīties vienam ar likteni, ka nespēj apsvērt savus lēmumus grēka un bezgrēcīguma aspektā. Sieviete, kura ir palikusi viena ar bērnu vai bērniem, jo vīrs viņu pametis, ir tik ļoti pārbijusies, ka, satiekot kādu, kurš atver savu sirdi, nolemj ar viņu veidot attiecības. [..] Sievietei vientulība ir divtik smaga. Es zinu, cik bieži cilvēki sanāk kopā psiholoģisku iemeslu, nevis iekāres vadīti.”
Sv. pāvests Jānis Pāvils II par dzīvi nesakramentālās attiecībās
Svētais Jānis Pāvils II savā pamudinājumā “Familiaris consortio” ir vērsis uzmanību uz nesakramentālās savienības iemeslu sarežģītību. Tajā lasām: “Ir starpība starp tiem, kuri patiesi pūlējušies saglabāt pirmo laulību un tikuši pamesti gluži netaisnīgi, un tiem, kas savas smagās vainas dēļ izjaukuši kanoniski spēkā esošu laulību. Ir arī tādi, kas stājušies jaunās saistībās bērnu audzināšanas labad, un dažkārt tie sirdī ir subjektīvi pārliecināti, ka iepriekšējā laulība, nelabojami izārdīta, nekad nav bijusi spēkā esoša.”(FC 84)
Tāpēc pāvests atgādina garīdzniekiem, ka “patiesības mīlestības dēļ” viņiem ir “pienākums pareizi izprast situāciju.” (FC 84) Lai gan minētā atšķirība attiecībā uz turpmāko attiecību slēgšanas motīviem objektīvi nemaina šo cilvēku situāciju Baznīcā, šķiet, ka sv. Jānis Pāvils II pret visām situācijām neattiecas vienādi. Tam vajadzētu būt brīdinājumam tiem katoļiem, kuriem ir tikai nosodoši vārdi cilvēkiem, kas dzīvo nesakramentālās attiecībās. Statuss Baznīcā Papildus laulības neuzticībai, kurai var būt dažādi cēloņi, kas ne vienmēr ir radušies seksuālu traucējumu dēļ, daudzu nesakramentālo attiecību ģenēze pēc šķiršanās ir nespēja tikt galā ar vientulību un netaisnības sajūtu. Nedrīkst aizmirst, ka šie cilvēki apprecoties bija izvēlējušies dzīves ceļu pārī un pašrealizāciju caur laulības mīlestību. Kad viņu pirmās attiecības izjukušas, viņi saskaras ar izredzēm dzīvot vieniem, reizēm tas notiek trīsdesmit vai četrdesmit gadu vecumā! Kad viņi saistās ar kādu citu, pat bez Svētās Komūnijas, viņi to ne vienmēr dara izlaidības dēļ.
Laulību iziršanai ir daudz iemeslu, šeit nav iespējams tos visus uzskaitīt un analizēt, jo katrs gadījums ir atšķirīgs un jāizskata individuāli. Svarīgs ir jautājums: kāds ir cilvēku, kas dzīvo nesakramentālās attiecībās, statuss Baznīcā? Turpinājums sekos. "Nāc", Nr.135
Foto: Pixabay.com/Tumisu |
