Pateicoties savai dzīves pieredzei, svētais Ignācijs no Lojolas ļoti skaidri saprata, ka katrs kristietis ir iesaistīts cīņā, kas iezīmē viņa dzīvi – raksta pāvests. Tā ir cīņa par to, lai pārvarētu kārdinājumu noslēgties sevī, lai Tēva mīlestība varētu mūsos atrast vietu. Kad mēs atbrīvojam vietu Kungam, kas mūs glābj no mūsu pašpietiekamības, mēs spējam atvērties visai radībai. Mēs kļūstam par Tēva dzīvības un mīlestības kanāliem. Un tikai tad mēs spējam apzināties, kas patiesībā ir dzīvība: tā ir dāvana no Tēva, kurš mūs ļoti mīl un vēlas, lai mēs piederētu Viņam un cits citam. Francisks atgādina, ka šo cīņu mūsu labā jau izcīnīja Jēzus ar savu mokpilno nāvi pie krusta un augšāmcelšanos. Tādā veidā Tēvs mums reizi pār visām reizēm atklāja, ka Viņa mīlestība ir stiprāka par jebkādu šīs pasaules varu. Tomēr, neskatoties uz to, pieņemt šo uzvaru un padarīt to par realitāti joprojām ir izaicinājums. Mums aizvien ir kārdinājums aizslēgt savas durvis šai žēlastībai, dzīvot pasaulīgi ilūzijā, ka esam suverēni un pašpietiekami. Visas šīs nāvējošās krīzes, kas mūs piemeklē visā pasaulē, sākot ar ekoloģisko krīzi un beidzot ar kariem, netaisnību pret nabadzīgajiem un vājajiem, sakņojas šajā atteikumā piederēt Dievam un cits citam – uzsver pāvests. Svētais tēvs norāda, ka Baznīca daudzos veidos palīdz mums cīnīties ar šo kārdinājumu. Baznīcas tradīcijas un mācība, lūgšanas un grēksūdze, kā arī regulāra Euharistijas svinēšana ir “žēlastības kanāli”, kas atver mūsu sirdis tam, lai mēs saņemtu Debesu Tēva dāvanas. Viena no šādām tradīcijām ir rekolekcijas, un to vidū ir arī svētā Ignācija no Lojolas Garīgie vingrinājumi. Runājot par rekolekcijām, kas palīdz mums atjaunot savus spēkus, pāvests atzīst, ka tās mūsdienu straujajā dzīves ritmā un pasaulē, kurā valda konkurence un spriedze, ir kļuvušas diezgan populāras. Tomēr kristīgās rekolekcijas ļoti atšķiras no SPA brīvdienām, kuru laikā rūpējamies par savu fizisko labsajūtu. Uzmanības centrā esam nevis mēs, bet ir Dievs, Labais Gans, kurš tā vietā, lai izturētos pret mums kā pret mašīnām, atbild savu mīļoto bērnu visdziļākajām vajadzībām. Rekolekcijas ir laiks, kad Radītājs tieši uzrunā savas radības, aizdedzinot mūsu dvēseles ar savu mīlestību, lai mēs varētu labāk viņam kalpot. Francisks uzsver, ka mīlestība un kalpošana ir divi Garīgo vingrinājumu stūrakmeņi. Jēzus nāk mums pretī, salauž mūsu važas, lai mēs varētu iet kopā ar Viņu kā Viņa mācekļi un ceļabiedri. Jāņa evaņģēlijā lasām, ka Jēzus saka paralizētajam: “Celies, ņem savu gultu un staigā!”. Pāvests norāda, ka šis vīrietis bija paralizēts iekšēji. Pasaulē, kurā valda sāncensība un konkurence, viņš jutās kā neveiksminieks. Viņš bija ļoti aizvainots un sarūgtināts par to, kas, viņaprāt, viņam bija liegts. Viņš bija ieslodzīts pašpietiekamības loģikā, pārliecināts, ka viss ir atkarīgs tikai no viņa paša un viņa spēkiem. Un, redzot, ka citi ir spēcīgāki un ātrāki par viņu, viņš krita izmisumā. Un tieši tajā brīdī Jēzus nāca pie viņa ar savu žēlastību un mudināja viņu iziet no sevis – uzsver Francisks. Tiklīdz paralizētais atvērās Jēzus glābjošajam spēkam, viņa paralīze - iekšējā un ārējā - tika dziedināta. Viņš piecēlās un staigāja, slavēdams Dievu un darbodamies Viņa Valstības labā. Viņš bija atbrīvots no mīta par pašpietiekamību un ar katru dienu iemācījās arvien vairāk paļauties uz Dieva žēlastību. Un tieši tā viņš kļuva par mācekli, kas spēj labāk stāties pretī ne tikai šīs pasaules izaicinājumiem, bet arī izaicināt pasauli rīkoties saskaņā ar dāvanas un mīlestības loģiku. Grāmatas “First belong to God” ievadā pāvests apliecina, ka mēs piederam “vispirms” Dievam un pēc tam radībai un līdzcilvēkiem. Viņš norāda uz divām lielākajām mūsdienu krīzēm – vides krīzi un migrāciju – un mudina Baznīcu no jauna atklāt savas sinodālās tradīcijas dāvanu. “Kungs mūs aicina iziet no sevis, celties un iet”, viņš raksta. Mēs nedrīkstam novērst savu skatienu, redzot visapkārt ciešanas un asaras. Mums ir jākļūst par Kunga žēlastības kanāliem. Ikviens no mums savas Kristības spēkā ir šāds kanāls. Vaticannews.va | 
