Izbraucām 1. septembrī pēc Svētās Mises, pirms ceļa vēl uzēdām klostera māsu gatavoto zupu un raušus. Svētceļojumā devāmies ar 3 mazajiem autobusiņiem 23 svētceļnieki. Tostarp poļu valodas pārzinātāji: divas klostermāsas Agnese un Katrīna un draudzes priesteris Vjačeslavs. Pa ceļam lūdzāmies, sarunājāmies, jokojāmies un gremdējāmies katrs savās pārdomās. Pirmajā pieturvietā Elkā iekārtojāmies “Caritas” mājā, uzēdām līdzpaņemtos labumus un izgājām nelielā vakara pastaigā. Atgriežoties sastapām māsas no Žēlsirdīgās māsu kongregācijas, bijām priecīgi par šo negaidīto tikšanos ar māsām, kuras ir svētās Faustīnes sekotājas. 2. septembrī no rīta Svētajā Misē vietējā kapelā, kurā ir svētās Faustīnes relikvijas, mūs pārņēma priecīgs satraukums. Misi vadīja mūsu priesteris Vjačeslavs, un lasījumā no Jēzus Kristus Evaņģēlija, kuru uzrakstīja Svētais Lūkass, Jēzus saka: “...Kunga Gars ir pār mani, jo Viņš ir mani svaidījis sludināt nabagiem prieka vēsti...” To atceramies, kad ejam ekskursijā pa “Caritas” pansionātu – modernu, skaistu, mūsdienīgu, aprīkotu ar trenažieru zāli un lielu sadalāmu atpūtas telpu. Apskatām arī ziedojumu noliktavas, kur tiek iesūtīta pārtika, kuru izdala trūcīgajiem. Pieminot Jāņa Pāvila II viesošanos šajā pilsētā, fotografējāmies pie iespaidīgās pāvesta skulptūras, apmeklējām Svētā Voiceha katedrāli un Augstāko garīgo semināru. Toruņā, “Caritas” mājā, pusdienās baudījām vietējo tomātu zupu un pilsētā apskatījām bagātīgo Marijas, Jaunās Evaņģelizācijas Zvaigznes, apaļo baznīcu rotondu, kuras jumtu greznoja stilizēts kronis. Otrajā stāvā ārpusē vērojām Marijas svētbildes no lielākajām pasaules svētvietām, kur parādījusies Dievmāte: Fatima, Lurda, Gvadelupe... Pirms centrālās ieejas baznīcā mūs atkal sagaidīja Jāņa Pāvila II skulptūra uz tilta, netālu atradās arī skulptūru grupa, kas atainoja Karolu Vojtilu ar ģimeni. Baznīcas interjerā abpus altārim dabiskajā izmērā divās gleznās attēloti Polijas valsts slavenākie dēli un meitas, cenšamies tos atpazīt. Bagātīgajā un greznajā bazilikā ir skaistas, baltas Jēzus un Marijas skulptūras un vitrāžas. Priecīgā un lūgšanu piepildītā gaisotnē ceļojām uz nākamo svētceļojuma vietu. Vakarā jau bijām pilsētā Gņezno, kur iekārtojāmies mazā, mājīgā viesnīcā, paēdām vakariņas un patīkamā nogurumā devāmies pie miera. 3. septembra rīts iesākas ar Gņezno Sv. Voiceha bazilikas apmeklējumu, kur vērojām dievkalpojumu, pēc kā sagaidījām ekskursiju pa dievnamu. Ekskursijā, kuru mums vadīja un tulkoja māsa Agnese, uzzinājām par Dieva vadību Polijas tautas dzīvē, ka Gņezno Sv. Voiceha bazilika atrodas vēsturiski pirmās Polijas galvaspilsētas centrā, vietā kur aizsākās Polijas valstiskums. Ievērības cienīgas bija bazilikas durvis, uz kurām bronzā attēlota svētā Voiceha dzīve un darbi, kā arī bazilikā ir atrodama plaša informācija par Poliju, tās valdniekiem, pirmajiem karaļiem, to kapenes un muzejs. Aktīvākie svētceļnieki kāpa bazilikas tornī, aplūkot pilsētu no augšienes. Paguruši un priecīgi ar lūgšanām, pārrunām un pārdomām devāmies tālāk. Kvečiševo Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā mums notika Sv. Mise, kuru vadīja pr. Vjačeslavs. Vietējais priesteris Jaroslavs, sagaidot svētceļniekus no Latvijas, Dievmātes godam bija izlicis Aglonas Dievmātes svētbildi, sajutāmies gaidīti. Dievkalpojuma laikā saule izveidoja vēl vienu staru svētbildē no Žēlsirdīgā Jēzus sirds. Ko tas mums vēstīja, tas paliek pārdomām. Pēc dievkalpojuma mūs sagaidīja uz pusdienām “Chata Wiejska”, saimnieki izteikti viesmīlīgi, ļoti bagātīgi klāti galdi, paši saimnieki arī ar mums sēdēja pie galda, dzēra kafiju un iesaistījās sarunās. Kad bija paēsts pirmais, otrais un saldais, pārsteigumam mūs vēl cienāja ar garšīgu saldējumu un kafiju. Pa ceļam uz nākošo apstāšanās vietu vēl iegriezāmies kādā mazā baznīcā un tur skatījām Krustā Sistā Jēzus brīnumaino svētbildi, kuru mums uz īsu brīdi, mūzikas skaņām skanot, atvēra un aizvēra. Visi, uz ceļiem nometušies, to vērojām un kopīgi lūdzāmies lūgšanas, kārtējo reizi ielikām Dieva rokās savas vajadzības un pateicības. Tad ceļš pa lielākiem un mazākiem, bet vienmēr asfaltētiem lauku celiņiem uz Liheņu un iekārtošanās jaukā svētceļnieku viesnīcā. Vakarā vēl uzspējām aiziet un apbrīnot milzīgo, skaisto Liheņas Dievmātes sanktuāriju. Katru pusstundu ar zvanu un dažādu instrumentu mūzikas skaņām tika atskaņota kāda no baznīcas, Dieva slavas dziesmām. Izstaigājām pirmo stāvu, apbrīnodami daudzas izstādes, Turīnas līķautu dabīgajā izmērā, Dievmātes ar mirušo Jēzu uz rokām skulptūru, kapelu mocekļiem, uz sienām plāksnītes ar iegravētiem ziedotāju vārdiem, kuri ziedojuši naudu bazilikas celtniecībai. Atgriezāmies bazilikas priekšā, un tie, kuri varējām, uzkāpām pa centrālajām kāpnēm pie Liheņas Dievmātes gleznas, klusumā lūdzāmies, līdz radās pamudinājums dziedāt rožukroni pusbalsī. 4. septembris. Ceļš uz Kališu un Svētā Mise Svētā Jāzepa sanktuārijā. Šajā vietā tā pirmo reizi latviešu valodā. Misi vadīja priesteris Vjačeslavs. Pēc Mises visi varējām rakstīt “telegrammu” svētajam Jāzepam, uzrakstīju pateicību svētajam Jāzepam par Jēzus audzināšanu un lūdzu viņa aizbildniecību arī man un manai ģimenei. “Telegrammas” iemetām “pastkastītē” pie altāra. Tas viss kopā manī radīja pārdomas par manu tēvu, kuru sauca Jāzeps, par bērnību un maniem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Papusdienojām restorānā arī ar nosaukumu “Svētais Jāzeps”. Tad vēl īsa pastaiga pa pilsētu un ceļojām atpakaļ uz Liheņu, lūdzoties rožukroņa lūgšanas. Vakarā devāmies atkal uz Liheņas baziliku, piedalījāmies ikvakara lūgšanā poļu valodā pie Svētās Dievmātes gleznas un, mūzikai skanot, vērojām īpašo gleznas aizklāšanu uz nakti. 5. septembra svētceļojuma diena sākās pulksten 6.30 krāšņajā un milzīgajā Liheņas bazilikā – Dievmātes sanktuārijā ar Liheņas Dievmātes gleznas atvēršanu un Svēto Misi poļu valodā. Mūsu priesteris Vjačeslavs arī bija viens no daudzajiem priesteriem. Atceramies ka, Svētā Mise ir Baznīcas dzīves sirds un virsotne, jo tajā Kristus savu Baznīcu un visus tās locekļus iekļauj savā slavas un pateicības upurī Tēvam. Visi sekojam līdzi, lasot “Mieram tuvu” lasījumus šim datumam, un lūdzamies lūgšanas. Pēc dievkalpojuma vēl nedaudz uzkavējamies šajā skaistajā, greznajā svētvietā. Pārdomājam Liheņas Jaunavas Marijas svētgleznas tapšanu. 1813. gadā netālu no Liheņas Napoleona armijas kareivis Tomašs Klasovskis ticis nāvīgi ievainots un, raidot uz debesīm pēdējo lūgšanu, ieraudzījis Jaunavu Mariju. Dievmāte teikusi, ka tu kļūsi vesels, bet tev jāizpilda kāds uzdevums – jāatrod glezna, kurā atpazīsi mani, tā jāuzstāda vietā, kurā cilvēki varēs nākt tās priekšā un lūgties. Kad Tomašs pēc ilgiem meklējumiem atrada šo mazo 12x24 cm gleznu, viņš to aiznesa uz savām mājām, līdz atkal atnāca Jaunava Marija un atgādināja, lai gleznu novieto cilvēkiem pieejamā vietā Grobļikas mežā. Un nu tā bija pieejama visiem, kam bija vajadzīga lūgšana kādā vajadzībā. Tur arī bija vēstījums 1850. gadā par mēra tuvošanos un ka visiem ir jālūdzas rožukronis, lūgšanu nepieciešamību gan visi saprata tikai tad, kad vēstījums piepildījās. 1852. gadā svētgleznu pārnesa uz dievnamu un pārnesot visi iesaistītie cilvēki kļuva pārdabiskas gaismas liecinieki, gaisma ilga 2 stundas, un tika vēstīts, ka šeit uzcels dievnamu, kurā kalpos Dievmātes mīļotie dēli. No 1949. gada šeit kalpo mariāņu tēvi. Mūsu priesteris Vjačeslavs arī, piedaloties tā rīta Misē, bija Dievmātes mīļotais dēls, kurš tur kalpoja, un mēs, svētceļnieki, kuri lūdzāmies šīs Liheņas Dievmātes svētbildes priekšā. Slava Dievam! Šinī dienā vēl mūs gaidīja pilsētā Plockā pusdienas un tikšanās ar Žēlsirdīgā Jēzus klostera māsām klosterī, kur dzīvojusi arī svētā Faustīne, kur viņai atklājies Žēlsirdīgais Jēzus un devis norādījumu uzgleznot Žēlsirdīgā Jēzus gleznu (47. ieraksts Faustīnes dienasgrāmatā). Gājām pa klosteri ekskursijā klostermāsas pavadībā, klausījāmies Faustīnes dzīves stāstu, un bija iespēja aplūkot visas trīs Žēlsirdīgā Jēzus gleznu reprodukcijas vienkopus. Uzraksts zem gleznām poļu valodā aicināja “Jēzu, es uzticos Tev”, bet Jēzus žēlsirdīgais skatiens, šķiet, bija pievērsts katra mūsu svētceļnieka acīm un sirdij, ko nu kurš svētceļnieks saklausīja vai saprata, palika katra sirdī kā atbilde uzdotajiem jautājumiem, bet varbūt tieši par mūsu tuvākā mīlestību, lai arī mēs esam kā gaisma un mīlestības nesēji, jo pats Jēzus ir gaisma, žēlsirdība un mīlestība. Pulksten 15 jau bijām klostera kapelā un kopīgi ar klostera māsām un citiem svētceļniekiem lūdzāmies žēlsirdības kronīti. Pārbrauciens uz Zielonku, uz naktsmājām pie Jēzus un Marijas Dominikāņu māsām misionārēm. Vakariņas, adorācija un naktsmiers. Aizmigām ātri nogurumā un jūtamā spēcīgā Dieva klātbūtnē. Iekšējie procesi turpinās arī miegā, Dievs ar mums katru strādā. 6. septembra rīts sākas ar Svēto Misi klosterī poļu valodā. Brokastis, klostera dārza apskate un īsa, sirsnīga saruna ar vietējo klostera māsu, un atkal devāmies ceļā, nu gan māju virzienā. Vēl tikai pa ceļam Augustovā ekskursija ar kuģīti. Kuģīša ekskursiju sauc “Pa Jāņa Pāvila II ceļu”. Iespaidīgākais bija brauciens ar kuģīti cauri slūžām, jaukais saulainais laiks, skaistie skati, prieks, joki un smiekli. Sajūta – Dievs mūs visus ļoti mīl, kaut to vienmēr varētu atcerēties. Paldies Dievam par visu! Paldies par katru satikto cilvēku, par katru svētceļnieku, par mūsu nepagurstošajām vadītājām – māsām Agnesi un Katrīnu, par šoferi priesteri Vjačeslavu, par šoferi Dzintaru un mums pašiem svētceļniekiem. Šis bija jauks laiks pārdomām, lūgšanām – rožukronim, žēlsirdības kronītim, Svētajām Misēm. Arī atpūtai, jokiem, kopā būšanai, citam cita iepazīšanai, ikdienas rūpju nolikšanai malā, skaistu svētvietu aplūkošanai, Dieva klātesamības baudīšanai. Mārīte Pīpīte 
|
