Svētuma dāvana tiek dāvāta ikvienam kristītajam” (nr. 30). Pavadīt ticīgos ceļā uz svētumu ir īpaši nozīmīgs Baznīcas uzdevums un misija. Visu svēto diena mūs rosina meklēt atbildes uz šādiem jautājumiem: “Kāda tad ir svētuma būtība? Kā to var sasniegt? Vai es gribu būt svēts? Vai savā dzīvē esmu sastapis kādu patiesu kristieti, kura dzīves liecība ir mani iedvesmojusi kļūt labākam?” Savās pārdomās par vispārējo aicinājumu uz svētumu, balstīšos uz Vatikāna II koncila dokumentiem un pāvesta Franciska Apustulisko pamudinājumu Gaudate et exsultate par aicinājumu uz svētumu mūsdienu pasaulē. Francisks šajā dokumentā skaidro, ka svētums ir “skaistākā Baznīcas iezīme”, kas vislabāk izsaka un atklāj Baznīcu kā noslēpumu – kā “tautu, kas savu vienotību rod Tēva, Dēla un Svētā Gara vienotībā”. Tādēļ mums nav jābaidās ļauties, lai Svētais Gars mūs ved pa svētuma ceļu, jo mēs neko nezaudējam, absolūti neko no tā, kas padara mūsu dzīvi brīvu, skaistu un lielu. Svētums nemazina mūsu cilvēcību, tieši pretēji, tas atklāj mūsu eksistences lielo potenciālu, jo palīdz sasniegt kristīgās dzīves pilnību, kuras pamatā ir pilnīga mīlestība. Kā teicis Leons Bluā, būtībā dzīvē “ir tikai vienas skumjas, proti, par to, ka neesi svēts". Ceļš uz svētumu ir personisks un tādēļ tam ir nepieciešama patiesa svētuma pedagoģija, kas būtu spējīga piemēroties katra cilvēka personiskajam dzīves ritmam. Pievērsīsim mūsu uzmanību dažām svētuma īpatnībām, kas palīdzēs labāk saprast, kas ir un kas nav svētums. Svētums nav greznība, tā ir prioritāte Meklēt savā dzīvē Jēzu – vispirms, lai Viņu pazītu un mīlētu, un, ejot Viņa pēdās, lai mēs kļūtu Viņam līdzīgi – tādai jābūt ikviena ticīgā cilvēka vēlmei. Kā sacīja māte Terēze no Kalkutas: “Svētums nav greznība, kas domāta tikai dažiem, – tas vienkārši ir jūsu un mans pienākums.” Taču mums jāņem vērā fakts, ka svētums nav mūsu pūliņu rezultāts, tā ir Kunga žēlastība. Dievs mums atklāj savu draudzību un aicina mūs kļūt par Viņa pieņemtajiem bērniem, dievišķās dabas un mūžīgās dzīves līdzdalībniekiem. 2010. gadā Kannu kinofestivālā franču režisora Ksavjera Beavua filma “Cilvēki un dievi” (Of Gods and Men) saņēma Grand Prix balvu. Filma balstās uz patiesiem notikumiem, kas norisinājās 1996. gadā kādā Alžīrijas ciematā. Stāsts ir par astoņiem trapistu mūkiem, kuri saskaņā un draudzībā ar vietējiem musulmaņiem dzīvo Atlasu kalnos 19. gs. klosterī, ap kuru arī bija izveidojies šis ciemats. Sākas pilsoņu karš un visu ārzemnieku atrašanās Alžīrijā kļūst nevēlama. Tie, kuri nevēlas aizbraukt, ir pakļauti nāves briesmām. Taču vietējie iedzīvotāji lūdz mūkus palikt. Ko darīt? Palikt un iespējams mirt vai arī doties atpakaļ uz Franciju, kur ir drošība? Klostera kopiena izlemj palikt un atsakās arī no bruņotas apsardzes. Filma parāda kā izšķirošā brīdī klostera brāļos nobriest paļāvība uz Dievu un lēmums palikt klosterī, lai gan daži bija noskaņojušies atstāt šo bīstamo vietu. Septiņus mūkus fundamentālistu grupējums paņem gūstā un vēlāk arī nogalina. Filmā ir skatāma aizkustinoša aina, kurā trapistu mūks sarunājas ar kādu jaunu musulmaņu meiteni, kas viņam jautā: “Vai Tu kādreiz biji iemīlējies?” Mūks saka: “Jā, pat vairākas reizes.” “Un kas notika pēc tam?” – ar interesi jautāja meitene. “Pēc tam es iepazinu citu, daudz lielāku mīlestību. Un nevarēju neatbildēt uz šo mīlestību.” Tā ir vislielākā žēlastība, kādu mēs varam piedzīvot savā dzīvē, ka Dievs mums pieskarās un atklāj savu mīlestību. Visa mūsu kristīgā dzīve ir atbilde uz šo žēlsirdīgo mīlestību, kas ir varenāka par grēku un nāvi. Svētuma ceļš nav kopija, tas ir oriģināls Svētīgais Karlo Akutis mēdza atkārtot, ka “visi piedzimst kā oriģināli, bet daudzi savu dzīvi beidz kā fotokopijas.” Nepieļausim, ka tā notiktu arī ar mums! Katram no mums, neatkarīgi no mūsu dzīves stāvokļa vai statusa, ir ejams savs oriģināls svētuma ceļš, jo nav divu vienādu svēto. Pāvests Francisks paskaidroja: “Svarīgi ir, lai katrs ticīgais ierauga savu ceļu un cenšas dot labāko no sevis, ko Dievs tik personiski viņā ir ielicis, nevis lai izsmeļ sevi, pūloties atdarināt kaut ko, kas nav domāts viņam.” Savā laikā arī Arsas prāvests Jānis Vianejs mācīja, ka “ne visiem svētajiem piemīt viens un tas pats svētums. Ir svētie, kuri nekad nebūtu varējuši sadzīvot ar citiem svētajiem. Ne visi iet vienu un to pašu ceļu. Bet visi nonāk pie Dieva.” Tādēļ nebaidīsimies iet savu svētuma ceļu, protams, iedvesmojoties no daudziem svētajiem un ļaujoties Svētā Gara darbībai un vadībai. Svētums taču mums neatņem brīvību, dzīvību, gaismu, prieku, gluži otrādi, tas palīdz mums kļūt tādiem, kādus Debesu Tēvs mūs radīdams iecerējis, un būt uzticīgiem savai kristīgai identitātei. Svētums nav abstrakta ideja, tās ir attiecības Atkal atsaukšos uz kāda svētā pieredzi. Vienā no savām homīlijām svētais Oskars Romēro teica, ka “kristietība nav patiesību, kurām jātic, likumu, kuri jāpilda, un aizliegumu kopums. Tādā gadījumā tā būtu vienkārši atbaidoša. Kristietība ir Persona, kura mani tik ļoti mīl, ka pieprasa manu mīlestību. Kristietība ir Kristus.” Kad mēs sastopam dzīvo Kristu, tad šī tikšanās izmaina visu – mēs kļūstam dedzīgi un arī radikāli. Runa ir par radikālismu, nevis fanātismu. Fanātiķis nekad dzīvē nav saticis Dievu, tāpēc ir ieslēgts savos ideālos, savā šaurajā pasaulē. Piemēram, Sauls bija reliģiskais fanātiķis, bet pēc atgriešanās – sastapšanās ar augšāmcēlušos Kristu – kļuva par dedzīgu un radikālu kristieti. Vai mēs redzam atšķirību?! Te ir atklājams svētuma noslēpums. Sauls bija fanātiķis – gatavs nogalināt citus savas pārliecības dēļ, bet pēc atgriešanās Pāvils kļuva radikālu Kristus mācekli, jo Kungs viņu izvēlējās un padarīja par tautu apustuli. Vēlāk svētais Pāvils sacīja: “Nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal 2,20) Mēs varam piedzīvot to, ka Jēzus ir mums blakus ne tikai lūgšanas, liturģijas, sakramentu svinēšanas, Svēto Rakstu lasīšanas laikā, bet Viņš vienmēr iet kopā ar mums. Ja mēs to atklāsim, tad arī piedzīvosim to brīnišķīgo apziņu, ka nekad neesam pamesti vieni. Tikai tad, kad ticība ved mūs pie Dieva, mēs dzīvojam patiesā harmonijā ar sevi, līdzcilvēkiem, radīto pasauli un savu Pestītāju. Taču svētums ir nevis pilnība, kas panākta saviem spēkiem, bet gan vienotība ar Kristu – ar Mīlestību, kas tapa Cilvēks. Tas, kurš šādā veidā iemanto jaunu dzīvi, atrod sevi un kļūst svēts. Būt svētam nozīmē ļaut Dievam “dzīvot savu dzīvi mūsos” (māte Terēze). Svētums nav pašatpestīšana, tā ir sadarbība Agrīnās kristietības teologs un rakstnieks Tertuliāns ir sacījis: „Neviens nepiedzimst par kristieti – par kristieti jākļūst.” To pašu varam teikt arī par svētumu – neviens svēts nepiedzimst, jo svētums ir ceļš visa mūža garumā. Mēs kļūstam svēti, ejot ticības ceļu – ticības, kas vienmēr ir mūsu priekšā. Tas nenotiek automātiski, pieņemot svētos sakramentus, bet ir ilgs kristīgās iniciācijas un atgriešanās process. Būt par kristieti nenozīmē tikai apgūt ticības patiesības vai dažas dievbijības izpausmes formas, bet katru dienu it visā pildīt Tēva gribu, sekot un līdzināties Kristum, lai varētu veltīt sevi Dieva godam un kalpošanai tuvākajam. Un tas nav iespējams bez Svētā Gara palīdzības un atbalsta. Kā teica pāvests Francisks: “Es neticu svētumam bez lūgšanas!” Vārdu sakot, svētajam piemīt lūgšanas gars, jo viņam ir iekšēja nepieciešamība pēc attiecībām ar Dievu. Protams, svētais nav cilvēks bez grēka. Nav tādu svēto. Svētā bez grēka ir bezvainīgi ieņemtā Jaunava Marija un svētais, kurš kļuva mums līdzīgs visā, izņemot grēku, ir Jēzus Kristus. Nav svēto bez grēka. Kāds gudrais ir pareizi teicis: “Katram svētajam ir sava pagātne, bet katram grēciniekam – nākotne.” Katrs no viņiem, būdams grēcinieks, kļuva svēts. Mēs godinām Dievu, kurš ir spējīgs grēcinieku, pat slepkavu (tādu kā Mozus, Dāvids, Sauls-Pāvils) padarīt par svētu. Svētums nav narcisms, tā ir dzīva liecība Mums nav jāapbrīno sevi – kādi mēs esam svēti! Svētums kalpo evaņģelizācijas misijai. Mēs nevaram būt laimīgi, ja citi tādi nav. Evaņģēlija priekā ir jādalās. Kristieši evaņģelizē pasauli vispirms ar savu darbību, ar savu dzīvi – ar liecību, kas tiek sniegta dzīvojot svētumā un uzticībā Kristum un Baznīcai. Nest citiem Dievu nozīmē – saņemt dievišķo mīlestību un dot to citiem, saņemt piedošanu un piedot citiem, saņemt žēlsirdību un būt žēlsirdīgam pret citiem. Ticības prieku mēs nevaram paturēt sev. Ja vēlamies to nezaudēt, mums tas jādod citiem. Baznīca mūs aicina balstīties uz savu tuvāko ticību un ar savējo atbalstīt citus. Katehēzē par desakralizāciju, dekristianizāciju un ticības krīzi, Kiko Argüello – Neokatehumenālā ceļa dibinātājs – skaidroja, ka nav kristietības bez liecības, ka nevar pastāvēt ticība bez redzamām ticības zīmēm – piedošanas, žēlsirdības, nesavtīgas mīlestības, vienotības. Ir vērts pārdomāt Kiko sacīto: “Neviens nekļūs par kristieti, ja neieraudzīs citu patiesu kristieti. Nevar pastāvēt ticība, ja mēs savā dzīves ceļā nesastopam nobriedušo kristieti. Kāpēc? Tāpēc, ka Baznīca ir Dieva svētnīca un tur Kristus vēlējās sastapt cilvēkus. Ja mēs esam Baznīca, bet Baznīca ir Dieva svētnīca, tad saprotam, ka cilvēki var satikt Dievu arī ar mūsu starpniecību.” Kristus identificē sevi ar ikvienu cilvēku un tādēļ pateicoties līdzcilvēkiem mēs varam sastapt Kristu. Ticības krīze iesākas tad, kad nav ticības zīmju. Bet kādas ir ticības zīmes? Jāņa evaņģēlijā ir teikts par mīlestību un vienotību. Dieva klātbūtni vairāk nekā jebkas cits atklāj brāļu mīlestība starp ticīgajiem, kuri vienprātīgi darbojas Evaņģēlija ticības labā un kļūst par vienotības zīmi (Gaudium et spes, 21). Tātad, ja mūsu draudzēs būs ticīgo kopienas, kurās cits citu mīl krusta mērogā līdz pat dzīvības atdošanai un dzīvo patiesā vienotībā, tad tie cilvēki, kuri vairs nenāk uz baznīcu, kad viņus redzēs, tad būs spiesti teikt: “Viņi ir Kristus mācekļi, viņi patiesi mīl cits citu!” Svētuma dvēsele ir mīlestība Ikreiz, kad ļaujam, lai Dievs mums pieskaras, mēs augam mīlestībā, tiekam attaisnoti, svētdarīti un dziedināti. Svētie ir tie, kuri mīl, – mīl nevis tāpēc, ka viņi labāk par citiem prastu mīlēt, bet gan tāpēc, ka viņiem ir pieskāries Dievs. No Kunga saņemto mīlestību viņi sniedz tālāk citiem cilvēkiem sev vien raksturīgā, bieži pat neatkārtojamā veidā. Kad Vjetnamas kardināls Francis Ksavjers Ngujens Van Tuans bija cietumā (1975.-1988.g.), viņš atteicās nīkuļojot gaidīt atbrīvošanu. Viņa lēmums bija dzīvot tagadējo brīdi, piepildot to ar mīlestību, un veids, kā tas izpaudās konkrēti, bija: “Es izmantošu iespējas, ko katra diena piedāvā, lai ierastās darbības paveiktu ārkārtējā veidā.” Māte Terēze no Kalkutas arī izvēlējās šo mazo žestu principu: darīt ierastās darbības jeb mazas lietas ar lielu mīlestību. Mūsu nāves stundā, kad nostāsimies Dieva priekšā, mēs dosim norēķinu par to, kā izpildījām šo mīlestības aicinājumu. Dievs tad mums nejautās, cik daudz mums izdevās izdarīt, bet gan ar cik lielu mīlestību mēs to darījām. Dārgie kristieši, turpināsim darīt mazās lietas, bet ar lielu mīlestību, jo tas ir solis pretī svētumam! Priesteris Andris Ševels MIC
Foto: "Communion of the Saints" (José Luiz|Wikipedia) |
