Otrkārt, nepārbaudot un pārpublicējot citus ziņu avotus izraisa nevajadzīgu ažiotāžu. Uzmanīgi jāizlasa atsauce uz vadlīnijām: “Tomēr augsta ranga katoļu garīdznieki uzsvēra, ka, lai gan katoļu Baznīca "dziļi respektē attiecīgos cilvēkus", seksuāli aktīvi geji nevar tikt uzņemti semināros vai citos garīgajos amatos. Tā ir atsauce uz jau 2016. gada Klēra kongregācijas (tagad Klēra dikastērijas), kas atbilda par priesteriem un viņu formāciju, dokumentu. Jābūt uzmanīgiem ar skaļiem virsrakstiem un jāvērtē to, kas ir tālāk rakstā, bet vislabāk pārbaudīt pašā oficiālajā dokumentā. Zemāk interesējošais teksta tulkojums un oriģināls. Tulkojums: 43. Izšķiršanas (atpazīšanas, izvērtes) un formācijas procesa laikā formatoriem ir jāveido kandidātos tāds attiecību stils, kas ir atvērts diskusijai un balstās uz sirsnību. Faktiski ir nepieciešams mudināt kandidātu uz dziļu pašizvērtējumu, saskarē ar otru nobriešanas procesā, kura mērķis ir sasniegt vispārēju līdzsvaru, kas ļauj kandidātam aizvien labāk apzināties sevi, savu personību un tos elementus, kas viņu definē, ieskaitot seksualitāti un savu orientāciju, lai tās integrētu un pārvaldītu pietiekamā brīvībā un mierā, saskaņā ar priestera aicinājuma būtību un mērķiem. Tieši aicinājums ir tas, kas iedvesmo celibātā un šķīstībā dzīvojoša priestera dzīvi un attiecību stilu. 44. “Attiecībā uz personām ar homoseksuālām tieksmēm, kuras vēlas iestāties Semināros vai kuras šādu situāciju atklāj formācijas laikā, Baznīca, saskaņā ar savu Maģistēriju, dziļi cienot šādas personas, nevar uzņemt Seminārā un ordinēt tos, kuri praktizē homoseksualitāti, kuros redzamas dziļi iesakņojušās homoseksuālas tendences vai kuri atbalsta tā saukto homoseksuālo kultūru. Iepriekš minētās personas patiešām atrodas situācijā, kas nopietni traucē pareizu attiecību veidošanu ar vīriešiem un sievietēm”. Formācijas procesā, runājot par homoseksuālām tieksmēm, ir arī lietderīgi vērtēt ne tikai šo aspektu, bet, līdzīgi kā ikvienam kandidātam, izprast tā nozīmi jaunā cilvēka personības kopējā attēlā, lai pazīstot pats sevi un integrējot cilvēka un priestera aicinājumam raksturīgos mērķus, viņš sasniegtu vispārēju harmoniju. Priesterības kandidāta formācijas mērķis afektīvi-seksuālajā jomā ir spēja pieņemt kā dāvanu, brīvi izvēlēties un atbildīgi izdzīvot celibāta šķīstību. Tā nav tikai afektīva norāde, bet gan attieksmes sintēze, kas ir pretēja privātīpašnieciskumam. Šķīstība ir brīvība no īpašnieciskuma visās dzīves jomās. Tikai tad, kad mīlestība ir šķīsta, tā ir patiesa mīlestība. Mīlestība, kas vēlas iegūt, galu galā vienmēr kļūst bīstama, iesloga, smacē, padara nelaimīgu. Pats Dievs cilvēku mīlēja ar šķīstu mīlestību, atstājot viņam brīvību pat kļūdīties un nostāties pret Viņu». Turklāt “celibāts Valstības dēļ ir jāsaprot kā dāvana, kas jāatzīst un jāapliecina brīvībā, priekā, dāsnumā un pazemībā pirms uzņemšanas ordeņos vai pirms pirmajiem svētsolījumiem”. Tas nozīmē ne tikai kontrolēt savus seksuālos impulsus, bet arī augt tādā evaņģēlisko attiecību kvalitātē, kas pārsniedz īpašumtiesību formas, kas neļauj sevi sagrābt konkurencei un salīdzināšanai ar citiem un prot ar cieņu sargāt savas un citu intimitātes robežas. Tā visa apzināšanās ir būtiska un nepieciešama, lai īstenotu apņemšanos vai priestera aicinājumu, bet tam, kas Valstības dēļ dzīvo celibātā, jāspēj arī motivēt ar to saistīto vilšanos (neapmierinātību), tostarp emocionālā un seksuālā apmierinājuma trūkumu. Oriģināls: 43. Durante il discernimento e il percorso formativo, i formatori devono favorire nei candidati uno stile relazionale aperto alla discussione e fondato sulla sincerità. Occorre infatti stimolare il candidato ad una profonda autovalutazione attraverso il confronto con l’altro in un percorso di maturazione finalizzato al raggiungimento di un equilibrio generale che permetta al candidato di prendere sempre più consapevolezza e coscienza di sé, della propria personalità e di tutte le parti che contribuiscono a definirla, compresa quella sessuale e il proprio orientamento, in modo da integrarle e gestirle con sufficiente libertà e serenità, coerentemente con la natura e gli obiettivi propri della vocazione presbiterale. È essa a ispirare vita e stile relazionale del sacerdote celibe e casto. 44. «In relazione alle persone con tendenze omosessuali che si accostano ai Seminari, o che scoprono nel corso della formazione tale situazione, in coerenza con il proprio Magistero, la Chiesa, pur rispettando profondamente le persone in questione, non può ammettere al Seminario e agli Ordini sacri coloro che praticano l'omosessualità, presentano tendenze omosessuali profondamente radicate o sostengono la cosiddetta cultura gay. Le suddette persone si trovano, infatti, in una situazione che ostacola gravemente un corretto relazionarsi con uomini e donne». Nel processo formativo, quando si fa riferimento a tendenze omosessuali, è anche opportuno non ridurre il discernimento solo a tale aspetto, ma, così come per ogni candidato, coglierne il significato nel quadro globale della personalità del giovane, affinché, conoscendosi e integrando gli obiettivi propri della vocazione umana e presbiterale, giunga a un’armonia generale. L’obiettivo della formazione del candidato al sacerdozio nell'ambito affettivo-sessuale è la capacità di accogliere come dono, di scegliere liberamente e vivere responsabilmente la castità nel celibato. Infatti, essa «non è un’indicazione meramente affettiva, ma la sintesi di un atteggiamento che esprime il contrario del possesso. La castità è la libertà dal possesso in tutti gli ambiti della vita. Solo quando un amore è casto, è veramente amore. L’amore che vuole possedere, alla fine diventa sempre pericoloso, imprigiona, soffoca, rende infelici. Dio stesso ha amato l’uomo con amore casto, lasciandolo libero anche disbagliare e di mettersi contro di Lui». Inoltre, «il celibato per il Regno dovrebbe essere inteso come un dono da riconoscere e verificare nella libertà, gioia, gratuità e umiltà, prima dell’ammissione agli ordini o della prima professione». Questo non significa solo controllare i propri impulsi sessuali, ma crescere in una qualità di relazioni evangeliche che superi le forme della possessività, che non si lasci sequestrare dalla competizione e dal confronto con gli altri e sappia custodire con rispetto i confini dell’intimità propria e altrui. Essere consapevole di ciò è fondamentale e indispensabile per realizzare l’impegno o la vocazione presbiterale, ma chi vive la passione per il Regno nel celibato dovrebbe diventare anche capace di motivare, nella rinuncia per esso, le frustrazioni, compresa la mancata gratificazione affettiva e sessuale. Ilustratīvs foto: semināristi |