Sprediķī Francisks uzsvēra kristīgās cerības vērtību, kas mūs uztur pat visgrūtākajos brīžos, un aicināja visus ticīgos stiprināt vēlmi pēc vienotības. Skaidrojot Evaņģēlija epizodi par Jēzus tikšanos ar Martu pēc viņas brāļa Lācara nāves, pāvests norādīja, ka Kristus ne tikai atjauno cerību, bet kļūst par dzīvības avotu arī tad, kad tā šķiet zudusi. "Vai tu tam tici?" Ar šo jautājumu, kas tika uzdots Martai, Kungs uzrunā ikvienu cilvēku. Jēzus pie Martas un Marijas ierodas brīdī, kad viņu brālis Lācars ir miris jau četras dienas. Šķiet, ka visas cerības ir zudušas, pat līdz tam, ka Martas vārdi izsaka bēdas un nožēlu par to, ka Jēzus ir ieradies pārāk vēlu: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris" (Jn 11, 21). Tomēr tajā pašā laikā Jēzus ierašanās Martas sirdī iededz cerības gaismu un ved viņu pie ticības apliecinājuma: "Bet tagad es zinu, ka visu, ko tu no Dieva lūgsi, Dievs tev dos" (22). Jēzus patiesībā pasludina viņai augšāmcelšanos no mirušajiem ne tikai kā notikumu, kas notiks laiku beigās, bet kā kaut ko, kas notiek jau tagad, jo Viņš pats ir augšāmcelšanās un dzīvība. Un tad Viņš uzdod viņai jautājumu: "Vai tu tam tici?" (26). Pāvests aicināja pārdomāt par šī jautājuma dziļo nozīmi. Jēzus un Martas sirsnīgā tikšanās mūs māca, ka pat vissmagākajā brīdī mēs neesam vieni un varam turpināt cerēt. Jēzus dod dzīvību arī tad, kad šķiet, ka visas cerības ir zudušas. Pēc kāda sāpīga zaudējuma, slimības, rūgtas vilšanās, pārciestas nodevības vai citiem smagiem pārdzīvojumiem cerība var mazināties, bet, kaut arī ikviens var piedzīvot izmisuma brīžus vai sastapties ar cilvēkiem, kuri ir zaudējuši cerību, Evaņģēlijs mums atgādina, ka kopā ar Jēzu cerība vienmēr atdzimst no jauna, jo Viņš vienmēr mūs pieceļ no nāves pelniem, Viņš dod mums spēku atgriezties uz ceļa, lai mēs sāktu no jauna. Brāļi un māsas, tas ir svarīgi arī kristīgo kopienu, mūsu Baznīcu un ekumēnisko attiecību dzīvei. Reizēm mūs pārņem nogurums, atbaida mūsu centienu rezultāti, mums šķiet, ka pat dialogs un sadarbība mūsu starpā ir bezcerīga, gandrīz nolemta nāvei, un tas viss liek mums izjust tādas pašas mokas kā Martai, bet Kungs nāk. Vai mēs tam ticam? Vai mēs ticam, ka Viņš ir augšāmcelšanās un dzīvība? Vai mēs ticam, ka Viņš atbalsta mūsu pūliņus un vienmēr dāvā žēlastību, lai atkal kopā dotos ceļā? Šī cerības vēsts ir arī nesen uzsāktās Jubilejas pamatā. Apustulis Pāvils, kura atgriešanos mēs šodien pieminam, Romas kristiešiem skaidroja: "Cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība ir ielikta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kas mums dots" (Rm 5, 5). Mēs visi esam saņēmuši vienu un to pašu Garu, un tas ir mūsu ekumeniskā ceļojuma pamats. Cerībai veltītais jubilejas gads, ko šogad svin Katoliskā Baznīca, sakrīt ar visiem kristiešiem ļoti nozīmīgu datumu - pirmā lielā ekumeniskā koncila - Nīkajas koncila - 1700. gadadienu. Koncils centās saglabāt Baznīcas vienotību ļoti grūtā laikā, un koncila tēvi vienprātīgi pieņēma ticības apliecinājumu, ko daudzi kristieši joprojām katru svētdienu izsaka Euharistijas laikā. Tas ir kopīgs ticības apliecinājums, kas sniedzas pāri visām nesaskaņām, kas gadsimtu gaitā ir ievainojušas Kristus Miesu. Tāpēc Nīkajas koncila gadadiena ir žēlastības dāvana, tā ir iespēja visiem kristiešiem, kas skaita vienu un to pašu ticības apliecinājumu un tic vienam un tam pašam Dievam atklāt no jauna ticības kopīgās saknes un veicināt vienotību! Dārgie brāļi un māsas, mūsu kopīgā ticība ir vērtīga dāvana, bet tā ir arī izaicinājums. Jubileju patiešām vajadzētu svinēt ne tikai kā "vēsturisku piemiņu", bet arī kā apņemšanos stiprināt vienotību savā starpā. Mums ir jāuzmanās, lai tā nepazustu, jācenšas veidot ciešas saites, izkopt savstarpēju draudzību, lai mēs būtu vienotības un brālības audēji. Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību mēs varam izdzīvot Nīkajas koncila gadadienu arī kā aicinājumu neatlaidīgi veicināt vienotību. Saistībā ar 2025. gada Jubileju pāvests norādīja uz providenciālo sakritību, ka šogad Lieldienas tiek svinētas vienā un tajā pašā dienā pēc Gregora un Jūlija kalendāra. Tam vajadzētu būt par pamudinājumu spert izšķirošus soļus ceļā uz vienotību, tostarp vienoties par kopīgu Lieldienu svinēšanas datumu. Francisks apliecināja, ka Katoļu Baznīca ir gatava pieņemt jebkuru kopīgu datumu, par kuru vienosies visas puses. Svētais tēvs pateicās metropolītam Polikarpam, kurš pārstāv Ekumenisko patriarhātu, arhibīskapam Ianam Ernestam, kurš pārstāv Anglikāņu kopienu un kurš noslēdz savu kalpojumu, kā arī citu Baznīcu pārstāvjiem, kuri piedalās šajā lūgšanu vakarā. Ir svarīgi lūgties kopā, un jūsu klātbūtne šeit mums ir prieka avots. Vaticannews.va |