Tas var šķist vienkāršs uzdevums, un mēs varam pat domāt, ka esam tam gatavi. Taču, ja paskatīsimies uz sevi vērīgāk, mēs sapratīsim, ka Dievam vēl ir kāds darbs darāms.
Pāvests Benedikts XVI savā enciklikā “Spe salvi” apkopo svētā Augustīna garīgos komentārus par šo tēmu: Svētais Augustīns savā sprediķī par Jāņa pirmo vēstuli ļoti skaisti apraksta ciešo saikni starp lūgšanu un cerību. Viņš definē lūgšanu kā vēlmes vingrinājumu. Cilvēks radīts diženumam – pašam Dievam; viņš tika radīts, lai tiktu piepildīts ar Dievu. Bet viņa sirds ir pārāk maza tam varenumam, kuram tā ir lemta. To vajag paplašināt.
Svētā Augustīna apraksts turpinās, koncentrējoties uz gaidāmo: “Atliekot [savu dāvanu], Dievs stiprina mūsu vēlmi; caur vēlmi Viņš paplašina mūsu dvēseli un, paplašinādams to, palielina tās spēju [uzņemt Viņu].” Augustīns atsaucas uz svēto Pāvilu, kurš runā par sevi kā par tādu, kas tiecas pēc tā, kas priekšā. (sal. Fil 3, 13) Pēc tam pāvests Benedikts XVI izmanto analoģiju, ko izmanto svētais Augustīns, lai aprakstītu, kāpēc mūsu sirdis ir jāpaplašina: “Pieņemsim, ka Dievs vēlas tevi piepildīt ar medu [Dieva maiguma un labestības simbolu]; bet, ja esi pilns ar etiķi, kur tu liksi medu?” Trauks, kas ir tava sirds, vispirms jāpaplašina un pēc tam jāiztīra, jāatbrīvo no etiķa un tā garšas. Tas prasa smagu darbu un ir sāpīgi, taču tas ir vienīgais veids, kā mēs kļūstam piemēroti tam, kas mums ir paredzēts. Pat ja Augustīns tieši runā tikai par mūsu kapacitāti uz Dievu, tomēr ir skaidrs, ka caur šīm pūlēm, ar kurām mēs atbrīvojamies no etiķa un etiķa garšas, mēs ne tikai kļūstam brīvi Dievam, bet arī atveramies citiem. Šis paplašināšanās process nav viegls un katram cilvēkam tas ir atšķirīgs. Daži no mums pārcietīs fiziskas ciešanas, lai paplašinātu savu sirdi, bet citi tiks iegremdēti garīgā tumsā. Lai kas arī notiktu, Dievs to atļauj, lai mēs kļūtu atvērti un gatavi saņemt Viņa mīlestību. Aleteia.org |