Pateicības Svētā Mise 12. janvārī Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrālē pulcējās Jelgavas, citu diecēžu un konfesiju garīdznieki, kā arī Jelgavas pašvaldības pārstāvji un ticīgā tauta, lai piedalītos bīskapa Edvarda Pavlovska pateicības Svētajā Misē par bīskapa kalpojumu. Bija ieradušies arī apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Georgs Gensvains un Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Dievkalpojuma ievadā G. Gensvains pateicās E. Pavlovskim par nesavtīgo kalpošanu diecēzē, kā arī Z. Stankevičam par gatavību uzņemties diecēzes tālāko vadīšanu kā apustuliskajam administratoram līdz jauna bīskapa izvēlēšanai. Sprediķī E. Pavlovskis veltīja sirsnīgus pateicības vārdus Dievam un visiem klātesošajiem par visu, kas noticis viņa dzīvē, vispirms norādot uz priesterības aicinājumu, kuru viņš uzskata par lielu dāvanu. Atsaucoties uz svētās Terēzes no Bērna Jēzus un priestera Pētera Upenieka, studiju laika Garīgā semināra garīgā tēva, teikto, E. Pavlovskis sacīja, ka nezinot, kas būtu no viņa iznācis, ja viņš nebūtu kļuvis priesteris: “Nezinu, kas no manis būtu iznācis, ja Dievs mani nebūtu aicinājis un nolicis tur, kur esmu un esmu bijis.” Turpinājumā bīskaps pateicās visiem, kas uzticējās un viņu virzīja bīskapa kalpojumam, kas nav vienkāršs aicinājums, bet “krusts ar pagodinājumu”. Pateicība izskanēja visiem diecēzes priesteriem par sadarbību 13 gadu garumā. Bīskaps E. Pavlovskis skaidroja, ka neesot vēlējies krustu nokratīt, lai to pēc tam nestu kāds cits: “Pienāk laiks, kad pašam jāsaprot, ka vairāk nav spēka un iespēju kalpot.” Dzīves gājums un kalpošana Edvards Pavlovskis ir dzimis 1950. gada 30. augustā Latgalē, Krāslavas rajona (toreizējā Dagdas rajona) Beresnes draudzē, latviešu zemnieku ģimenē. 1968. gadā beidzis Dagdas vidusskolu un, iegūstot vidējo izglītību, tajā pašā gadā iestājies Rīgas Metropolijas Romas katoļu Garīgajā seminārā. Pēc triju mēnešu mācībām decembrī ticis iesaukts dienestā padomju armijā un pēc demobilizācijas 1970. gadā atsācis studijas seminārā. 1975. gadā to pabeidzis, un tā paša gada 25. maijā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē bīskaps Valerians Zondaks Edvardu Pavlovski ordinējis par priesteri. Primīcijas dievkalpojums ticis svinēts Beresnes draudzē, sprediķojot priesterim Ādolfam Tarbunasam, kā arī piedaloties prāvestiem Klementam Apšam, Jāzepam Turlajam, Gregoram Kibuļim un dekānam Julijanam Samušam. No 1976. līdz 2000. gadam bijis mācībspēks Rīgas Garīgajā seminārā. Garīgā kalpošana: 26.05.1975. – 27.05.1980. Rīgas Svētā Antona draudzes vikārs; 27.05.1980. – 19.09.1984. Rīgas Svētā Alberta draudzes vikārs un Pēternieku draudzes prāvests; 19.09.1984. – 19.07.1991. Tukuma draudzes prāvests, no 1990. gada arī Lamiņu draudzes prāvests, no 02.11.1988. līdz 26.01.1989. apkalpojis Slokas draudzi; 19.07.1991. – 1992. Rīgas Svētā Antona draudzes prāvests; 1992. – 01.01.1993. Rīgas Garīgā semināra inspektors un Krusts ar pagodinājumu prokurators; 01.01.1993. – 14.05.1996 Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes un Aizkraukles draudzes prāvests, 25.08.1994 atbrīvots no Aiz kraukles draudzes apkalpošanas; 05.1996. – 08.1997. Jūrmalas draudzes prāvests; 08.09.1999. – 10.09.2011. Rī gas Kristus Karaļa draudzes prāvests; no 10.09.2011. Romas katoļu Baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps; 20.06.2012. – 07.09.2013. Liepājas diecēzes apustuliskais administrators. Jūsu bīskapa ģerbonī lasāmi vārdi “Ecce filius tuus” – kā tie jūs pavadījuši šajos 14 kalpošanas gados? Izvēloties šo bīskapa moto, kas ierakstīts ģerbonī, domāju par sevis un savas darbības novēlēšanu Vissvētākās Jaunavas Marijas gādībai. Tik svarīga ir Dievmātes loma Baznīcas dzīvē. Viņa ir Baznīcā no paša tās dibināšanas sākuma, un arī tagad viņa ir kā priesteru Karaliene un aizbildne. Man kā jaunam priesterim kāds no vecākās paaudzes garīdzniekiem deva padomu, kurš man palika atmiņā un arī iepatikās. Tas skanēja apmēram tā: “Godini Vissvētāko Jaunavu Mariju, aicini cilvēkus uz Dievmātes godināšanu. Savās homīlijās vienmēr piemini Dievmāti un tu redzēsi savas darbības augļus.” Esmu centies katru savu homīliju pabeigt ar aicinājumu godināt Dievmāti. Varu arī apliecināt, ka Dievmāte vienmēr man ir dzīvē palīdzējusi. Nevaru pastāstīt kādus brīnumainus notikumus, bet tas, ka Dievmāte darbojas arī bez redzamām zīmēm, jau ir brīnumus. Par ko ir prieks, ko izdevies paveikt, esot Jelgavas diecēzes vadībā? No savas bērnības esmu pieradis darboties praktiski, veicot dažādus darbus. Esmu dzimis laukos un šajā vidē pavadījis bērnību un jaunekļa gadus, tāpēc nācās strādāt kopā ar tēvu, kas bija to laiku dažādu mehānismu, motoru un lauksaimniecības tehnikas remontstrādnieks. Tādēļ man arī labāk padodas praktisku darbu veikšana, nevis teorētisku jautājumu risināšana. Darbojoties kā bīskaps, esmu vadījis un kontrolējis dažādus praktiskus darbus baznīcu celtniecībā un remontdarbos. Manas kalpošanas laikā ir uzceltas Viesītes un Elejas baznīcas, Līvbērzes rekolekciju māja un Jelgavas diecēzes “Caritas” māja. Šie tīri saimnieciskie darbi varbūt mazāk attiecas uz bīskapa kalpojumu, tomēr diecēzē tas viss ir tik ļoti vienots, ka vienu no otra nevar atdalīt. Arī Skaistkalnes baznīcas torņu celtniecība un baznīcas interjera sakārtošana, kas ir vēsturiska lieta, kas nebija sakārtota kopš pēdējā II pasaules kara beigām, par ko arī man ir prieks. Arī pašas Jelgavas katedrāles remonts un logu vitrāžas savā ziņā dod pabeigta darba apziņu, par to man ir prieks. Liels prieks par jaunajiem, manis iesvētītajiem priesteriem, kuri labi kalpo savās draudzēs. Kas nemainīsies un kas mainīsies jūsu turpmākajā dzīvē, kalpošanā kā pensionētam bīskapam? Izmaiņas manā kalpojumā būs lielas, jo vairāk neesmu atbildīgais par diecēzi un priesteriem diecēzē. Esmu brīvs no bīskapa pienākumiem, bet palieku kā garīdznieks, kas lūdzas par savu tautu. Svinēšu Svētās Mises, kamēr mani spēki to atļaus. Kaut kur būšu noderīgs Dieva tautai. Kam jūs tagad vēlētos veltīt vairāk laika nekā iepriekš? Tagad ceru, ka man būs mazliet vairāk brīva laika lūgšanai, garīgās literatūras lasīšanai. Kāds būtu jūsu vēlējums nākamajam Jelgavas diecēzes bīskapam? Novēlu jaunajam bīskapam iemīlēt bīskapa kalpojumu, iemīlēt savus priesterus, par viņiem lūgties un nekautrēties aizrādīt un pamācīt, lai bīskaps ir tēvs saviem priesteriem, garīgajiem dēliem. Intervēja Ieva Liede
"Nāc", Nr.142 
Emeritētais bīskaps E.Pavlovskis sv.Akvīnas Toma svētkos Garīgajā seminārā 2025.g.
Bīskaps Edvards ar Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu draudzi pateicības pusdienās 2025. g.
| 
