Jubilejas katehēzē par Jēzu, mūsu cerību, šodien pievērsīsimies Viņa dzimšanas notikumam Betlēmē. Dieva Dēls ienāk vēsturē, kļūst par mūsu ceļabiedru, un sāk ceļot vēl būdams mātes miesās. Evaņģēlists Lūkass stāsta, ka Jēzus, tikko ieņemts, devās no Nācaretes uz Zaharija un Elizabetes māju, bet vēlāk, kad tuvojās piedzimšanas brīdis, no Nācaretes uz Bētlemi, kur notika tautas skaitīšana. Marija un Jāzeps bija spiesti doties uz Jūdeju, svēto zemi, kur atrodas Jeruzaleme un svētnīca. Viņi nonāk Betlēmē, Dāvida pilsētā, kurā bija dzimis Jāzeps. Ilgi gaidītais Mesija, Izraēļa tautas cerība, Visvarenā Dieva Dēls, ļauj sevi saskaitīt, tas ir, saskaitīt un reģistrēt kā parastu pilsoni. Viņš pakļaujas Cēzara Augusta pavēlei, kurš uzskata sevi par visas zemes kungu. Jēzus piedzimšanu Lūkass ievieto «precīzi datējamā laikā» un «precīzi norādītajā ģeogrāfiskajā vietā», lai «universālais un konkrētais saplūstu viens ar otru» (Benedikts XVI, Jēzus bērnība, 2012, 77). Tādējādi Jēzus atklāj Dieva pazemību, kas ienāk vēsturē, neizjaucot pasaules struktūras, bet vēlas tās izgaismot no iekšienes un atjaunot. Bētleme, kas tiek tulkota kā «maizes nams», ir vieta, no kurienes nāk Jāzeps – Dāvida cilts pārstāvis. Tur Marijai pienāca laiks dzemdēt, un tur piedzimst Jēzus – maize, kas nākusi no debesīm, lai remdētu pasaules izsalkumu (Jņ 6, 51). Eņģelis Gabriēls pasludināja mesiāniskā Ķēniņa piedzimšanu diženuma zīmē: «Lūk, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu, un viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels un tiks saukts par Visaugstā Dēlu un Kungs Dievs dos viņam dos viņa tēva Dāvida troni, un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala» (Lk 1, 32-33). Tomēr Jēzus piedzimst vietā, kāds ķēniņam nebija paredzēts. Jo, «notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu. Viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, ietina Viņu autiņos un nolika silītē, jo tiem nebija vietas mājvietā» (Lk 2, 6-7). Dieva Dēls piedzimst nevis karaļa pilī, bet gan mājas aizvēnī, vietā, kur tika turēti dzīvnieki. Tādējādi Lūkass mums rāda, ka Dievs nenāk pasaulē ar skaļiem pasludinājumiem, Viņš neparādās ar lieliem trokšņiem, bet iesāk dzīves ceļojumu pazemībā, ar «tikko jaušamu klusuma balsi» (1 Ķēn 19, 12). Tā ir balss, kas neuzspiež sevi, bet aizkustina un samīļo tos, kuru ausis ir saspringtas, lai atšķirtu skaņas; tos, kas naktī klausās, guļot zem zvaigžņotām debesīm: ganus. Tie ir cilvēki ar zemu kultūras līmeni, ar raksturīgu smaku, jo pastāvīgi saskarās ar dzīvniekiem, viņi bija sabiedrības atstumti. Tomēr viņi piekopa arodu, ar kura palīdzību pats Dievs dara sevi zināmu savai tautai (1. Rad 48,15; 49,24; Ps 23,1; 80,2; Is 40,11). Dievs tieši viņus izvēlas par visbrīnišķīgākās vēsts saņēmējiem, kāda jebkad vēsturē ir skanējusi: «Nebīstieties! Jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: šodien Dāvida pilsētā jums ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Šī ir jums zīme: jūs atradīsiet drēbītēs ietītu un silē guldītu bērnu» (Lk 2, 11-12). Vieta, uz kurieni mums jāiet, lai satiktu Mesiju, ir silīte. Diemžēl gadās, ka pēc tik ilgas gaidīšanas «pasaules Glābējam, Tam, kura dēļ viss ir radīts (sal. Kol 1, 16), nav vietas» (Benedikts XVI, Jēzus Bērnība, 2012, 80). Ganiem kļūst skaidrs, ka šajā nemājīgā un pieticīgā vietā, kas bija atvēlēta lopiem, ir piedzimis ilgi gaidītais Mesija, kas būs viņu Glābējs, viņu Gans. Šī vēsts atver viņu sirdis izbrīnam, slavēšanai un priecīgai pasludināšanai, kā arī atbrīvo viņus no sociālā gūsta, kuram viņi bija nolemti: no atmestiem akmeņiem Dievs Tēvs padara viņus par pirmajiem sava Dēla ierašanās pasaulē lieciniekiem. «Atšķirībā no tik daudziem cilvēkiem, kas ir apņēmušies darīt tūkstošiem lietu, gani kļūst par pirmajiem lieciniekiem tam, kas ir būtisks, proti, par Dieva dāvātās pestīšanas lieciniekiem. Viņi ir pazemīgi un nabadzīgi, kuriem tika atklāts, kā sagaidīt iemiesošanās notikuma īstenošanos» (Apustuliskā vēstule Admirabile signum, 5). Brāļi un māsas, lūgsim žēlastību, lai ar mēs, līdzīgi ganiem, spētu apbrīnot un slavēt Dievu, spētu lolot to, ko Viņš mums ir uzticējis: mūsu talantus, mūsu harizmas, mūsu aicinājumu un cilvēkus, kurus Viņš ir nolicis mums blakus. Lūgsim Kungu, lai palīdz mums vājumā saskatīt Dieva Bērna neparasto spēku, kurš nāk, lai atjaunotu pasauli un pārveidotu mūsu dzīvi ar savu cerības pilno plānu visai cilvēcei. Audiences noslēgumā pāvests apsveica jauniešus, slimniekus, vecāka gadagājuma cilvēkus un jaunlaulāto pārus. Viņš atgādināja, ka pēc dažām dienām svinēsim svēto Kirila un Metodija, pirmo ticības izplatītāju slāvu tautās, svētkus. "Lai viņu liecība palīdz arī jums kļūt par Evaņģēlija sludinātājiem, par atjaunošanās ieraugu savā personīgajā, ģimenes un sabiedriskajā dzīvē," sacīja Svētais tēvs. "Lai Betlēmes ganu ticība iedvesmo saskatīt Jēzu tajos, kas dzīvo pamesti un grūtos apstākļos. Īpaši atcerieties slimos, vientuļos un plūdu upurus. Palīdziet viņiem un nesiet viņiem cerību, kas nāk no Kunga," sveicot poļu svētceļniekus, aicināja Francisks. Sveicot arābu valodā runājošos ticīgos, pāvests teica: "Kristieši ir aicināti nest Labo vēsti visiem cilvēkiem, ar konkrētiem žēlsirdības darbiem apliecinot prieku par to, ka viņi ir satikuši Jēzu. Lai Kungs jūs svētī un vienmēr pasargā no visa ļaunā!" Vaticannews.va |
