Diakonu Jubilejas pasākumi notiek no 21. līdz 23. februārim. Romā ir ieradušies tūkstošiem pastāvīgo diakonu ar savām ģimenēm no visas pasaules. Piektdien vairākās Mūžīgās pilsētas baznīcās notika katehēzes dažādās valodās. Tēmas “Konkrētas cerības zīmes diakonu kalpojumā” ietvarā diakoni pārdomāja savu lomu mūsdienu Baznīcā. Viņi ir aicināti sludināt cerību. Tā kā pāvests kopš 14. februāra atrodas slimnīcā, tad viņa iepriekš sagatavoto homīliju nolasīja arhibīskaps Rino Fizikella. Viņš dievkalpojuma laikā iesvētīja 23 jaunus diakonus. Pirms lasīt Svētā tēva tekstu, arhibīskaps aicināja ticīgos par viņu neatlaidīgi lūgties, sakot: “Brāļi un māsas, un īpaši jūs, dārgie diakoni, un jūs, kas drīzumā ar roku uzlikšanu iekļausieties svētā diakonāta kārtā, es ar īpašu prieku lasu homīliju, ko pāvests Francisks pats būtu jums visiem teicis šajā svētdienā. Euharistijas svinībās, kur kopība iegūst vispilnīgāko un nozīmīgāko dimensiju, mēs klausīsimies pāvestu Francisku. Lai gan viņš atrodas slimnīcas gultā, mēs jūtam viņa tuvumu, mēs jūtam viņu klātesošu savā vidū. Un tas liek mums vēl spēcīgāk un intensīvāk lūgties, lai Kungs palīdzētu viņam viņa pārbaudījumu un slimības brīdī”. Turpinājumā arhibīskaps Rino Fizikella lasīja pāvesta homīlijas tekstu: «Svēto Rakstu lasījumu, ko tikko dzirdējām, varētu apkopot vienā vārdā: nesavtīgums. Vārds, kas noteikti ir tuvs jums, diakoni, kuri esat sapulcējušies šeit uz Jubilejas svinībām. Pārdomāsim šo kristīgās dzīves un jūsu kalpojuma pamatdimensiju, īpaši trīs tā aspektus: piedošana, nesavtīga kalpošana un komūnija. Pirmais aspekts: piedošana. Piedošanas pasludināšana ir būtisks diakona uzdevums. Tā ir neatņemama Baznīcas dzīves sastāvdaļa un cilvēku līdzāspastāvēšanas nosacījums. Jēzus mums parāda tās nepieciešamību un apjomu, kad saka: «Mīliet savus ienaidniekus» (Lk 6, 27). Un tieši tā tas arī ir: lai augtu kopā, daloties viens ar otra gaismām un ēnām, panākumiem un neveiksmēm, ir jāprot piedot un lūgt piedošanu, stiprināt attiecības, neizslēdzot no savas mīlestības pat tos, kas ievaino un nodod. Pasaule, kurā valda naids pret pretiniekiem, ir pasaule bez cerības, bez nākotnes, kurai lemts izjukt bezgalīgos karos, šķelšanās un atriebībās, kā to diemžēl šodien redzam tik daudzos līmeņos un dažādās pasaules malās. Piedošana nozīmē sagatavot viesmīlīgu, drošu mājvietu sev un savām kopienām. Un diakons, personīgi iesaistīts kalpojumā, kas aizved viņu uz pasaules perifērijām, ir apņēmības pilns saskatīt - un mācīt arī citus saskatīt katrā cilvēkā, arī tajā, kas kļūdās un rada ciešanas, dvēselē ievainotu māsu un brāli, kam vairāk nekā jebkuram citam ir vajadzīgs izlīgums, iedrošinājums un palīdzība. Pirmais lasījums runā par šo sirds atvērtību, iepazīstinot mūs ar Dāvida uzticīgo un dāsno mīlestību pret Saulu, savu ķēniņu, bet arī savu vajātāju (sal. 1Sam 26,2.7-9.12-13.22-23). Tas mūs uzrunā arī citā kontekstā - diakona Stefana nāvē, kurš mirst no akmeņu triecieniem, piedodot tiem, kas tos met (sal. Apd 7, 60). Bet pāri visam mēs to redzam Jēzū, ikvienas diakonijas paraugā, kurš pie krusta, "iztukšojot" sevi līdz pat savas dzīvības atdošanai par mums (sal. Fil 2, 7), lūdz par saviem krustā sitējiem un atver paradīzes vārtus labajam ļaundarim (sal. Lk 23, 34.43). Un mēs nonākam pie otrā punkta: nesavtīgas kalpošanas. Kungs to izsaka ar frāzi, kas ir vienkārša un ļoti skaidra: «Dariet labu un dodiet, neko negaidot» (Lk 6, 35). Šie daži vārdi sevī nes draudzības smaržu. Vispirms Dieva draudzības pret mums, bet pēc tam arī mūsu starpā. Diakonam tas nav darbības papildinošs aspekts, bet gan savas būtības pamats. Patiesi, viņš velta sevi kalpošanā būt par Tēva žēlsirdīgās sejas "tēlnieku" un "gleznotāju", par Dieva - Svētās Trīsvienības noslēpuma liecinieku. Vairākos Evaņģēlija pantos Jēzus par sevi runā šādā gaismā. Viņš to dara kopā ar Filipu Pēdējo vakariņu namā, īsi pēc kāju mazgāšanas divpadsmit apustuļiem, sakot: «Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu» (Jn 14, 9). Tāpat arī tad, kad Viņš iedibina Euharistiju, apliecinot: «Es esmu jūsu vidū kā tas, kas kalpo» (Lk 22, 27). Bet jau agrāk, ceļā uz Jeruzalemi, kad mācekļi savā starpā strīdējās par to, kurš ir lielākais, Viņš tiem bija skaidrojis, ka «Cilvēka Dēls [...] nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkuma maksu par daudziem» (sal. Mk 10, 45). Brāļi diakoni, jūsu pašaizliedzīgais darbs, jūsu veltīšanās Kristus mīlestībai, Vārda pasludināšana, ir uzticības un prieka avots tiem, kuri jūs satiek. Pavadiet viņus, cik vien iespējams, ar smaidu, nesūdzoties un nemeklējot atzinību, atbalstot cits citu, veidojiet attiecības ar bīskapiem un priesteriem, esiet "Baznīcas, kas apņēmīgi ved ticīgos pie Dieva, izpausme, pilnveidojot visas ordinētā kalpojuma pakāpes" (C.E.I., I Diaconi permanenti nella Chiesa in Italia. Orientamenti e norme, 1993, 55). Tādējādi jūsu saskaņota un dāsna darbība būs tilts, kas savieno altāri ar ielu, Euharistiju ar cilvēku ikdienas dzīvi, un žēlsirdība būs jūsu visskaistākā liturģija un liturģija - jūsu pazemīgā kalpošana. Un mēs nonākam pie pēdējā punkta: nesavtības kā komūnijas avota. Došana, neko neprasot pretī, mūs vieno, rada saikni, jo tā izsaka un audzina kopā būšanu, kurai nav cita mērķa kā vien sevis dāvināšana un cilvēku labums. Svētais Laurencijs, jūsu aizbildnis, kad apsūdzētāji pieprasīja viņam atdot Baznīcas dārgumus, parādīja viņiem nabadzīgos un sacīja: "Lūk, tie ir mūsu dārgumi!" Tā tiek veidota sadraudzība: ar vārdiem, bet galvenokārt ar darbiem, personīgi un arī kā kopiena, sakot brālim un māsai: "Tu esi mums svarīgs", "mēs tevi mīlam", "mēs vēlamies, lai tu piedalītos mūsu ceļā un mūsu dzīvē". Un to arī darāt jūs: vīri, tēvi un vecvecāki, kalpojat un esiet gatavi paplašināt savas ģimenes, lai palīdzētu tiem, kam tas ir nepieciešams, un tur, kur dzīvojat. Tādējādi jūsu misija, kas jūs izved no sabiedrības, lai atkal tajā ienāktu un padarītu to par arvien viesmīlīgāku vietu, kas atvērta visiem, ir viena no skaistākajām sinodālas un "izejošas" Baznīcas izpausmēm. Drīzumā daži no jums, saņemot Ordinācijas sakramentu, "nolaidīsies" pa kalpošanas pakāpieniem. Es apzināti saku un uzsveru, ka viņi "nolaidīsies", nevis "uzkāps", jo ar Ordināciju mēs nevis uzkāpjam, bet gan nolaižamies, mēs kļūstam mazi, mēs nolaižamies un izģērbjam sevi. Svētā Pāvila vārdiem runājot, kalpošanā cilvēks atstāj "zemes cilvēku" un žēlsirdībā uzvelk "debesu cilvēku" (sal. 1 Kor 15, 45-49). Pārdomāsim to, ko gatavojamies darīt, uzticot sevi Jaunavai Marijai, Kunga kalponei, un svētajam Laurencijam, jūsu aizbildnim. Lai viņi palīdz mums katru savu kalpošanu izdzīvot ar pazemīgu, mīlestības pilnu sirdi un būt nesavtīgiem piedošanas apustuļiem, nesavtīgiem brāļu un māsu kalpotājiem un kopības veidotājiem» – homīlijas noslēgumā saka pāvests. Jāpiebilst, ka šis jau ir ceturtais Jubilejas gada lielais pasākums. Pirms tam savu jubileju svinēja žurnālisti, militārpersonas un mākslinieki. Diakonu jubilejā piedalījās aptuveni 6 tk. svētceļnieku. Svētdien jauniesvētītie diakoni ir no dažādām pasaules valstīm – divi no Brazīlijas, seši no Kolumbijas, viens no Francijas, trīs no Itālijas, trīs no Meksikas, divi no Polijas, trīs no Spānijas un trīs no ASV. Vaticannews.va |
