Bartolo Longo (attēlā) ir dzimis Latiano, Apūlijā. Pirms kļūt par dedzīgu Rožukroņa apustuli, viņš ir izstaigājis ļoti nelīdzenu dzīves ceļu. Jurisprudences studiju laikā Neapolē, jauneklis bija pievērsies spiritismam un sapinies ar ļaunā gara spēkiem, taču, pateicoties dažu priesteru palīdzībai, atrada ceļu uz ticību. Viņā nobrieda vēlēšanās veicināt tuvākmīlestības darbus. Grāfiene Marianna Farnararo, kura bija kļuvusi atraitne ar pieciem maziem bērniem, viņu nozīmēja par savu bagātību pārvaldnieku. Bartolo Longo rūpējās par Pompeju ielejā dzīvojošajiem nabadzīgajiem, 1875. gadā uz pilsētu Vezuva pakājē viņš atveda Dievmātes attēlu un jau nākamajā gadā sāka viņai veltītas svētnīcas celtniecību. 1891. gada 7. maijā dievnams tika iesvētīts un jau pavisam drīz kļuva par pasaulslavenu kulta vietu. Bartolo Longo apprecēja atraitnēs palikušo grāfieni un kopā ar viņu uzdāvināja svētnīcai piederošos īpašumus pāvestam Leonam XIII. Romas bīskaps, savukārt, abu laulāto ziņā atstāja to administrēšanu. Longo uzsāka jaunu dzīves posmu, pilnīgi nododoties Dievmātes godināšanai. Šajā laikā viņš uzrakstīja un izplatīja daudzas grāmatas, rakstus un ticībai veltītus žurnālus. 1926. gadā dedzīgais Rožukroņa lūgšanas apustulis atgriezās Debesu Tēva mājās. 1980. gadā pāvests Jānis Pāvils II viņu pasludināja par svētīgu. Tieši mariāniskā dievbijība, kas joprojām tiek izstarota no Pompeju svētnīcas, 2024. gadā lika tās pontifikālajam delegātam, arhibīskapam Tomazo Kaputo kopā ar Kampaņas apgabala Bīskapu konferences prezidentu, Ačeras bīskapu Antonio Di Donnu lūgt pāvestam svētīgā Bartolo Longo kanonizāciju. 
Foto: Pompejas Rožukroņa Vissvētākās Jaunavas Pontifikālā svētnīca. Velvet/wikimedia.org
Līdzīgu lūgumu pāvestam Franciskam savulaik izteica arī Karakasas emeritētais arhibīskaps Baltazars Enrike Kardozo. Viņu atbalstīja citu Latīņamerikas zemju, kā arī ASV un Spānijas bīskapi. Viņi rosināja kanonizēt venecuēliešu mediķi Hozē Gregorio Hernandezu Sisnerosu, kurš dzīvoja laikā no 1864. līdz 1919. gadam, un kuru starptautiskā līmenī pazīst kā “nabagu dakteri”. Hozē Gregorio Hernandezs Sisneross ir dzimis Isnotu, Truhiļjo pavalstī Venecuēlā. Pēc skolas beigšanas viņš iestājās Karakasas Medicīnas universitātē, studēja arī Parīzē un Berlīnē, specializējās mikrobioloģijā un bakterioloģijā, kā arī histoloģijā un eksperimentālajā fizioloģijā. Sisneross ļoti vēlējās kļūt par priesteri, taču, tam, kurš fiziski un garīgi gatavojās dziedināt citus, pašam bija vāja veselība. No priesteriskā ceļa nācās atteikties, tomēr Hozē Gregorio iestājās franciskāņu sekulārordenī un ar konsakrēta cilvēka dedzību sāka īstenot mediķa profesiju, priekšroku dodot tiem, kuriem nebija līdzekļu. Drīz vien viņš izpelnījās “nabagu daktera” slavu, jo no trūcīgajiem ne tikai neņēma samaksu, bet pats bieži sedza viņu ārstēšanas izdevumus. Tieši brīdī, kad dakteris Sisneross izgāja no aptiekas Karakasā, kur bija devies nopirkt zāles kādai gados vecai pacientei, viņu notrieca automašīna. Nākamais svētais nomira slimnīcā. 2021. gadā viņš tika pasludināts par svētīgu. Hozē Gregorio Sisnerosa mirstīgās miesas atdusas Karakasas Kandelarija Dievmātes baznīcā. Starp dekrētiem, kurus ir parakstījis pāvests Francisks, ir arī divi ticīgie, kuri tiks iekļauti svētīgo sarakstā. Viens no viņiem ir Salvo Dakvisto, jauns neapoliešu karabinieris, dzimis 1920. gadā. 18 gadu vecumā viņš iestājās karabinieru korpusā. Laikā no 1940. līdz 1942. gadam tika nosūtīts uz Lībiju, kur atklāti pauda savu pārliecību un morālo tīrību gan ar personīgo liecību, gan krusta zīmi un Rožukroņa lūgšanu. Kļuvis par brigādes vecākā palīgu, viņš kalpoja Torimpjetra stacijā. Pēc 1943. gada 8. septembrī parakstītā pamiera, kazarmā ieradās nacistu daļa, kas Itālijā bija kļuvusi par ienaidnieku. Daži karavīri bija pamanījuši sprāgstvielas saturošus lādiņus, kurus, ignorējot piesardzību, mēģināja dezaktivizēt, taču izsauca eksploziju. Tās rezultātā bojā gāja viens no militāristiem un divi guva ievainojumus. Aizdomās par atentātu, komandants lika apcietināt Salvo Dakvisto, kuram tajā brīdī bija uzticēta karabinieru stacijas virsvadība. Nelīdzēja paskaidrojumi par to, ka tas bija traģisks incidents, tāpēc nacisti nolēma nošaut 22 cilvēkus, lika tiem izrakt lielu bedri un gatavojās izpildīt nāvessodu. Tajā brīdī Salvo Dakvisto uzņēmās vainu uz sevis, paziņoja, ka viņš vienīgais ir atbildīgs par notikušo un piedāvāja nošaut sevi, lai tiktu atbrīvoti pārējie. Tajā pašā brīdī 23 gadus vecais karabinieris tika nošauts. Viņš gāja bojā, izglābjot dzīvības citiem. Svēto lietu dikastērija dekrētā šis lēmums tiek definēts kā tāds, kas nav pieņemts “vienkāršas pilsoniskas solidaritātes, vai laja filantropijas dēļ”, bet “ir iekļauts apzinātā un korektā kristieša dzīves stilā”. Kara apstākļos ir norisinājusies arī nākamā svētīgā Emīlija Džozefa Kapauna dzīve. Šis amerikānis no Kanzasas ir dzimis 1916. gadā ļoti ticīgā bohēmiešu ieceļotāju ģimenē. Viņā agri nobrieda paaicinājums uz priesterību. Emīlijs studēja Garīgajā seminārā un 1941. gadā, pēc tam, kad Amerikas Savienotās Valstis pievienojās karam, iestājās armijā kā militārais kapelāns. 1944. gadā tika nosūtīts uz Birmu. Izceļoties karam ar Koreju, Emīlijs tur nonāca kopā ar savu karaspēka vienību. 1950. gada 1. novembrī, izraisoties Unsanas kaujai netālu no Ziemeļkorejas, kapelāns atteicās bēgt un palika kaujas laukā, lai palīdzētu ievainotajiem. Viņš tika sagūstīts un nosūtīts uz Pjoktonas nometni, kur veica apustulātu citu 3500 ieslodzīto vidū. Ēdiena un apģērba trūkums, kā arī dažas fiziskās problēmas, ko bija radījuši cietuma apstākļi, viņu bija novājinājuši tiktāl, ka nedēļu pēc Lieldienām Emīlijs bezspēcīgi sabruka. Ķīniešu uzraugi, kuri bija nomainījuši korejiešus, nosūtīja viņu uz tā dēvēto “Nāves māju” – struktūru, kurā gūstekņi tika atstāti bez ūdens un ēdiena. Šeit 1951. gada 23. maijā Emīlijs Džozefs Kapauns pārkāpa mūžības slieksni. Saskaņā ar Svēto lietu dikastērija dekrētiem, 3 Dieva kalpi tiks paaugstināti godājamo kārtā. Viņu vidū ir spāņu priesteris Mikele Maura Montaners, itāļu priesteris Didako Bessi un poļu laje, vēlāk karmelītu trešā ordeņa locekle Kunegonda Sivieca. Vaticannews.va | 
