Tā kā Francisks atrodas slimnīcā un audiences nenotiek, tad Vatikāns izplata publiskošanai viņa iepriekš sagatavo tekstu. Tajā lasām: Dārgie brāļi un māsas, labdien! Šajā pēdējā katehēzē, kas veltīta Jēzus bērnībai, par sākumpunktu ņemsim epizodi, kurā Viņš, būdams divpadsmit gadus vecs, palika Jeruzalemes svētnīcā, neziņojot par to saviem vecākiem, kuri ar bažām Viņu meklēja un atrada pēc trim dienām. Šajā stāstā atklājas ļoti interesants Marijas un Jēzus dialogs, kas palīdz mums pārdomāt Jēzus mātes ceļu, kas noteikti nebija viegls. Patiesībā Marija veica garīgu ceļojumu, kura laikā viņa pilnveidojās sava Dēla noslēpuma izpratnē. Atskatīsimies uz dažādiem viņas ceļojuma posmiem. Grūtniecības sākumā Marija apciemo Elizabeti un paliek pie viņas trīs mēnešus, līdz Jāņa Kristītāja piedzimšanai. Pēc tam, kad Marija jau ir devītajā mēnesī, tautas skaitīšanas dēļ, viņa kopā ar Jāzepu dodas uz Bētlemi, kur dzemdē Jēzu. Pēc četrdesmit dienām vecāki dodas uz Jeruzālemi, lai prezentētu Bērnu, un tad katru gadu viņi dodas svētceļojumā uz svētnīcu. Kad Jēzus bija vēl zīdainis, viņi uz ilgāku laiku patvērās Ēģiptē, lai pasargātu Viņu no Hēroda dusmām, un tikai pēc ķēniņa nāves viņi atgriezās un apmetās Nācaretē. Kad pieaugušais Jēzus sāk savu misiju, Marija ir ne tikai klātesoša, bet arī galvenā varone kāzās Kānā. Pēc tam viņa seko Jēzum «no attāluma», līdz pat sava Dēla pēdējam ceļojumam uz Jeruzalemi, līdz pat Viņa ciešanām un nāvei. Pēc augšāmcelšanās Marija paliek Jeruzalemē, un kā apustuļu Māte stiprina viņu ticību un gaida Svētā Gara izliešanos. Savas dzīves ceļojumā Jaunava Marija ir cerības svētceļniece, kura kļuva par «sava Dēla meitu», par Viņa pirmo mācekli. Marija dāvāja pasaulei Jēzu, cilvēces Cerību. Marija baroja Viņu, rūpējās un sekoja Viņam, ļaujot, lai Dieva Vārds vispirms pārveidotu viņu pašu. Tajā - kā teica Benedikts XVI - Marija «patiešām ir savās mājās, viņa iziet un atgriežas, runā un domā ar Dieva Vārdu [...]. Tādējādi atklājas, ka viņas domas saskan ar Dieva domām, ka viņas griba saskan ar Dieva gribu. Dieva Vārda caurstrāvota, Marija kļūst par iemiesotā Vārda māti» (Enciklika Deus caritas est, 41). Tomēr šī unikālā draudzība ar Dieva Vārdu neatbrīvo viņu no nepieciešamības veikt grūtu «māceklības» ceļu. Pārdzīvojums, kad divpadsmitgadīgais Jēzus tiek pazaudēts ikgadējā svētceļojuma uz Jeruzalemi laikā, Mariju ļoti pārbiedē, un viņa runā arī Jāzepa vārdā, sakot: «Dēls, kāpēc tu mums to esi darījis? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām» (Lk 2, 48). Marija un Jāzeps pieredzēja vecāku, kuri zaudējuši bērnu, sāpes: viņi abi ticēja, ka Jēzus ir starp radiniekiem, bet, neredzot Viņu veselu dienu, viņi uzsāk meklēšanu, kas viņus atveda atpakaļ uz Jeruzalemi. Kad Marija un Jāzeps atgriezās svētnīcā, viņi atklāj, ka Tas, kurš viņu acīs vēl pavisam nesen bija mazs bērns, kuru jāaizsargā, pēkšņi ir izaudzis un tagad spēj diskutēt par Svētajiem Rakstiem un stāties pretī Likuma zinātājiem. Uz mātes pārmetumiem Jēzus atbild ar atbruņojošu vienkāršību: «Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka Man ir jānodarbojas ar sava Tēva lietām?» (Lk 2, 49). Marija un Jāzeps neizprata šos vārdus, kurus Viņš tiem runāja. Dieva radītā bērna noslēpums pārsniedza viņu saprātu. Vecāki vēlas pasargāt dārgo bērnu zem savas mīlestības spārniem; savukārt Jēzus vēlas īstenot savu aicinājumu kā Tēva Dēls, kurš ir paklausīgs un dzīvo iegrimis Viņa Vārdā. Evaņģēlista Lūkasa aprakstītie Bērnības stāsti noslēdzas ar Marijas pēdējiem vārdiem, kas atgādina par Jāzepa paternitāti attiecībā pret Jēzu, un ar Jēzus pirmajiem vārdiem, kuros izteikts, ka šī paternitāte izriet no debesu Tēva, kura neapstrīdamo pārākumu Viņš atzīst. Dārgie brāļi un māsas, tāpat kā Marija un Jāzeps, arī mēs, cerības pilni, iesim Kunga pēdās, kurš neļauj sevi ietvert mūsu shēmās, bet ļauj sevi atrast ne tik daudz vietā, cik mīlestības atbildē uz maigo dievišķo paternitāti, mīlestības atbildē, kas ir Dieva bērnu dzīve. Vaticannews.va | 
