Pirmdien, 24. februārī, izdevniecībās "Libreria Editrice Vaticana" un "Paoline" klajā nācis Ostena Aiverija (Austen Ivereigh) grāmatas «Vispirms piederēt Dievam. Garīgie vingrinājumi kopā ar pāvestu Francisku» itāļu izdevums. Rekolekciju grāmatu papildina Horhes Mario Bergoljo pārdomas, kas balstās uz svētā Ignācija no Lojolas garīgajiem vingrinājumiem. Grāmata angļu valodā tika izdota pagājušajā gadā ar nosaukumu «First Belong to God. On Retreat with Pope Francis» (Messenger Publications - Loyola Press), ko ievadīja pāvesta Franciska priekšvārds, kurā viņš skaidro garīgo vingrinājumu nozīmi katra kristieša ticības ceļā. Francisks raksta, ka svētais Ignācijs no Lojolas skaidri saprata, ka ikviens kristietis ir iesaistīts garīgā cīņā, kas nosaka visu viņa dzīvi. Tā ir cīņa, lai pārvarētu kārdinājumu noslēgties sevī, lai Dieva mīlestība varētu iemājot sirdī. Kad atbrīvojam vietu Kungam, kas mūs glābj no mūsu pašpietiekamības, mēs atveramies un pieņemam visu radību un katru radību. Mēs kļūstam par Tēva dzīvības un mīlestības kanāliem. Tikai tad sākam apzināties, kas patiesībā ir dzīvība: tā ir Dieva dāvana, kurš mūs ļoti mīl un vēlas, lai mēs piederētu Viņam un veidotu attiecības ar citiem. Šo cīņu par mums jau ir izcīnījis Jēzus: ar savām ciešanām, apkaunojošo nāvi pie krusta un augšāmcelšanos. Tādējādi Tēvs ir galīgi un uz visiem laikiem atklājis, ka Viņa mīlestība ir stiprāka par visām šīs pasaules varām. Tomēr uzvaras iegūšana joprojām ir iekšējas cīņas ceļš: mēs joprojām esam kārdināti aizslēgt sirdi žēlastībai, dzīvot pasaulīgi, lolojot ilūziju, ka esam suverēni un pašpietiekami. Visas krīzes, kas apdraud dzīvību, sākot no ekoloģiskās krīzes līdz kariem, vienaldzībai un netaisnībai pret nabadzīgajiem un neaizsargātajiem, sakņojas šajā atteikumā piederēt Dievam un citus uzskatīt par saviem brāļiem. Baznīca dažādos veidos mums palīdz cīnīties pret šo kārdinājumu. Baznīcas tradīcijas un mācības, lūgšanu un grēksūdzes prakse, kā arī ikdienas Euharistijas svinēšana ir lielie «žēlastības kanāli», pa kuriem mēs saņemam dāvanas, ko Tēvs mums dāvā. Svarīga nozīme ir arī rekolekcijām. Sabiedrībā, kurā valda nemitīga spriedze, steiga un konkurence, populāri ir izbraucieni dabā, lai «uzlādētu baterijas». Taču kristīgās rekolekcijas ir kaut kas cits nekā tikai «labsajūtas» brīvdienas. Uzmanības centrā neesam mēs, bet gan Dievs, Labais Gans, kurš tā vietā, lai izturētos pret mums kā pret mašīnām, atbild uz mūsu visdziļākajām vajadzībām kā pret mīļiem bērniem. Rekolekcijas ir laiks, kad Radītājs tieši uzrunā savas radības, ieved tās «savā mīlestībā un slavēšanā», lai varētu «labāk kalpot Viņam nākotnē», saka svētais Ignācijs no Lojolas (Garīgie vingrinājumi 15). Mīlestība un kalpošana - tās ir divas galvenās Garīgo vingrinājumu tēmas. Jēzus nāk pie mums, salaužot grēka uzliktās važas, lai mēs varētu iet kopā, kļūstot par Viņa mācekļiem un pavadoņiem. Tālāk pāvests raksta: «Kad es domāju par garīgo vingrinājumu augļiem, redzu Jēzu, kurš paralizētajam pie Betsaidas dīķa saka: «Celies, ņem savas nestuves un staigā!» (Jņ 5, 8). Tā ir pavēle, kas jāpilda, un vienlaikus tas ir Viņa vismīļākais un vismaigākais aicinājums. Evaņģēlijā aprakstītais cilvēks bija iekšēji paralizēts. Viņš uzskatīja sevi par neveiksminieku šajā sāncenšu un konkurentu pasaulē. Aizvainojuma un rūgtuma pilns par to, kas, viņaprāt, viņam bija liegts, viņš ieslodzīja sevi pašpietiekamības loģikā, pārliecināts, ka viss ir atkarīgs tikai no viņa paša, viņa izveicības un spēka. Un, tā kā citi bija spēcīgāki un ātrāki par viņu, viņš krita izmisumā. Bet tieši tur Jēzus viņu gaidīja ar savu žēlastību un aicināja iziet no sevis. Kad viņš atveras Jēzus dziedinošajam spēkam, viņa paralīze, gan iekšējā, gan ārējā, tiek dziedināta. Šis cilvēks spēj piecelties un staigāt, slavēt Dievu un piedalīties Viņa valstības veidošanā. Atbrīvots no domām par pašpietiekamību, viņš arvien vairāk mācās paļauties uz Dieva žēlastību. Šādā veidā viņš kļūst par mācekli, kas spēj ne tikai stāties pretī šīs pasaules izaicinājumiem, bet arī aicināt citus darboties saskaņā ar Dieva žēlastības un mīlestības loģiku. Grāmatas priekšvārdā Francisks mudina ticīgos piederēt «vispirms» Dievam, lai varētu mīlēt un kalpot saviem brāļiem un māsām. Viņš norāda uz divām lielām mūsu laika krīzēm, kādas izraisa mūsu kopīgo māju stāvokļa pasliktināšanās un cilvēku migrācija un masveida pārvietošanās. Tie ir grāmatas lappusēs aprakstītās «nepiederības krīzes» simptomi. Šī paša iemesla dēļ pāvests mudina Baznīcu no jauna atklāt sinodalitātes dāvanu, jo, kad tā atveras Dieva Gara iedvesmām, visa Baznīca ceļas un iet, slavējot Dievu un palīdzot veidot Viņa Valstību. Grāmatas nosaukums «Vispirms piederēt Dievam» saistās ar svētā Ignācija no Lojolas apcerēm, kuras pāvestu Francisku ir veidojušas vairāku gadu garumā. «Ostens Aiverijs ir izdarījis lielu pakalpojumu, apvienojot rekolekciju meditācijas, kuras es sludināju pirms daudziem gadu desmitiem, un tās man ir noderīgas arī pontifikāta laikā. Šādā veidā grāmatas autors palīdz mums atklāt svētā Ignācija Garīgo vingrinājumu skaistumu un bagātību,» raksta Svētais tēvs. Viņš uzskata, ka šis nav īstais laiks, lai noslēgtos sevī un aizvērtu durvis pasaulei. «Es skaidri redzu, ka Kungs mūs aicina iziet no sevis, piecelties un iet. Viņš mūs aicina nevis novērsties no mūsu laikmeta sāpēm un ciešanām, bet ieiet tajās, atverot Viņa žēlastības kanālus. Katrs no mums ir šāds kanāls, pateicoties savai kristībai. Tas ir tikai jautājums par to, kā to atvērt un turēt vienmēr atvērtu,» skaidro Francisks. «Lai šīs astoņas dienas, kurās jūs izbaudīsiet Viņa mīlestību, palīdz sadzirdēt Kunga aicinājumu kļūt par dzīvības, cerības un žēlastības avotu citiem, tādējādi atklājot savas eksistences patieso jēgu. Lai jūs spētu atrast tos burvjus, par kuriem runā svētais Ignācijs, un apzināties vārda «vairāk» nozīmi, kas aicina atklāt Dieva mīlestības dziļumus un mūs pašus. Un, lūdzu, ikreiz, kad atceraties, neaizmirstiet lūgties par mani, lai es varētu palīdzēt visiem vispirms piederēt Dievam,» aicina Svētais tēvs. Vaticannews.va | 
