Ticīgajiem, kuri kopš seniem laikiem ir ceļojuši, lai sasniegtu Romu, Jeruzalemi, Santjago de Kompostellu un citas svētvietas, tā neapšaubāmi ir bijusi garīga pieredze. Taču, lai ceļojumu veiktu, būtisks ir arī ķermenis, jeb, kā to sauca svētais Francisks, “brālis ēzelis”. To labi apzinājās agrāko gadsimtu svētceļnieki, kuri, pirms ilga un mokoša ceļa, dodoties pie apustuļa Pētera kapa, ar pārtiku piepildīja speciālu ceļotāja trauku, ko itāliski sauca “bisaccia”. Kad ēdamā aptrūkās, tie klauvēja pie māju un klosteru durvīm, un ceļinieku apstāšanās vietām. Vai pastāv “svētceļnieka ēdiens”, kas īpaši domāts Jubilejai? Kā apliecina Pontifikālās Dzīvības akadēmijas sekretariāta koordinators, priesteris Andrea Čuči (Ciucci), “ja kāds meklē, tad atrod patiešām interesantas receptes”. Priesteris Čuči ir vairāku grāmatu autors, viena no tām ir uzrakstīta sadarbībā ar priesteri Paolo Sartoru un saucas “Pabarot dvēseli. Svētceļnieku un ceļotāju ēdieni” (“Nutrire l’anima. I piatti dei pellegrini e dei viaggiatori”). Šeit ir rodamas tādas receptes, kā jēra gaļa, kas sagatavota ar smaržīgiem garšaugiem; cukuroti ķirši, kas mūsdienu ceļotājam labi saderēs ar saldējumu; pāvesta Gelāzija pankūkas (“crêpes di Papa Gelasio”), kas gatavotas no miltiem, iejauktiem no līdzīgām devām sastāvoša ūdens un vīna maisījuma; grūbu zupa; baltmaizes, puravu un olu zupa; no aitas piena gatavotais “Pecorino” siers, kas tiek uzskatīts par lielisku ceļotāja palīgu cīņā ar nogurumu, jo tā sastāvā ir triptofans, kas stimulē serotonīna izdalīšanos organismā un kuram piemīt antioksidējošas un atsprindzinošas spējas. “Tās ir klasiskas romiešu virtuves receptes, taču ar Jubileju tām nav nekāda sakara,” atzīstas priesteris Čuči. Tātad, īsta un patiesa Jubilejas gadu gastronomija nepastāv. Senos laikos, kad svētceļnieki ieradās Romā, viņiem tika pasniegts bezmaksas barojošs ēdiens – zupas, dārzeņi, lietas, ar kurām varēja dalīties ar citiem. Tiesa, dažreiz pārtikas produkti bija sakaltuši, tādi, kas vairāk būtu piemēroti gavēnim. Taču, kā atzīmē Pontifikālās Dzīvības akadēmijas pārstāvis, arī Jubilejai piemīt šis gavēšanas aspekts, tāpēc par to ir jāatgādina arī ēdienam. Saruna ar priesteri Čuči notiek nozīmīgā vietā. Tas ir Svētā Franciska konvents romiešu kvartālā Ripa, Trasteverē (convento San Francesco a Ripa). Konvents ir slavens ar savu skaisto baroka stila baznīcu, kurā glabājas daudzi nozīmīgi mākslas darbi, to skaitā Džanlorenco Bernini skulptūra “Svētīgās Ludovikas Albertoni ekstāze”. Šī vieta ir izslavēta arī ar savu viesmīlību. Agrāk šeit atradās Svētā Blazija (San Biagio) ceļotāju apmešanās vieta, ko uzturēja benediktieši no Ripa Grande slimnīcas. Tajā, savukārt, tika uzņemti svētceļnieki, trūcīgie un lepras slimnieki. Savu Romas apmeklējumu laikā, dodoties vizītēs pie pāvesta Inocenta III, Svētā Blazija viesu namā naktsmājas sev rada svētais Asīzes Francisks. Par tām parūpējās romiešu matrona Jakopa de Settesoli, kuru Francisks, pamatojoties uz brālīguma jūtām, draudzīgi sauca par Brāli Jakopu. Celle, kurā uzturējās svētais nabagu mīlētājs, joprojām ir saglabājusies par spīti mēģinājumiem to nojaukt XVII gadsimtā. Jau vairākus gadu simteņus tā ir lūgšanu un dievbijības vieta. Sens un nozīmīgs šeit ir arī reflektorijs. Ejot svētā Franciska – nabagu, slimnieku un spitālīgo brāļa pēdās, Ripas Mazo franciskāņu brāļu kopiena dzīvo lūdzoties un rūpējoties par pēdējiem, daloties mājoklī, ēdienā un tajā, ko katru dienu sniedz Kungs. Kopš 2011. gada Ripā tiek īstenots projekts ar nosaukumu “Atdzimt kopā mīlestības dēļ”. Kā skaidro brālis Emanuels Marija Meloni, līdz ar to ir gribēts, lai šī vieta nepaliktu tikai tāda, kas saistās ar pagātni, bet, lai arī šodien tiktu dzīvinātas šīs atmiņas par viesmīlību. “Mēs, brāļi, uzņemam pusaudžus, kuriem draud sociālā marģinalizācija un kopā ar viņiem dalāmies ikdienas dzīvē, dodot viņiem to, ko svētais Francisks atstāja mantojumā, proti, vietu tuvākajam,” saka reliģiskais no Ripas konventa. Tā paša konventa priekšnieks un “San Francesco a Ripa” draudzes prāvests, tēvs Paolo Majello stāsta, ka svētais Francisks, saskaņā ar hronikām, šeit uzturējās apmēram 6 līdz 8 reizes. Viņa tikšanās ar Brāli Jakopu, saistās arī ar Itālijā pazīstamajiem “mostačolo” (“mostacciolo”) saldumiem. Tie ir nelieli rombveida formas cepumi, parasti gatavoti no valriekstiem, mandelēm, medus, vīnogu misas un vīģēm, un pārklāti ar šokolādi. “1226. gadā,” stāsta tēvs Paolo, “kad svētais Francisks Porciunkulā gatavojās atgriezties Debesu Tēva mājās, viņš lūdza brāļus, lai tie no Romas pasauc Brāli Jakopu, lai pēdējo reizi nobaudītu viņas cepumus. Vēl pirms brāļi bija uzsākuši ceļu uz Romu, Brālis Jakopa ieradās Asīzē, it kā sajūtot svētā Franciska vēlēšanos. Tāpēc neilgi pirms nāves viņš paspēja nobaudīt iemīļotos saldumus.” Pieņemšana, dāvināšana bez nosacījumiem, grēku nožēla, dalīšanās. Daudzie stāsti, kas saistās ar svētceļnieku ēdienu, iezīmē Jubilejas patiesos vaibstus. “Jubileja,” noslēgumā saka priesteris Andrea Čuči, “nozīmē pārdomāt veidu, kādā atrodamies kopā ar citiem, veidu, kādā Dievs vēlas redzēt pasauli un attiecības mūsu starpā. Tas notiek, ierodoties mūžīgajā pilsētā, izejot caur Svētajām durvīm. Ja dalīšanās vienīgi ēdienā saskaņā ar Dieva loģiku, būs tas, ko svētceļnieki šogad pieredzēs Romā, tad būsim guvuši panākumus un barība būs īsta un dziļa. Tā kalpos miesai un dvēselei.” Vaticannews.va |
