Vēstulē Svētais tēvs vispirms pateicas laikraksta redaktoram par viņam izteiktajiem tuvības apliecinājumiem slimībā un atkārto jau iepriekš teikto par to, ka no slimnīcas karš šķiet vēl absurdāks. Vājumā cilvēks spēj skaidrāk saskatīt notiekošo, tāpēc varbūt mēs bieži vien cenšamies noliegt robežas un izvairāmies no trausliem un ievainotiem cilvēkiem: viņi spēj pakļaut šaubām virzienu, ko esam izvēlējušies kā indivīdi un kā sabiedrība. Turpinājumā pāvests vēršas pie žurnālistiem, sakot: “Vēlos iedrošināt Jūs un visus tos, kuri velta savu darbu un savas prāta spējas, lai informētu, izmantojot saziņas līdzekļus, kas tagad reāllaikā apvieno mūsu pasauli: izjūtiet vārdu milzīgo nozīmi. Tie nekad nav tikai vārdi – tie ir fakti, kas veido cilvēku vidi. Tie var savienot vai šķelt, kalpot patiesībai vai to izmantot. Mums ir jāatbruņo vārdi, lai atbruņotu prātus un atbruņotu zemi”. “Kamēr karš tikai iznīcina cilvēkus un apkārtējo vidi, neatrisinot konfliktus,” raksta Francisks, “diplomātijai un starptautiskajām organizācijām ir vajadzīga jauna limfa un ticamība. Turklāt reliģijas var izmantot tautu garīgumu, lai atdzīvinātu vēlmi pēc brālības un taisnīguma, cerību uz mieru”. Vēstules noslēgumā pāvests atgādina, ka tas viss prasa apņēmību, darbu, klusumu, vārdus. “Jutīsimies vienoti šajos centienos, ko Debesu žēlastība nepārstās iedvesmot un pavadīt,” viņš mudina. Vaticannews.va
Foto: Unsplash/Mahmoud Sulaiman | 
