Dārgie brāļi un māsas! Šajā LXII Pasaules lūgšanu dienā par aicinājumiem es vēršos pie jums ar priecīgu un uzmundrinošu pamudinājumu būt cerības svētceļniekiem, dāsni dāvājot savu dzīvi citu labā. Aicinājums ir vērtīga dāvana, ko Dievs ieliek mūsu sirdīs; tas mudina iziet no sevis, lai dotos mīlestības un kalpošanas ceļā. Ikviens aicinājums Baznīcā – vai tas būtu kristīgo laju vai ordinētais kalpojums, vai konsekrētā dzīve - ir zīme cerībai, ko Dievs sniedz pasaulei un katram savam bērnam. Šodien daudzi jaunieši ir apjukuši nākotnes priekšā. Viņi bieži piedzīvo nenoteiktību par darba izredzēm un, vēl jo vairāk, identitātes krīzi, kas ir jēgas un vērtību krīze un ko digitālā apjukuma dēļ ir vēl grūtāk pārvarēt. Netaisnība pret vājajiem un nabadzīgajiem, savtīgās labklājības vienaldzība, kara vardarbība apdraud labas dzīves projektus, ko viņi kultivē savās dvēselēs. Tomēr Kungs, kurš pazīst cilvēka sirdi, nepamet mūs nenoteiktībā, Viņš vēlas iedvest katrā cilvēkā apziņu, ka viņš ir mīlēts, aicināts un sūtīts kā cerības svētceļnieks. Šī iemesla dēļ mēs, pieaugušie Baznīcas locekļi, īpaši garīdznieki, esam aicināti saskatīt, pieņemt un pavadīt jaunās paaudzes aicinājuma ceļā. Un jūs, jaunieši, esat aicināti būt par varoņiem, pareizāk sakot, par līdz-varoņiem ar Svēto Garu, kas iedveš jūsos vēlmi padarīt savu dzīvi par mīlestības dāvanu. Sava aicinājuma atklāšana Dārgie jaunieši, «jūsu jaunība nav starplaiks, jūs piederat Dievam tagad» (Apustuliskais pamudinājums Christus vivit, 178). Ir jāapzinās, ka dzīves dāvana prasa dāsnu un uzticīgu atbildi. Paskatieties uz jaunajiem svētajiem un svētīgajiem, kuri ar prieku atbildēja Kunga aicinājumam: svētā Roze no Limas, svētais Dominiks Savio, svētā Terēze no Bērna Jēzus, svētais Gabriels no Sāpju Dievmātes, svētīgie Karlo Akutis un Pjērs Džordžo Frassati, kuri drīz kļūs par svētiem, un daudzi citi. Katrs no viņiem savu aicinājumu izdzīvoja kā ceļu uz pilnīgu laimi, stiprinot attiecības ar dzīvo Jēzu. Kad mēs klausāmies Viņa Vārdu, mūsu sirdīs iedegas uguns (sal. Lk 24, 32), un sajūtam vēlmi veltīt savu dzīvi Dievam! Tad vēlamies saprast, kā un kādā dzīves formā varam atbildēt Viņam par mīlestību, ko Viņš pirmais mums dāvā. Katrs aicinājums, kas saklausīts sirds dziļumos, uzdīgst kā vēlme veikt mīlestības kalpojumu, meklēt cerības un žēlsirdības avotu, nevis tiekties pēc pašapliecināšanās. Tādējādi aicinājums un cerība ir savijušies dievišķajā plānā par prieku katram vīrietim un katrai sievietei, kas ir aicināti pirmajā personā veltīt savu dzīvi citu labā (sal. Apustulisko pamudinājumu Evangelii gaudium, 268). Ir daudzi jaunieši, kuri cenšas atklāt ceļu, pa kuru Dievs viņus aicina: daži - bieži vien ar pārsteigumu - atklāj savu aicinājumu uz priesterību vai konsekrēto dzīvi, citi atklāj aicinājuma skaistumu uz laulību un ģimenes dzīvi, savukārt citi uz veltīšanos kopējam labumam un apņemšanos liecināt par savu ticību kolēģu un draugu vidū. Katru aicinājumu atdzīvina cerība, kas izpaužas kā uzticība Providencei. Patiesībā cerība kristietim ir daudz vairāk nekā vienkāršs optimisms: tā drīzāk ir pārliecība, kas sakņojas ticībā Dievam, kas darbojas katra cilvēka vēsturē. Un tā aicinājums nobriest caur ikdienas uzticību Evaņģēlijam, lūgšanā, pārdomās un kalpošanā. Dārgie jaunieši, cerība uz Dievu nepieviļ, jo Viņš vada katru to cilvēku soli, kuri Viņam uzticas. Pasaulei ir vajadzīgi jauni cilvēki, kas ir cerības svētceļnieki, drosmīgi veltot savu dzīvi Kristum, pilni prieka par to, ka ir Viņa mācekļi - misionāri. Atšķirt sava aicinājuma ceļu Sava aicinājuma atklāšana notiek caur izšķiršanas ceļojumu. Šis ceļš nekad nav vientuļš, bet attīstās kristiešu kopienas ietvaros un kopā ar to. Dārgie jaunieši, pasaule jūs mudina izdarīt pārsteidzīgas izvēles, piepildīt savas dienas ar troksni, neļaujot piedzīvot klusumu, kas atvērts Dievam, kurš runā uz sirdi. Saglabājiet drosmi apstāties, ieklausīties sevī un pajautāt Dievam, ko Viņš sapņo par jums. Lūgšanas klusums ir būtisks, lai spētu "izlasīt" Dieva aicinājumu savas dzīves vēsturē un sniegtu brīvu un apzinātu atbildi. Izšķiršanas dāvana palīdz saprast, ka mēs visi varam būt cerības svētceļnieki, ja padarām savu dzīvi par dāvanu citiem, īpaši kalpojot tiem, kas dzīvo pasaules materiālajās un eksistenciālajās perifērijās. Ikviens, kas klausās Dievu, kurš aicina, nevar ignorēt tik daudzu brāļu un māsu saucienus, kuri jūtas atstumti, ievainoti, pamesti. Katrs aicinājums atveras misijai būt Kristus klātbūtnei tur, kur ir vislielākā nepieciešamība pēc gaismas un mierinājuma. Jo īpaši ticīgie laji ir aicināti būt par Dieva Valstības "sāli, gaismu un ieraugu", veicot sociālos un profesionālos pienākumus. Pavadīt aicinājuma ceļā Šajā kontekstā izglītības un pastorālajiem darbiniekiem, īpaši garīgajiem skolotājiem, nav jābaidās pavadīt jauniešus ar dievišķās pedagoģijas cerību un pacietību. Tie ir cilvēki, kas spēj viņus uzklausīt un ar cieņu pieņemt; cilvēki, kuriem viņi var uzticēties, gudri ceļveži, gatavi viņiem palīdzēt un uzmanīgi atpazīt Dieva zīmes viņu ceļā. Tāpēc aicinu stiprināt rūpes par kristīgo aicinājumu dažādās cilvēka dzīves un darbības jomās, veicinot katras personas sirds atvērtību Dieva balsij. Šajā sakarā ir svarīgi, lai izglītības un pastorālā darba programmās būtu pietiekami daudz vietas aicinājumu aprūpei. Baznīcai ir vajadzīgi priesteri, ticīgie, misionāri un laulātie, kas prot teikt "jā" Kungam ar paļāvību un cerību. Aicinājums nav dārgums, kas paliek noslēgts sirdī, bet tas aug un nostiprinās kopienā, kas tic, mīl un cer. Un tā kā neviens nevar atbildēt Dieva aicinājumam viens pats, mums visiem ir vajadzīgas mūsu brāļu un māsu lūgšanas un atbalsts. Mīļie, Baznīca ir dzīva un auglīga tad, kad tā rada jaunus aicinājumus. Un pasaule bieži vien neapzināti meklē cerības lieciniekus, kuri ar savu dzīvi apliecina, ka sekošana Kristum ir prieka avots. Tāpēc nenogurstoši lūgsim Kungu sūtīt jaunus strādniekus Viņa pļaujai, būdami pārliecināti, ka Viņš turpina aicināt ar mīlestību. Dārgie jaunieši, jūsu sekošanu Kungam es uzticu Jaunavas Marijas, Baznīcas un aicinājumu Mātes, aizbildniecībai. Vienmēr ejiet pa Evaņģēlija ceļu kā cerības svētceļnieki! Es pavadu jūs ar savu svētību un lūdzu neaizmirst lūgties par mani. Roma, Džemelli slimnīca, 2025. gada 19. marts. Francisks Vaticannews.va | 
