Tā bija sestdiena. 2005. gada 2. aprīlis. Pasaule aizturēja elpu. Klusumā. Lūgšanā. Jau tad mēs zinājām, jutām, ka pēc Jāņa Pāvila II nāves nekas vairs nebūs kā agrāk, ka kaut kas ir beidzies uz visiem laikiem. Tajā dienā mūsu skatieni bija pievērsti Apustuliskās pils trešā stāva logam. Pāvesta aiziešanas dienā šis logs kļuva par slavenāko punktu pasaulē. To rādīja visu valstu televīzijas visos kontinentos. Cilvēku pūļi pulcējās Svētā Pētera laukumā. Gaismiņa, kas plīvoja logā, šķiet, vēstīja, ka pāvests, kaut arī lēnām aiziet, vēl ir dzīvs. Atmiņā ir palikusi 2005. gada Lielā piektdiena, kad pāvests savā kapelā, turot rokās krustu, sekoja Krusta ceļa norisei, kas notika Romas Kolizejā. Kristus augšāmcelšanās svētku rītā, vājš un nespēcīgs, nesen pārcietis traheotomijas operāciju, viņš mēģināja uzrunāt ticīgos, bet diemžēl vairs nespēja pateikt nevienu vārdu. Viņa veselības stāvoklis ar katru stundu pasliktinājās. 2. aprīļa vakarā, plkst. 21.37, pāvests Jānis Pāvils II devās mūžībā. Viņš atgriezās Tēva mājās. Tajā vakarā Svētā Pētera laukums bija ļaužu pārpildīts. Valdīja neierasts klusums. Daudzi raudāja. Un lūdzās. Lūdzās tā, kā nekad iepriekš. Cilvēki nometās ceļos, aizdedza sveces, lūdzās. Viņi apskāva viens otru. Atzīmējot svētā Jāņa Pāvila II nāves 20. gadadienu, Romas Svētā Staņislava baznīcā notiks dievkalpojumi, tikšanās un koncerti. Priesteris Tomašs Jarošs stāsta, ka šis dievnams un blakus esošais hospiss ir cieši saistīts ar Karola Vojtilas dzīvi. Viņš to ir apmeklējis astoņdesmit deviņas reizes – gan kā bīskaps, gan kā Krakovas arhibīskaps un kardināls. Šo vizīšu laikā Vojtila svinēja Svētās Mises, vadīja konferences un tikās ar citiem bīskapiem – stāsta priesteris. Laika gaitā Karola Vojtilas saikne ar šo vietu kļuva arvien stiprāka, un Svētā Staņislava baznīca nākamajam pāvestam bija "Polijas daļa Romā". Par to liecina fakts, ka viņš to apmeklēja trīs reizes jau kā svētā Pētera pēctecis, skaidro priesteris Jarošs. Pirmdien, 31. marta vakarā Romas Svētā Staņislava baznīcā viesojās Krakovas filharmonijas vokālais ansamblis, kas Pjotra Pivko vadībā sniedza koncertu, kurā tika atskaņoti Kristus ciešanām veltīti skaņdarbi. Savukārt 1. aprīļa vakarā notiks koncerts "Credo". To organizē Polijas vēstniecība pie Svētā Krēsla, Eiropas Mūzikas institūts, Krakovas pilsētas vadība un Jāņa Pāvila II vārdā nosauktā universitāte. Koncerta tēma ir pāvesta Jāņa Pāvila II nāves 20. gadadienas un komponista Kšištofa Penderecka nāves 5. gadadienas atcere. Trešdien, 2. aprīlī, plkst. 15.00 Svētā Pētera bazilikā notiks svinīgā Svētā Mise, kuru vadīs Vatikāna valsts sekretārs kardināls Pjetro Parolins. Tajā pašā dienā plkst. 21.00 Svētā Pētera laukumā notiks lūgšanu vakars poļu un itāļu valodā. No 2. aprīļa Polijas kinoteātros būs skatāma ilgi gaidītā dokumentālā filma "21.37", kuras režisors ir Mariušs Pilis. Tas ir unikāls kino stāsts par svētā Jāņa Pāvila II aiziešanas laiku, par brīdi, kad miljoniem cilvēku atvadījās no iemīļotā poļu pāvesta. "Jāņa Pāvila II aiziešanas laiks un tas, kas notika pēc viņa nāves, ir vēsturisks brīdis. Tas bija laiks, kad izkāpām no ikdienas, iegājām citā dimensijā. Žurnālisti bija noskaņoti aprakstīt katru detaļu. Viņi rakstīja par ziediem, svecēm, lentītēm, rekonstruējot notikumu gaitu "minūti pēc minūtes". Parasti viņiem tam nav ne vietas, ne laika. Šajā dienā laiks plūda lēni, kā rožukroņa lūgšana, un katrs vismazākais žests, kas liecināja par cilvēcisko labestību, tika rūpīgi atzīmēts. Televīzijas un radio žurnālisti nepārtraukti sniedza reportāžas. Cilvēki pulcējās baznīcās, apmeklēja vietas, kurās kādreiz bija viesojies pāvests, lai vienotos lūgšanās", - stāsta režisors Mariušs Pilis. Filma "21.37" ir arī stāsts par tiem neticamajiem notikumiem, kas risinājās Polijā pēc Jāņa Pāvila II nāves. Tas, ko mēs piedzīvojām pēc 2005. gada 2. aprīļa, bija liels, unikāls un mistisks. Nekad agrāk tas nebija noticis un, iespējams, nekad vairs nenotiks. Tajā dienā apstājās laiks, norima strīdi, poļi sāka runāt labākā valodā, pēkšņi viņi ieraudzīja citus cilvēkus un labas emocijas, - saka režisors. Filma veidota no "vienkāršo" cilvēku atmiņām par tās dienas notikumiem, un viņu stāstu kopsaucējs ir pilnīga pārliecība par mūžībā aizgājušā Jāņa Pāvila II svētumu. "Mēs bijām vienoti mīlestības žestos pēc tam, kad bijām zaudējuši sev tuvu cilvēku! Mēs bijām kopā neatkarīgi no vecuma, uzskatiem, ticības. Esmu pārliecināts, ka no skaistajām atmiņām mēs kļūstam labāki!" – saka filmas režisors. Pāvesta Jāņa Pāvila II dzīvi raksturoja dziļa ticība Kristum. To labi varēja redzēt, novērojot viņu lūdzamies, – sava priekšgājēja bēru dievkalpojumā teica Benedikts XVI. Jānis Pāvils burtiski iegrima Dievā. Svētā Mise bija viņa ikdienas dzīves un visas eksistences centrs. Viņa kalpošana bija nemitīga liecība par augšāmcēlušos Kristu, taču – ne bez līdzdalības sava dievišķā Mācītāja un Kunga ciešanu un nāves noslēpumā. "Tie ir patiesi vārdi", raksta svētais apustulis Pāvils, "ja mēs kopā ar Viņu mirstam, tad kopā ar Viņu dzīvosim". Karols Vojtila jau kopš bērnības piedzīvoja šo vārdu patiesību, sastopot savā ceļā krustu – gan ģimenē, gan savā tautā. Viņš izvēlējās nest šo krustu kopā ar Jēzu, sekojot Pestītāja pēdās. Sava pontifikāta laikā viņš bieži vien atkārtoja vārdu: "Nebīstieties!" Tas vienmēr tika izteikts ar lielu pārliecību un spēku – arī tad, kad jau izsīka viņa paša fiziskie spēki. Visiem palikusi atmiņā Lielā piektdiena, kad pāvests pēdējo reizi savā privātajā kapelā ņēma dalību Krusta ceļā, kura laikā savām rokām cieši apskāva krustu. Tas bija viņa pēdējais un klusais, taču acīmredzamais, mīlestības apliecinājums Jēzum. Vaticannews.va
Foto: Jāņa Pāvila II pontifikāta atklāšanas Svētā Mise (1978. gada 22. oktobris | 
