“Ja pakavēsimies pie Evaņģēlija stāstiem, tad pamanīsim, ka augšāmcēlušais Kungs nedara neko iespaidīgu, lai iedegtu ticību savos mācekļos. Viņš nenāk eņģeļu pulku ieskauts, neveic skaļus žestus, nesaka svinīgas uzrunas, lai atklātu universa noslēpumus. Tieši pretēji, Viņš tuvojas diskrēti kā jebkurš ceļinieks, kā izsalcis vīrs, kurš lūdz padalīties nelielā maizes riecienā (sal. Lk 24,15.41).” Marija no Magdalas Viņu notur par dārznieku (sal. Jņ 20,15). Emmausas mācekļi domā, ka Viņš ir svešinieks (sal. Lk 24,18). Pēteris un citi zvejnieki uzskata, ka Jēzus ir vienkāršs garāmgājējs (sal. Jņ 21,4). Mēs varbūt gaidītu speciālus efektus, zīmes, varas apliecinājumus, pārsteidzošus pierādījumus. Taču, Kungs to nemeklē. Viņš dod priekšroku tuvai, normālai valodai un izvēlas dalīšanos maltītē. “Brāļi un māsas,” turpināja pāvests, “tajā slēpjas dārga vēsts, ka Augšāmcelšanās nav teatrālas scēnas mirklis, tā ir klusa pārveidošanās, kas piepilda ar jēgu katru cilvēcisku žestu. Augšāmcēlušais Jēzus ēd porciju zivju savu mācekļu priekšā. Tā nav marģināla detaļa, tas ir apstiprinājums, ka mūsu miesa, mūsu vēsture, mūsu attiecības nav vis kāds iepakojums, ko izmest. Tās ir lemtas dzīves pilnībai. Augšāmcelties, nenozīmē kļūt ēteriskiem gariem, bet ienākt dziļākā kopībā ar Dievu un brāļiem, ienākt cilvēcībā, ko ir pārveidojusi mīlestība. “Kristus Lieldienās viss kļūst žēlastība. Arī visparastākās lietas: ēst, strādāt, gaidīt, uzkopt māju, atbalstīt draugu. Augšāmcelšanās neatņem dzīvei laiku un nogurumu, bet izmaina jēgu, izmaina “garšu”. Katrs pateicībā un kopībā paveiktais žests pietuvina Dieva valstību.” Tomēr, ir kāds šķērslis, kas bieži vien neļauj atzīt šo Kristus klātbūtni ikdienā. Tā ir vēlēšanās, lai prieks būtu brīvs no sāpēm. Emmausas mācekļi iet noskumuši, jo viņi cerēja uz citu iznākumu, uz Mesiju, kurš nepazīst krustu. Neraugoties uz to, ka viņi bija dzirdējuši par tukšo kapu, tie nespēj smaidīt. Taču, Jēzus nostājas tiem blakus un pacietīgi palīdz saprast, ka sāpes nenozīmē apsolījuma nepildīšanu, bet ir ceļš, caur kuru Dievs ir parādījis savas mīlestības mēru (sal. Lk 24,13-27). Kad visbeidzot viņi apsēžas ar Jēzu pie galda un lauž maizi, viņiem atveras acis. Tie atskārš, ka viņu sirds jau dega, pat, ja paši to neapzinājās (sal. Lk 24,28-32). Tas ir vislielākais pārsteigums: atklāt, ka zem vilšanās un noguruma pelniem vienmēr ir dzīva uguns, kas gaida, lai tā tiktu atdzīvināta. “Brāļi un māsas, Kristus augšāmcelšanās mums māca, ka nav vēstures, kuru būtu tik lielā mērā iezīmējusi vilšanās un grēks, ka to nevarētu apmeklēt cerība. Neviens kritiens nav definitīvs, neviena nakts nav mūžīga, nevienai brūcei nav lemts palikt atvērtai uz visiem laikiem. Lai arī cik tāli, nomaldījušies, vai necienīgi mēs justos, nav tāda attāluma, kas varētu izdzēst Dieva mīlestības neiznīcināmo spēku.” Dažreiz domājam, ka Kungs nāk mūs apmeklēt tikai lūgšanu, vai garīgas pacilātības brīžos, kad mēs jūtamies savu uzdevumu augstumos, kad mūsu dzīve šķiet sakārtota un gaiša. Taču, Augšāmcēlušais ir mums tuvu tieši vistumšākajās vietās – mūsu kritienos, izjukušajās attiecībās, ikdienas grūtībās, kas nospiež mūsu plecus, šaubās, kas mums atņem drosmi. Nekas no tā, kas esam, neviens mūsu eksistences fragments Viņam nav svešs. “Šodien augšāmcēlušais Kungs iet blakus katram no mums, tieši brīdī, kad ejam savus ceļus – darba un piepūles, kā arī ciešanu un vientulības ceļus. Ar bezgalīgu maigumu Viņš prasa, lai ļaujam sasildīt savu sirdi. Viņš neuztiepj sevi skaļi, nepretendē būt tūlīt atzīts. Viņš pacietīgi gaida brīdi, kurā mūsu acis atvērsies, lai pazītu Viņā drauga seju, kurš vilšanos spēj pārveidot uzticīgā gaidīšanā, skumjas pateicībā, izmisumu cerībā.” Augšāmcēlušais vēlas vienīgi parādīt savu klātbūtni, būt par mūsu ceļabiedru un iedegt mūsos pārliecību, ka Viņa dzīvība ir stiprāka par jebkuru nāvi. Pāvests aicināja lūgt žēlastību atpazīt Jēzus pazemīgo un diskrēto klātbūtni, nepretendēt uz dzīvi bez pārbaudījumiem, atklāt, ka jebkuras sāpes, ja tajās mājo mīlestība, var kļūt par kopības vietu. Katehēzes noslēgumā klātesošajiem audiences dalībniekiem Svētais tēvs teica: “Un tad, tāpat kā Emmausas mācekļi, arī mēs atgriezīsimies savās mājās ar sirdi, kurā deg prieks – vienkāršs prieks, kas neizdzēš ievainojumus, bet tos apgaismo; prieks, kas dzimst no pārliecības, ka Kungs ir dzīvs, ka Viņš iet kopā ar mums un katru brīdi dāvā mums iespēju sākt no jauna.” Vaticannews.va |
