Kapucīnu tēvs Roberto Pazolīni skaidro, ka Lielā gavēņa meditāciju galvenā tēma ir apustuļa Pāvila Vēstules korintiešiem fragments: "Ja kāds ir Kristū, tas ir jauns radījums (2 Kor 5,17). Pievēršanās Evaņģēlijam saskaņā ar svēto Francisku." Pazolīni atgādina, ka Evaņģēliju nevar atdalīt no konkrētās dzīves. Viņaprāt, šādu atdalīšanu var iedomāties tikai "abstrakta ticības vīzija". Kad Evaņģēlijs patiesi pieskaras cilvēka sirdij, tas maina viņa domāšanas un rīcības veidu un tādējādi ietekmē arī apkārtējo realitāti. Jautāts par sludināšanas tēmu, viņš atbild, ka tās centrā vienmēr ir "Jēzus Kristus, Viņa Lieldienu noslēpuma pasludināšana un jaunās dzīves žēlastība caur Svētā Gara dāvanu". Kapucīnu tēvs atzīst, ka atkarībā no apstākļiem viena un tā pati tēma iegūst dažādas formas. Šogad, saistībā ar svētā Franciska nāves 800. gadadienu un Svētā tēva pasludināto Jubilejas gadu, viņa izvēle bija gandrīz acīmredzama - pāvestam un Romas kūrijas darbiniekiem piedāvāt svēto Francisku kā konkrētu atgriešanās un Evaņģēlija īstenošanas ceļu. Jautāts par mūsdienu ģeopolitisko situāciju, Pāvesta nama sprediķotājs norādīja, ka mūsdienu pasaule piedzīvo ne tikai militāru, bet arī verbālu vardarbību. Publiskajās telpās, plašsaziņas līdzekļos un internetā valoda bieži kļūst par agresijas un šķelšanās instrumentu. Šajā kontekstā pāvests Leons XIV šī gada Lielā gavēņa vēstījumā mudina ticīgos ievērot "gavēni no vārdiem, kas sāpina". Tēvs Pazolīni uzsver, ka patiesa "valodas atbruņošana" nenozīmē vārdu saraksta izveidi, kas jāsaka vai no kuriem jāizvairās. "Šāds saraksts būtu pastāvīgi jāatjaunina. Vardarbības avots nav tikai vārdi, bet arī tonis un nodoms," viņš saka. Kā skaidro kapucīnu tēvs, vardarbība notiek tad, kad cilvēki runā, neklausoties citos. "Mēs esam brutāli, kad runājam, neklausoties. Kad pieņemam, ka pazīstam otru cilvēku, necenšoties izprast viņa viedokli. Kad runājam tikai tāpēc, lai apliecinātu sevi. Kad rūpīgi neizvēlamies situācijai atbilstošus vārdus," viņš skaidro. Tēvs Pazolīni uzsver, ka savās gavēņa meditācijās viņš negrasās tieši komentēt aktuālus politiskos vai sociālos notikumus. Tomēr viņš uzsver, ka ticību nevar atdalīt no realitātes. "Tikai abstrakts ticības redzējums var iedomāties Evaņģēlija atdalīšanu no konkrētas dzīves," saka franciskānis. Viņš uzskata, ka mēs bieži domājam, ka, no vienas puses, pastāv kristīgās vērtības, bet, no otras puses, ikdienas dzīve ir pilna spriedzes un konfliktu. Tomēr šī ir pazīme, ka kristietība ir reducēta līdz teorijai vai attālam ideālam. Tomēr, kad Evaņģēlijs patiesi pieskaras cilvēka sirdij, tas nekavējoties pārveido viņa dzīvi. Un, pārveidojot cilvēkus, tas sāk pārveidot arī pasauli – padarot to taisnīgāku, brālīgāku un atvērtāku mīlestībai. Tieši šajā ikdienas pārveidošanā, ko iedvesmo Evaņģēlijs, dzimst patiesa cerība uz mieru. Vaticannews.va | 
