Jeruzalemē Baznīcas vadītāji ir apstiprinājuši, ka Lielās nedēļas un Lieldienu svinības Svētā Kapa baznīcā šogad notiks pēc saskaņošanas ar Izraēlas iestādēm, ņemot vērā notiekošo reģionālo konfliktu. Kopīgā preses paziņojumā, kas izdots 2026. gada 30. martā, Jeruzalemes Latīņu patriarhāts un Svētās Zemes kustodija paziņoja, ka ir pabeigti sagatavošanās darbi, lai nodrošinātu oficiālo Baznīcas pārstāvju piekļuvi vietai, kur notiktu liturģija. Vienošanās, kas panākta ar Izraēlas policiju, nodrošina, ka galvenās Lieldienu tradīcijas — dažas no tām pastāv jau gadsimtiem — tiks saglabātas kristietības svētākajā svētnīcā, kas tiek godāta kā Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās vieta. Šis jaunais paziņojums seko pēc paziņojuma, kas tika izdots Pūpolsvētdienas rītā, kad notikumā, kas tika raksturots kā bezprecedenta, Izraēlas policija liedza kardinālam Pjerbatistam Picaballam, Jeruzalemes latīņu patriarham, kā arī tēvam Frančesko Jelpo, Svētās Zemes kustodam, kas atbild par Svētā Kapa baziliku, ieiet baznīcā, kad viņi devās svinēt Pūpolsvētdienas Misi. Saskaņā ar kopīgu paziņojumu, ko 29. martā izdeva Jeruzalemes Latīņu patriarhāts un Svētās Zemes kustodija, policija apturēja abus Baznīcas vadītājus ceļā, kamēr viņi pārvietojās privāti, “bez jebkādām ceremonālām vai liturģiskām izpausmēm”, un piespieda viņus doties atpakaļ. Paziņojumā tika norādīts, ka pirmo reizi gadsimtu laikā šāda rīcība liedza Baznīcas vadītājiem svinēt Pūpolsvētdienas Misi Svētā Kapa baznīcā. Tajā incidents tika raksturots kā “nopietns un bīstams precedents”, piebilstot, ka tas “ignorē miljoniem ticīgo visā pasaulē jūtas, kuru skati šajā nedēļā vērsti uz Jeruzalemi”. Izraēlas prezidents Īzaks Hercogs paziņojumā sociālajos tīklos norādīja, ka viņš sazvanījās ar Picaballu un Jelpo, lai paustu nožēlu par notikušo. “Es paskaidroju, ka incidents radās drošības apsvērumu dēļ, ņemot vērā pastāvīgos draudus ar raķešu uzbrukumiem no Irānas teroristiskā režīma pret civiliedzīvotājiem Izraēlā, pēc iepriekšējiem gadījumiem, kad pēdējās dienās Irānas raķetes nokrita Jeruzalemes vecpilsētas apkaimē,” rakstīja Hercogs. “Es atkārtoti apliecināju Izraēlas valsts nelokāmo apņemšanos nodrošināt reliģijas brīvību visām ticībām un ievērot status quo Jeruzalemes svētajās vietās.” No Ģetzemanes Olīvkalna pakājē Jeruzalemes latīņu rita patriarhs Pjerbatista Picaballa Palmu svētdienā vadīja speciālo lūgšanu (attēlā) par mieru. Lūgšana notika dažas stundas pēc tam, kad Izraēlas policija aizšķērsoja patriarham un tēvam Frančesko Jelpo (Ielpo) ceļu uz Svētā Kapa baziliku. “Pārdzīvojam ļoti sarežģītu situāciju,” “esam vienojušies, jo vēlamies celt mieru un brālīgumu”, uzsvēra kardināls Picaballa lūgšanas sākumā, kas notika Nāciju bazilikā bez ierastās svētceļnieku klātbūtnes. “Šodien, šajā Palmu svētdienā,” turpināja patriarhs, “esam šeit bez procesijas un bez palmu zariem, kas, ejot pa pilsētas ielām parasti šūpojas ticīgo rokās. To trūkst kara dēļ, kas ir licis atcelt svētku gājienu, aptumšojot pat vienkāršo prieku, kas rodas sekojot mūsu Karalim. Mūsu māsas un brāļi Svētajā Zemē šodien nevar piepildīt ielas un pievienot savas balsis svinīgam gājienam. Tomēr, viņu klāt neesamība nav tukša Kunga acīs, jo Viņš nemeklē triumfālas ielas, bet ienāk tur, kur ir pavērtas durvis, kur uzticība ir ikdienas maize.” “Krustā sistais un Augšāmcēlušais nebeidz iet mūsu vidū,” turpināja kardināls Picaballa. “Viņš dzīvo to cilvēku sirdīs, kuri nav beiguši Viņam sekot. Taču, tieši šajā piespiedu klusumā, šī liturģija kļūst vēl patiesāka. Jo saucienam “hozanna” nav vajadzīgi palmu un olīvu zari, lai tas paceltos debesīs, un ticība neapsīkst, ja trūkst ārēju ritu. “Taču šodien Jēzus atgriežas, lai raudātu pār Jeruzalemi,” atgādināja patriarhs, “Viņš raud pār šo pilsētu, kas paliek par cerības un sāpju zīmi, par žēlastības un ciešanu zīmi. Un vēl: Viņš raud par visiem kara upuriem, par karu, kas negrasās beigties, raud pār nošķirtajām ģimenēm, par sagrautajām cerībām. Taču Jēzus asaras nekad nav sterilas, tās atver mūsu acis, mūs uzrunā un atklāj mums patiesību.” “Tāpēc,” teica kardināls, “šajā zemē, kas turpina gaidīt mieru, esam aicināti būt par tādas mīlestības lieciniekiem, kura nepadodas. Lai mūsu ticības ceļš arī šodien ir cerības ceļš! Un, lai mūsu dzīve, neraugoties uz tagadnes smagumu, prot nest Kristus mīlestību un Viņa gaismu tur, kur viss šķiet tumsība.” Komentējot Kristus ciešanu aprakstu, Jeruzalemes latīņu rita patriarhs pakavējās pie Jūdasa nodevības, pie Pētera noliegšanas un Pilāta klusēšanas, pie pūļa kliedzieniem “sit Viņu krustā”, kā arī pie simtnieka tēla, kurš atklāj, ka patiesā vara neslēpjas vardarbībā, vai zobenā, kas nogalina, bet gan brīvi dāvātā dzīvībā. Tieši tajā dramatiskajā brīdī simtnieks izdara visaugstāko atzīšanos, sakot: “šis vīrs ir Dieva Dēls”. Tieši tajā brīdī, kurā nāve šķita gūstam virsroku, atklājas patiesība, izpaužas mīlestība un tiek piepildīta pestīšana”. “Arī šodien, kad karš šķiet apklusinām katru vārdu par mieru, šeit, kur Jēzus raudāja, varam saklausīt šīs pašas atzīšanās atbalsi,” teica kardināls Picaballa. “Dieva pēdējais vārds ir tukšais kaps. Kungs iet pirms mācekļiem uz Galileju un Viņš iet arī pirms mums, vadot mūs pretim mieram, kas nav ilūzija, bet ir krusta auglis. Tātad, miers, ko dod Jēzus, nav vis trausla vienošanās starp ienaidniekiem, bet tāds miers, kurš dzimis no krusta, miers, kas nāk no Dieva, kurš pilnībā dāvā sevi un kuram nav vajadzīgs ne spēks, ne ieroči. Tas ir paradokss, ko šodien esam aicināti pieņemt, jo Jeruzaleme, Svētā Zeme, nav tikai ģeogrāfiska vieta – tā ir mūsu ticības pulsējošā sirds. Katrs akmens šeit runā par pestīšanu, katrs pakalns glabā atmiņas par Dievu, kurš izvēlējās mums tuvoties. Tāpēc, dzīvot ticībā šajā zemē, nozīmē pieņemt pretrunu, ko tā iemieso: augšāmcelšanās vieta ir arī Kalvārijas vieta. Tā ir Dieva apskāviena vieta, kuru joprojām iezīmē pārāk daudz naida”. “Un tomēr,” teica patriarhs Picaballa, “tieši no šīs svētās vietas mācīsimies skatīties uz pilsētu ar Kristus acīm. Mācīsimies raudāt kopā ar Viņu, kā arī cerēt kopā ar Viņu. Jo tā pati Jeruzaleme, kas atgrūda Miera Princi, redzēja arī Viņa tukšo kapu. Karš neizdzēsīs augšāmcelšanos. Sāpes neapdzēsīs cerību. Šodien esam bez palmām, bet to vietā nesīsim krustu – nevis kā nevajadzīgu smagumu, bet kā patiesa miera avotu. Mēs nevicināsim olīvu zarus, bet caur katru žestu, katru vārdu, katrām attiecībām, izvēlēsimies kļūt par izlīgšanas celtniekiem.” Aleteia.org/Ewtnnews.com/Vaticannews.va |
