Ģimenes diena atgādina, ka mēs nevaram pilnvērtīgi dzīvot izolācijā. Mēs esam radīti nevis vientulībai, bet attiecībām. Jau pirmās Radīšanas grāmatas lappuses atklāj, ka “nav labi cilvēkam būt vienam” (Rad 2,18) – ne tikai tāpēc, ka viņam ir nepieciešama otra palīdzība, bet tādēļ, ka tieši attiecībās viņš atklāj savu cilvēcību. Cilvēks var pilnībā īstenot sevi tikai attiecībās ar otru cilvēku. Ģimenē tas izpaužas visvienkāršākajās lietās: kopīgā maltītē, sarunā, klusumā, rūpēs citam par citu – par sievu, vīru, bērniem, kā arī pacietībā pret vecākiem un uzticībā grūtībās. Mūsdienu pasaulē ir redzamas divas tendences: no vienas puses, milzīgs izsalkums un ilgas pēc attiecībām, bet, no otras puses, pastiprinās attiecību krīze, daudzi cilvēki, sevišķi jaunieši, baidās veidot tuvas attiecības, pat izvairās no tām. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā komunikācija tehniskā līmenī attīstās ļoti straujos tempos. Tas ir parodoksāli – mūsu komunikācijas līdzekļi kļūst arvien ātrāki, taču mēs arvien biežāk attālināmies cits no cita. Mēs spējam ātri un dažādos veidos sazināties, bet nerodam iespēju satikties, dalīties pieredzē, atbalstīt vienam otru, draudzēties, veidot patiesas attiecības. Mums ir moderni komunikācijas līdzekļi, bet mums nav normālu cilvēcisku attiecību, jo nav iespējams veidot īstu draudzību, dzīvojot tikai virtuālajā pasaulē. Tā vietā, lai uzturētu un veicinātu attiecības, mēs bēgam individuālismā. Taču tur, kur trūkst attiecību, parādās eksistenciāls tukšums, kurā piedzīvojam dzīves jēgas, mīlestības un kopības trūkumu, kas ir mūsu dziļākās vajadzības. Tomēr šim tukšumam nav jābūt pēdējam vārdam mūsu dzīvē. Satikšanās ar otru cilvēku kristīgajā skatījumā ir īpašs notikums, kurā mēs sastopam personu, kas radīta pēc Dieva tēla un līdzības. Tāpēc katrai satikšanās situācijai jābalstās uz noteiktiem principiem, kas palīdz saglabāt cilvēka cieņu un ļauj veidot patiesu dialogu. Šajā rakstā kopīgi pārdomāsim par sešiem labas komunikācijas principiem. Cieņas princips Martins Bubers (1878-1965), dialoga jeb satikšanās filosofijas dibinātājs, uzsvēra, ka cilvēks patiesi dzīvo tad, kad viņš ieiet attiecībās “Es-Tu”. Šādā sastapšanā otrs cilvēks nav lieta, instruments vai līdzeklis mērķa sasniegšanai, bet vienreizēja un neatkārtojama persona. Bubers pretstatīja tam attiecības “Es-Tas”, kurās otru uztver kā priekšmetu, ko vērtē, izmanto, klasificē. Taču īsta satikšanās rodas tur, kur cilvēks pārstāj otru “lietot” un sāk viņu redzēt patiesā gaismā. Līdzīgi mācīja arī Karols Vojtila (1920-2005), kurš savā personas filosofijā norādīja, ka cilvēku nekad nedrīkst uzskatīt par līdzekli mērķa sasniegšanai. Tā sauktā “personālisma norma” vēsta, ka vienīgā pareizā attieksme pret cilvēku ir cieņa un mīlestība. Cilvēks ir kāds – persona, nevis kaut kas – lieta. Cieņas princips māca atzīt, ka ikviens cilvēks ir vērtīgs, jo viņu ir radījis Dievs. Tas prasa attiekties pret otru cilvēku nevis kā pret līdzekli kāda mērķa sasniegšanai, bet kā pret personu ar pašvērtību. Cieņa izpaužas runas veidā, klausīšanās kultūrā, prasmē atturēties no nosodīšanas vai pazemošanas. Ikdienas dzīvē tas nozīmē spēju saskatīt labo līdzcilvēkā pat tad, ja mēs viņam nepiekrītam. Atšķirīguma princips Patiesa satikšanās prasa cieņu pret otra cilvēka atšķirīgumu – viņa dzīves vēsturi, sirdsapziņu, brīvību, nepilnībām un robežām. Mīlestība nenozīmē piesavināšanos vai pakļaušanu. Gluži pretēji – tā ļauj otram būt pašam. Šis atšķirīguma princips ir ļoti svarīgs arī tāpēc, ka mēs bieži cenšamies veidot attiecības, balstoties uz savām vēlmēm – lai otrs atbilstu mūsu vajadzībām, apstiprinātu mūsu priekšstatus un dotu mums drošības sajūtu. Taču autentiskas attiecības sākas tad, kad mēs pieņemam, ka otrs cilvēks nav “mana paša projekcija”, bet atsevišķa pasaule. Cieņa nozīmē šī atšķirīguma atzīšanu – ikviens cilvēks ir unikāls un nevar tikt pielīdzināts citiem, viņš nav tas pats, kas es. Viņam ir sava pieredze, jūtīgums, dzīves stāsts un skatījums uz pasauli. Atšķirīguma pieņemšana pasargā no mēģinājuma uzspiest citam savus uzskatus vai dzīves veidu. Tā māca pazemību – to, ka es neesmu visa mērs. Attiecībās tas nozīmē ļaut otram būt tādam, kāds viņš ir. Pozitīva skatījuma princips Tas nozīmē redzēt otru nevis caur sava ieguvuma, vērtējuma vai lietderības prizmu, bet kā vērtību pašu par sevi. Tad cilvēks piedzīvo vienu no dziļākajām garīgajām vajadzībām – vajadzību būt pamanītam un pieņemtam. Daudzās attiecībās cilvēki nejūtas patiesi ieraudzīti – viņus uzklausa pavirši, vērtē, salīdzina vai reducē līdz viņu funkcijām. Kristietībā tā ir tuvākmīlestības attieksme – mīlestība, kas nemeklē savu pašas labumu (1 Kor 13,5). Evaņģēliji vairākkārt parāda tieši šādu Jēzus skatienu uz cilvēku – skatienu, kas nepadara otru par objektu, bet atklāj apslēpto viņā patieso labumu un skaistumu. Šāda attieksme ļauj atklāt otra cilvēcisko seju. Tā vietā, lai vērtētu vai izmantotu, mēs mācāmies saskatīt personas skaistumu, morālo labumu un cieņu. Empātiska kontakta princips Empātija nozīmē mēģinājumu saprast otra cilvēka jūtas un pieredzi. Tas nenozīmē pilnībā ar viņu identificēties, bet gan censties ieiet viņa skatījumā uz pasauli. Tas ir mēģinājums saprast viņa pieredzi no iekšienes. Viktors Frankls (1905-1997), logoterapijas dibinātājs, uzsvēra, ka cilvēks neatrod dzīves jēgu, koncentrējoties uz sevi, bet gan caur mīlestību, atbildību un sevis dāvāšanu. Empātija ir tieši šāda iziešana ārpus sava egoisma. Tā māca pazemību otra cilvēka ciešanu priekšā un atgādina, ka neviens nav vientuļa sala. Teoloģiskā nozīmē empātija atgādina Kristus attieksmi pret cilvēkiem – līdzjūtību pret cietējiem un rūpes par nabagiem vai atstumtajiem. Evaņģēlijā Jēzus bieži parāda līdzjūtību cilvēkiem: “Redzēdams ļaužu pūli, Viņš iežēlojās par tiem” (Mt 9,36). Empātisks kontakts veido attiecības, kas balstās kopābūšanā, līdzpārdzīvojumā un solidaritātē. Pieņemšanas princips Šis princips nozīmē pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir – ar viņa stiprajām un vājajām pusēm, ar viņa ierobežojumiem, nepilnībām un dzīves stāstu. Savukārt tas nenozīmē piekrišanu visam, bet gan personas vērtības atzīšanu neatkarīgi no viņas kļūdām. Kristietībā šādas attieksmes avots ir Dieva pieredze, kurš mīl cilvēku nevis tādēļ, ka viņš ir pilnīgs vai bezgrēcīgs, bet tāpēc, ka viņš ir Dieva bērns. Tas, kurš piedzīvo šādu pieņemšanu, rod sevī spēku un vēlēšanos mainīties, kļūt par labāko sevis versiju. Noraidījums noslēdz, bet pieņemšana atver un dod drošības un uzticēšanās sajūtu. Aktīvās klausīšanās princips Pasaulē, kas pilna steigas un trokšņa, patiesa klausīšanās kļūst par retumu. Bieži mēs vairāk gatavojam savu atbildi nekā patiešām klausāmies. Aktīva klausīšanās nozīmē klātbūtni: uzmanību, iecietību un gatavību saprast, nevis tikai vērtēt. Cilvēkam ir nepieciešams izteikt sevi otra priekšā. Kad viņu klausās ar uzmanību, viņš piedzīvo, ka viņa dzīvei ir nozīme. Garīgā nozīmē klausīšanās ir mīlestības veids, jo tā prasa atteikties no sava egoisma un atvērties otra realitātei. Tas ļauj sadzirdēt otru un veidot dziļāku dialogu un uzticēšanos. Šie seši labas komunikācijas principi galvenokārt māca atzīt otra cilvēka cieņu, pieņemt cilvēku dažādību, attīstīt empātiju un līdzjūtību, veidot attiecības, kas balstītas dialogā, nevis dominēšanā. Visi šie principi parāda, ka cilvēcība nobriest nevis izolācijā, bet dialogā. Attiecības ar otru cilvēku kļūst par pazemības, mīlestības un atbildības skolu. Tās māca arī patiesību par mums pašiem, jo tikai sastapšanās laikā atklājas mūsu ilgas un bailes, spēja mīlēt un mūsu robežas. Tāpēc Starptautiskā ģimenes diena ir aicinājums ne tikai svinēt ģimenes svētkus, bet atjaunot satikšanās un mīlestības kultūru – būt klātesošiem vienam otra dzīvē ne tikai fiziski, bet arī garīgi un sirds līmenī. Ģimene kļūst par cerības vietu tad, kad tajā cilvēks tiek nevis izmantots vai vērtēts, bet pieņemts un mīlēts. Tuvu attiecību un ģimenes veidošana prasa lielu drosmi, jo tā nozīmē gatavību savstarpēji atvērties. Taču tieši attiecības ļauj mums pārvarēt savu egoismu un vientulību, un atklāt, ka dzīve iegūst pilnību tikai tad, kad tā kļūst par dāvanu otram. Foto:Unsplash.com /Everton Vila | 
