No pirmā acu skatiena Vissvētākās Jaunavas Marijas solījumi svētajam Saimonam Stokam var šķist apstiprinām šādas aizdomas. Dievmātes vārdi bija: “Lūk, te tev zīme un privilēģija visiem karmelītiem: ikviens, kas nomirs šajā tērpā, tiks pasargāts no elles liesmām.” Tātad, balstoties uz šo stāstu, viss, kas man jādara, ir jāvalkā brūnais skapulārs visu atlikušo mūžu, un es nenonākšu ellē. Bingo! Biļete uz debesīm! Kur es to varu dabūt? Bet nokļūt debesīs nekad nav tik vienkārši. Vispirms atcerēsimies to, ko mums vajadzēja iemācīties katehēzē. Brūnais skapulārs Katoļu Baznīcā tiek uzskatīts par sakramentāliju, un tas darbojas pavisam citādi nekā “laimes talismans”. Katoļu Baznīcas katehisms skaidro: “Sakramentālijas nepiešķir Svētā Gara žēlastību tādā veidā kā sakramenti, bet ar Baznīcas lūgšanu tās sagatavo cilvēku saņemt žēlastību un palīdz ar to sadarboties.” Tas nozīmē, ka tāda sakramentālija kā brūnais skapulārs var mūs atvērt žēlastībām, kuras Dievs vēlas mums dot, taču mums pašiem ir jāatsaucas šim aicinājumam. Sakramentālijas ir žēlastības līdzekļi, kas darbojas tikai tad, ja cilvēks ir gatavs sadarboties ar Dieva doto žēlastību. Lūk, stāsts ilustrācijai. Svētais Klods de la Kolombjē reiz stāstīja par vīrieti, kurš trīs reizes mēģināja noslīcināties. Katru reizi viņš tika izglābts pret viņa gribu. Tad viņš saprata, ka zem drēbēm joprojām valkā brūnu skapulāru. Apņēmies izbeigt savu dzīvi, viņš norāva skapulāru no kakla un pēdējā mēģinājumā guva panākumus. Dievs viņam brīvi deva nepieciešamo žēlastību un deva papildu iespējas vērsties pie Viņa, bet vīrietis palika spītīgs savā ceļā un atteicās sadarboties. Svētais Jānis Pāvils II, pats būdams laicīgā karmelītu ordeņa loceklis, slavēja brūnā skapulāra nēsāšanu, taču brīdināja no māņticīgas tā nēsāšanas. Savā vēstījumā karmelītu kopienai viņš rakstīja: “Skapulārā atklājas divas patiesības: pirmkārt, Vissvētākās Jaunavas Marijas pastāvīgā palīdzība ne tikai visā dzīves ceļā, bet arī ieiešanas brīdī mūžīgās godības pilnībā; otrkārt, apziņa, ka viņas godināšana neaprobežojas ar lūgšanām un cieņas izrādīšanu atsevišķos gadījumos, bet tam jābūt “habitam”, tas nozīmē, pastāvīga kristīgā dzīves ceļa pazīmei, ko veido lūgšana un dziļš garīgums, bieža sakramentu pieņemšana un konkrēta garīgo un miesīgo žēlsirdības darbu praktizēšana. Tādējādi skapulārs kļūst par “derības” un abpusējas kopības zīmi starp Mariju un ticīgajiem.” Pēc svētā Jāņa Pāvila II domām, ar brūnā skapulāra nēsāšanu vien nepietiek, lai nodrošinātu sev vietu debesīs. Vienkāršāk sakot, “tērpam” (skapulāram), ko valkājam, ir jābalstās uz lūgšanas “ieradumu”. Tāpēc nākamreiz, kad uzliksi brūno skapulāru, atver savu sirdi Dieva žēlastībām un Marijas aizbildniecībai. Viņa vēlas tevi vest uz debesīm, taču tu nevari vienkārši sēdēt aizmugurējā sēdeklī un ļaut, lai visu paveic viņa. Tev pašam ir jāsadarbojas ar Dieva žēlastību un jādzīvo saskaņā ar Evaņģēliju. Aleteia.org | 
