Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija
Forums
 Saraksts/No citiem avotiem/
 
J.
pievienojies: 13.06.2006
Komentāri: 462
19.04.2021 21:04
No priestera Tadeuša Daičera grāmatas Pārdomas par ticību.

Humora "tikums" kalpo ticībai.

(konspekts)

Dievs ir bezgalīga žēlsirdība.

Tomēr ir kaut kas, ko Dievs tevī nevar panest un kas Viņam kavē izliet savu žēlsirdību pār tevi - tā ir tava nesatricināmā nopietnība, tas ka jūties tik svarīgs.

Tad Dievam it kā nolaižas rokas. Tava svarīguma apziņa Viņa acīs ir smieklīga, absurda.

"Smejas tas, kurš debesīs valda". (Ps. 2, 4).

Kad uzlūkosi sevi ticības gaismā, ieraudzīsi, ka visas tavas pretenzijas uz absolūto

svarīgumu un atzīšanu ir patiešām smieklīgas.

Humora "tikums" ir ļoti nepieciešams, lai mūsos spētu augt ticība kā skatījums uz pasauli, to redzot tās īstenajā gaismā un proporcijās.

Humors ir spēja ieraudzīt pasauli uz absurda un bezjēdzības ass.

Dž. K. Čestertons, K. S. Leviss, B. Maršals, F. Šīds u.c. raksta par komisma reliģisko vērtību, par humoru kā par ticībai kalpojošu reliģisku procedūru, par humora "teoloģiju".

Kristieša ticība taču vispilnīgāk atklājas priekā, kas rodas, atklājot Dieva vienreizējo mīlestību pret ikvienu cilvēku, kurā var rast atbalstu un uz kuru var paļauties.

Šāda ticība atceļ dramatiska fatālisma pilno nostāju pret paša personīgo ļaunumu, kuru mūsu nožēla spēj pārvērst par "laimīgo vainu". No ticības plūstošais kristieša prieks liek starot pasaulē Dieva mīlestībai.

Ticība tev ļauj uzsmaidīt Dievam, priecāties, ka Viņš tevi mīl, bet pašam uz sevi raudzīties no zināma attāluma, ar humoru. Humora "tikums" palīdzēs tev pieveikt nomāktības indi, ar kuru ļaunais gars pūlas piesūcināt tavu dvēseli, un attālināt rūpes par sevi, darīs iespējamu dzīvi priekā, kas plūst no ticības.

Kad cīnies ar kārdinājumu uzbrukumiem, uzmācīgu domu viļņiem, nesāc karot ar sātanu, jo viņš ir stiprāks par tevi, bet labāk pamēģini pasmieties par viņu, neņemt nopietni. Izmanto "eksorcismu," kas ir reliģiskā humora izjūta.

Izsmejot sātanu, tu atvairīsi viņa uzbrukumu visiedarbīgākajā veidā.

Izsmiekls  sātanam sit visstiprāk, jo viņš, tik nāvīgi svarīgs, ļoti baidās būt nonievāts, tādēļ ir spiests no tevis atkāpties.

Kristīgā humora izjūta tev palīdzēs arī cīnīties ar otru pretinieku, kas ir tavs egoistiskais "es." Arī tas ir nāvīgi svarīgs, neaizskarams un absolūts dieveklis.

Nedrīkst ne aizskart, ne pasmieties, nedrīkst ne aizvainot, ne pakritizēt. Ar humoru uzlūkojot sevi, mēģini saskatīt šo "es" īstajā gaismā.

Būtībā taču es esmu tikai tāds mazs "nekas." Kādēļ tad es taisu no sevis pasaules centru, kādēļ savas darīšanas uzskatu par vissvarīgākajām, kādēļ tik saasināti pārdzīvoju savas neveiksmes un grūtības - un esmu tik nāvīgi nopietns.

Viss, par ko es tik ļoti raizējos, no kā baidos, par ko uztraucos, ir pavisam smieklīgs, salīdzinājumā ar to vienīgo realitāti, kas ir Dievs.

Kristīgais humors ir paņēmiens kā nogāzt no troņa tava patmīlīgā "es" dievekli.

Tava tukšība un lepnība tiks atmaskotas.

Reliģiskā humora paņēmienam ir nozīmīga loma arī cilvēka psihiskā līdzsvara saglabāšanā.

Humors ir reliģisks ārstēšanas paņēmiens, pateicoties kuram spēsi sev pateikt : lūk, kāds nesakarīgs esmu, rūpējoties par tik daudzām blēņām, tik daudz uztraucos, līdz ar to bojāju sev veselību, bet būtībā tas viss ir vienīgi putekļi, atkritumi - galu galā - var izrādīties, ka tam nav ne mazākās vērtības.

Pamēģini paskatīties uz savu dzīvi ticības gaismā, pamēģini pajokot pats par sevi.

Humora "tikums" reizēm prasa varonību, toties palīdz sakārtot atbilstošās proporcijās šīs divas realitātes :

Dievu un tevi. Tas ļoti asi parādīs, ka tavā dzīvē vissvarīgākais ir vienīgi Dievs.

Ieraugi sevi kā tādu mazu smilšu graudiņu, tādu mazu "neko", par kuru patiešām nav vērts pārlieku rūpēties, uztraukties un nopūlēties.

Kristīgā humora izjūta tevi atbrīvos pašu no sevis.

Tā atmaskos šķietamās vērtības.

Viss ir mazsvarīgs, izņemot Dievu.

Tavs darbs, plāni un grūtības, politika un viss, kas norisinās tavā vidē, ir tikai putekļi un pīšļi, salīdzinot ar to vērtību, kas ir Dievs.

Pateicoties humora "tikumam", tu vairāk atvērsies uz Dievu, Viņam būs vairāk vietas tevī, jo visu pārējo spēsi saskatīt atbilstošās proporcijās - kā pīšļus un putekļus, ieraudzīsi to patieso vietu uz absurda ass.

Ir tikai viena vienīga svarīga realitāte, kuras dēļ vērts dzīvot un pūlēties, - Dievs un Viņa griba. Ar Dieva gribu nedrīkst jokoties, to vajag iemīlēt.

Vajag paļāvīgi kā bērnam turēties pie vienīgā, kas patiešām ir svarīgs.

Tu grēko tāpēc, ka vienmēr esi tik svarīgs. Valters Kaspers raksta : "Šī svarīguma atmešana kristīgā humora ietvaros, dara mūs spējīgus gaišai un īsti cilvēcīgai esamībai".Humors atklāj, ka mūsu pretenzijas uz svarīgumu ir smieklīgas.

No humora trūkuma izriet saspīlējumi.

Farizeji bija nāvīgi svarīgi cilvēki. Viņi bija tā pārliecināti par savu svarīgumu un nozīmi un līdz ar to tik ļoti pieķērušies saviem uzskatiem par Dievu un pasauli, ka uz katru pārmetumu reaģēja agresīvi.

Farizejisms ir pretstats vienkāršībai, kura rodas no dzīves patiesībā un sevis paša skatīšanas patiesībā.

Jāatceras, ka grēks pret Svēto Garu ir arī tas, ka cilvēks negrib atzīt patiesību pats par sevi, negrib atzīt savu nespēku.

Pārdabiskais humors dara iespējamu distanci attiecībā pret dzīves notikumiem un pašam pret sevi, atraisīšanos un lielāku brīvību, un palīdz izdzīvot Evaņģēliju.

Tas ļaus izvairīties no uztraukumiem, pārmērīgām rūpēm, iejūgšanās darbā, lai saklausītu Kristus balsi.

Lk. 10, 41 - 42 : Un Kungs viņai atbildēja, sacīdams : Marta, Marta, tu rūpējies un uztraucies (zūdies) par daudz lietām, bet tikai viena ir nepieciešama. Marija izvēlējusies sev labāko daļu; tā viņai netiks atņemta.

Pateicoties humora "tikumam", neveiksmes un zaudējumi tev neizvērtīsies par dzīves traģēdiju.

Ja mēs mācētu atbildēt uz visiem konfliktiem, strīdiem un nesaprašanos ar humoru, ja mēs atļautu, lai par mums mazliet pasmejas, cik ļoti gan tad augtu mūsu pazemība, ticība un mīlestība.

Ticības gaismā taču tikai viena realitāte ir svarīga, par kuru nedrīkst smieties, - Dievs. Pamēģini skatīties uz to, kas notiek ap tevi, ne tik nopietni un vairāk - ticības gaismā.

Tad ieraudzīsi, ka par to, ko tik ļoti pārdzīvo, var vienīgi pasmaidīt un atmest ar roku. Mēģini smaidīt sev un par sevi.

Mēģini līdzināties Dievam, kuram piemīt neparasta humora izjūta - iedomājies tikai, ka Viņš ir izvēlējies tevi par līdzstrādnieku savā lielajā darbā. Vai gan tas neliecina par Viņa īpašo humora izjūtu ?

Tomasa Mora humora "tikums" nenodzisa pat ciešanu un nāves priekšā.

Viņam piesprieda nāves sodu ar galvas nociršanu. Tomass Mors uzrunāja oficieri, kuram bija jāvada nāves soda izpilde : "Leitnanta kungs, lūdzu, palīdziet man tikt augšā, ar atpakaļceļu pats tikšu galā."

Viņš nometās ceļos, noskaitīja lūgšanu, pagriezās pret bendi un teica :

"Saņem dūšu, cilvēk, un nevilcinies izpildīt savu pienākumu. Man vienīgi ir ļoti īss kakls, tā ka uzmanies, lai ar greizu cirtienu nezaudē labo slavu". (V. Ropers Tomasa Mora dzīve).

Viņš spēja pajokot par sevi un ieraudzīt sevi, savu stāvokli, pat savu nāvi uz absurda ass.

Dieva, vienīgās realitātes, kuras dēļ ir vērts dzīvot, priekšā pat mūsu nāve kļūst nenozīmīga. Patiešām, ir jābūt bērna dvēselei un cieši japieķeras Tēva rokai, lai jokotos pat savas nāves priekšā.

Tomass Mors pirms tam bieži lūdza kristīgas humora izjūtas dāvanu :

Lai Tev labpatīk man dāvāt dvēseli,

Kurai sveša ir vienmuļība,

Kas nepazīst kurnēšanu, īgnumu un žēlošanos.

Un nepieļauj, lai es pārāk izdabātu

Šim valdonīgajam kādam, kurš saucas "es".

Kungs, dāvā man humora izjūtu.

Piešķir man žēlastību saprast jokus,

Lai es šajā dzīvē piedzīvotu mazliet laimes

Un lai arī citus spētu ar to apdāvināt.

Amen.
J.
pievienojies: 13.06.2006
Komentāri: 462
Humors palīdz dzīvot.
19.04.2021 21:08
No priestera Tadeuša Daičera grāmatas Pārdomas par ticību.
Humora "tikums" kalpo ticībai.
(konspekts)

Dievs ir bezgalīga žēlsirdība.

Tomēr ir kaut kas, ko Dievs tevī nevar panest un kas Viņam kavē izliet savu žēlsirdību pār tevi - tā ir tava nesatricināmā nopietnība, tas ka jūties tik svarīgs.

Tad Dievam it kā nolaižas rokas. Tava svarīguma apziņa Viņa acīs ir smieklīga, absurda.

"Smejas tas, kurš debesīs valda". (Ps. 2, 4).

Kad uzlūkosi sevi ticības gaismā, ieraudzīsi, ka visas tavas pretenzijas uz absolūto

svarīgumu un atzīšanu ir patiešām smieklīgas.

Humora "tikums" ir ļoti nepieciešams, lai mūsos spētu augt ticība kā skatījums uz pasauli, to redzot tās īstenajā gaismā un proporcijās.

Humors ir spēja ieraudzīt pasauli uz absurda un bezjēdzības ass.

Dž. K. Čestertons, K. S. Leviss, B. Maršals, F. Šīds u.c. raksta par komisma reliģisko vērtību, par humoru kā par ticībai kalpojošu reliģisku procedūru, par humora "teoloģiju".

Kristieša ticība taču vispilnīgāk atklājas priekā, kas rodas, atklājot Dieva vienreizējo mīlestību pret ikvienu cilvēku, kurā var rast atbalstu un uz kuru var paļauties.

Šāda ticība atceļ dramatiska fatālisma pilno nostāju pret paša personīgo ļaunumu, kuru mūsu nožēla spēj pārvērst par "laimīgo vainu". No ticības plūstošais kristieša prieks liek starot pasaulē Dieva mīlestībai.

Ticība tev ļauj uzsmaidīt Dievam, priecāties, ka Viņš tevi mīl, bet pašam uz sevi raudzīties no zināma attāluma, ar humoru. Humora "tikums" palīdzēs tev pieveikt nomāktības indi, ar kuru ļaunais gars pūlas piesūcināt tavu dvēseli, un attālināt rūpes par sevi, darīs iespējamu dzīvi priekā, kas plūst no ticības.

Kad cīnies ar kārdinājumu uzbrukumiem, uzmācīgu domu viļņiem, nesāc karot ar sātanu, jo viņš ir stiprāks par tevi, bet labāk pamēģini pasmieties par viņu, neņemt nopietni. Izmanto "eksorcismu," kas ir reliģiskā humora izjūta.

Izsmejot sātanu, tu atvairīsi viņa uzbrukumu visiedarbīgākajā veidā.

Izsmiekls  sātanam sit visstiprāk, jo viņš, tik nāvīgi svarīgs, ļoti baidās būt nonievāts, tādēļ ir spiests no tevis atkāpties.

Kristīgā humora izjūta tev palīdzēs arī cīnīties ar otru pretinieku, kas ir tavs egoistiskais "es." Arī tas ir nāvīgi svarīgs, neaizskarams un absolūts dieveklis.

Nedrīkst ne aizskart, ne pasmieties, nedrīkst ne aizvainot, ne pakritizēt. Ar humoru uzlūkojot sevi, mēģini saskatīt šo "es" īstajā gaismā.

Būtībā taču es esmu tikai tāds mazs "nekas." Kādēļ tad es taisu no sevis pasaules centru, kādēļ savas darīšanas uzskatu par vissvarīgākajām, kādēļ tik saasināti pārdzīvoju savas neveiksmes un grūtības - un esmu tik nāvīgi nopietns.

Viss, par ko es tik ļoti raizējos, no kā baidos, par ko uztraucos, ir pavisam smieklīgs, salīdzinājumā ar to vienīgo realitāti, kas ir Dievs.

Kristīgais humors ir paņēmiens kā nogāzt no troņa tava patmīlīgā "es" dievekli.

Tava tukšība un lepnība tiks atmaskotas.

Reliģiskā humora paņēmienam ir nozīmīga loma arī cilvēka psihiskā līdzsvara saglabāšanā.

Humors ir reliģisks ārstēšanas paņēmiens, pateicoties kuram spēsi sev pateikt : lūk, kāds nesakarīgs esmu, rūpējoties par tik daudzām blēņām, tik daudz uztraucos, līdz ar to bojāju sev veselību, bet būtībā tas viss ir vienīgi putekļi, atkritumi - galu galā - var izrādīties, ka tam nav ne mazākās vērtības.

Pamēģini paskatīties uz savu dzīvi ticības gaismā, pamēģini pajokot pats par sevi.

Humora "tikums" reizēm prasa varonību, toties palīdz sakārtot atbilstošās proporcijās šīs divas realitātes :

Dievu un tevi. Tas ļoti asi parādīs, ka tavā dzīvē vissvarīgākais ir vienīgi Dievs.

Ieraugi sevi kā tādu mazu smilšu graudiņu, tādu mazu "neko", par kuru patiešām nav vērts pārlieku rūpēties, uztraukties un nopūlēties.

Kristīgā humora izjūta tevi atbrīvos pašu no sevis.

Tā atmaskos šķietamās vērtības.

Viss ir mazsvarīgs, izņemot Dievu.

Tavs darbs, plāni un grūtības, politika un viss, kas norisinās tavā vidē, ir tikai putekļi un pīšļi, salīdzinot ar to vērtību, kas ir Dievs.

Pateicoties humora "tikumam", tu vairāk atvērsies uz Dievu, Viņam būs vairāk vietas tevī, jo visu pārējo spēsi saskatīt atbilstošās proporcijās - kā pīšļus un putekļus, ieraudzīsi to patieso vietu uz absurda ass.

Ir tikai viena vienīga svarīga realitāte, kuras dēļ vērts dzīvot un pūlēties, - Dievs un Viņa griba. Ar Dieva gribu nedrīkst jokoties, to vajag iemīlēt.

Vajag paļāvīgi kā bērnam turēties pie vienīgā, kas patiešām ir svarīgs.

Tu grēko tāpēc, ka vienmēr esi tik svarīgs. Valters Kaspers raksta : "Šī svarīguma atmešana kristīgā humora ietvaros, dara mūs spējīgus gaišai un īsti cilvēcīgai esamībai".Humors atklāj, ka mūsu pretenzijas uz svarīgumu ir smieklīgas.

No humora trūkuma izriet saspīlējumi.

Farizeji bija nāvīgi svarīgi cilvēki. Viņi bija tā pārliecināti par savu svarīgumu un nozīmi un līdz ar to tik ļoti pieķērušies saviem uzskatiem par Dievu un pasauli, ka uz katru pārmetumu reaģēja agresīvi.

Farizejisms ir pretstats vienkāršībai, kura rodas no dzīves patiesībā un sevis paša skatīšanas patiesībā.

Jāatceras, ka grēks pret Svēto Garu ir arī tas, ka cilvēks negrib atzīt patiesību pats par sevi, negrib atzīt savu nespēku.

Pārdabiskais humors dara iespējamu distanci attiecībā pret dzīves notikumiem un pašam pret sevi, atraisīšanos un lielāku brīvību, un palīdz izdzīvot Evaņģēliju.

Tas ļaus izvairīties no uztraukumiem, pārmērīgām rūpēm, iejūgšanās darbā, lai saklausītu Kristus balsi.

Lk. 10, 41 - 42 : Un Kungs viņai atbildēja, sacīdams : Marta, Marta, tu rūpējies un uztraucies (zūdies) par daudz lietām, bet tikai viena ir nepieciešama. Marija izvēlējusies sev labāko daļu; tā viņai netiks atņemta.

Pateicoties humora "tikumam", neveiksmes un zaudējumi tev neizvērtīsies par dzīves traģēdiju.

Ja mēs mācētu atbildēt uz visiem konfliktiem, strīdiem un nesaprašanos ar humoru, ja mēs atļautu, lai par mums mazliet pasmejas, cik ļoti gan tad augtu mūsu pazemība, ticība un mīlestība.

Ticības gaismā taču tikai viena realitāte ir svarīga, par kuru nedrīkst smieties, - Dievs. Pamēģini skatīties uz to, kas notiek ap tevi, ne tik nopietni un vairāk - ticības gaismā.

Tad ieraudzīsi, ka par to, ko tik ļoti pārdzīvo, var vienīgi pasmaidīt un atmest ar roku. Mēģini smaidīt sev un par sevi.

Mēģini līdzināties Dievam, kuram piemīt neparasta humora izjūta - iedomājies tikai, ka Viņš ir izvēlējies tevi par līdzstrādnieku savā lielajā darbā. Vai gan tas neliecina par Viņa īpašo humora izjūtu ?

Tomasa Mora humora "tikums" nenodzisa pat ciešanu un nāves priekšā.

Viņam piesprieda nāves sodu ar galvas nociršanu. Tomass Mors uzrunāja oficieri, kuram bija jāvada nāves soda izpilde : "Leitnanta kungs, lūdzu, palīdziet man tikt augšā, ar atpakaļceļu pats tikšu galā."

Viņš nometās ceļos, noskaitīja lūgšanu, pagriezās pret bendi un teica :

"Saņem dūšu, cilvēk, un nevilcinies izpildīt savu pienākumu. Man vienīgi ir ļoti īss kakls, tā ka uzmanies, lai ar greizu cirtienu nezaudē labo slavu". (V. Ropers Tomasa Mora dzīve).

Viņš spēja pajokot par sevi un ieraudzīt sevi, savu stāvokli, pat savu nāvi uz absurda ass.

Dieva, vienīgās realitātes, kuras dēļ ir vērts dzīvot, priekšā pat mūsu nāve kļūst nenozīmīga. Patiešām, ir jābūt bērna dvēselei un cieši japieķeras Tēva rokai, lai jokotos pat savas nāves priekšā.

Tomass Mors pirms tam bieži lūdza kristīgas humora izjūtas dāvanu :

Lai Tev labpatīk man dāvāt dvēseli,

Kurai sveša ir vienmuļība,

Kas nepazīst kurnēšanu, īgnumu un žēlošanos.

Un nepieļauj, lai es pārāk izdabātu

Šim valdonīgajam kādam, kurš saucas "es".

Kungs, dāvā man humora izjūtu.

Piešķir man žēlastību saprast jokus,

Lai es šajā dzīvē piedzīvotu mazliet laimes

Un lai arī citus spētu ar to apdāvināt.

Amen.
 
 Saraksts/No citiem avotiem/