" FILEMONS" : Iisaakaa un iespeejams intrigjeejoshaakaa apustulja Paavila veestule
31.03.2005 17:13
Vēstule Filemonam
Ievads
Lasot visīsāko apustuļa Pāvila vēstuli Jaunajā Derībā, rodas iespaids, ka tās saturs ir viegli uztverams un vienkārši saprotams. Vēstulē atspoguļotie notikumi, šķiet, komentārus neprasa, proti: apustulis Pāvils cietumā iepazīstas ar kādu no viņa drauga Filemona aizbēgušu vergu vārdā Onezims, kuru viņš pievērš kristīgajai ticībai. Nevēlēdamies pārkāpt romiešu likumus attiecībā uz izbēgušajiem vergiem vai arī rūpēdamies par sava drauga likumīgajām īpašuma tiesībām, apustulis sūta Onezimu atpakaļ pie viņa saimnieka Filemona. Pāvils lūdz vergu atgriezties un nodot apustuļa draugam viņa rakstīto vēstuli. Kaut arī viņš nevēlas šķirties no Onezima, tomēr, augstu vērtēdams draudzību ar Filemonu, Pāvils neuzspiež draugam savu gribu, kuru tas, iespējams, nevēlētos izpildīt, un nelūdz atstāt vergu cietumā pie apustuļa.
Tomēr vēstules teksts kļūst grūtāk izprotams, kad vērīgs lasītājs sāk pievērst uzmanību apustuļa niansētajam stilam un teksta detaļām. Pirmais jautājums, kurš rodas, lasot šo vēstuli, ir šāds: kāpēc apustulis Pāvils šo īso un privāto vēstuli raksta tikpat strukturētā un sistemātiskā stilā kā savas garākās vēstules, piemēram, romiešiem vai korintiešiem? Otrkārt, vai, nosūtot aizbēgušo vergu atpakaļ pie saimnieka, Pāvils apstiprina romiešu likumus par verdzību un tātad – atbalsta tos? Kā šī apustuļa rīcība saskan ar viņa paša teikto vēstulē galatiešiem: “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal. 5:1)? Kā intereses apustulim ir pirmajā vietā: Onezima, drauga Filemona, sevis paša vai arī visas kristīgās kopienas, draudzes intereses?
Cenšoties atbildēt uz minētajiem jautājumiem, ir nepieciešama vērīga šīs vēstules teksta lasīšana, pievēršot uzmanību katram tās teikumam un pantam. Centīsimies sasniegt izvirzīto mērķi, sekojot domu attīstībai, kuru piedāvā vēstules teksts, izvēršot mūsu pētījumu četrās daļās, sagrupējot vairākus pantus nelielās sadaļās.
Vēstulē minētās personas
1 Pāvils, Kristus Jēzus gūsteknis, un brālis Timotejs mīļajam Filemonam, mūsu darba biedram, 2 māsai Apfijai un mūsu cīņas biedram Arhipam, un draudzei, kas tavā namā; 3 lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.
<>
Vēstules saņēmēji
Pirmais, kurš minēts kā vēstules saņēmējs, ir Filemons, kurš arī ir aizbēgušā un kristīgajai ticībai pievērstā verga Onezima īpašnieks. Apustulis piedēvē savam draugam “darba biedra” titulu, ar to apliecinot viņa autoritāti un nozīmi draudzē, kuru Filemons uzņem savā mājā. Ņemot vērā Filemona svarīgo amatu kopienā, kura pulcējas viņa mājā, iespējams, ka verga aizbēgšana kļuva zināma arī draudzes locekļiem. Līdz ar to kristiešu kopienas atbildīgā Filemona negatīva attieksme (piem. barga sodīšana) pret savu aizbēgušo vergu varēja radīt neparedzamu reakciju apkārtējās kristiešu kopienās. Iespējams, tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ apustulis Pāvils vēršas pie Filemona ar tik lielu uzmanību un cieņu.
Afija, kura ir minēta otrā aiz Filemona, iespējams, bija viņa sieva un tātad arī mājas saimniece. Tādējādi verga aizbēgšana skāra pirmām kārtām tieši viņu, jo mājsaimniecības darbos galvenokārt tika izmantots vergu darbaspēks. Ne velti apustulis viņu piemin vēstulē, jo mājsaimnieces viedoklis vienmēr tika ņemts vērā, īpaši – saimniecisko jautājumu risināšanā.
Arhips, kuru apustulis sauc par savu “cīņu biedru”, iespējams, ir tā pati persona, kas pieminēta vēstulē kolosiešiem (Kol. 4:17). Tādā gadījumā arī Arhips bija viens no atbildīgajiem Kolosas draudzē.
Izejot no iepriekš rakstītā, lasītājs, iespējams, uzdos jautājumu par iemesliem, kuru dēļ apustulis Pāvils šajā īsajā vēstulē vēršas pie kristiešiem, kuri ieņēma atbildīgus amatus ticīgo draudzēs un Baznīcā kopumā. Šis jautājums kļūst vēl jo interesantāks, kad lasītājs pamana, ka šīs īsās vēstules ievada uzbūve ir identiska ar Pāvila garo vēstuļu ievada uzbūvi, proti: sākumā ir minēti vēstules autori, tam seko raksta saņēmēji, un beigās – žēlastības un miera vēlējumi. Ļoti iespējams, ka šī vēstule nebija adresēta Filemonam vien, bet caur viņu – visai vietējai draudzei (…un draudzei, kas tavā namā…(2. pants)). Varam pieņemt, ka šī vēstule tika lasīta arī publiski kādā no kopienas sanākšanas reizēm Filemona namā. Maz ticams, ka Pāvils, apzinoties, ka viņa vēstule tiks lasīta publiski, vēlējās uzspiest Filemonam kādus savus spriedumus. Drīzāk fakts, ka vēstule bija domāta visai draudzei un ka tā tika lasīta Filemona mājā, liecina par to, ka arī draudzei bija zināmas tiesības dot padomus mājsaimniekam un draudzes atbildīgajam. Tas bija viens no veidiem, kā kristieši dalījās ticībā. Draudze sanāca kopā Filemona namā un veidoja vienu ģimeni, kurā tika gan piedzīvots prieks, gan arī pārrunātas dažādas grūtības. Visdrīzāk verga aizbēgšana no Filemona nama bija visiem zināma, un līdz ar to draudzes vadītājam nebija mazsvarīgs arī kopienas viedoklis par to, kā rīkoties šajā situācijā.
<>
Pateicības izteikšana Dievam
4 Es vienmēr pateicos savam Dievam, tevi atcerēdamies savās lūgšanās, 5 dzirdēdams par tavu mīlestību un ticību, kas tev ir uz Kungu Jēzu un uz visiem svētajiem, 6 lai tavas ticības sadraudzība kļūtu darbīga visa laba atziņā, kas mūs tuvina Kristum. 7 Man bija daudz prieka un apmierinājuma par tavu mīlestību, ka tu, brāli, esi atspirdzinājis svēto sirdis!
Pēc sveicienu nodošanas apustulis nekavējoties sāk pateikties Dievam par Filemonu. Tā kā izbēgušā verga liktenis ir Filemona rokās, tad ar šīs vēstules pateicības stilu Pāvils retoriskā veidā un, izmantojot cilvēka psiholoģijas zināšanas, sagatavo Filemonu savam lūgumam. Ja salīdzinām Pāvila pateicības izteikšanas garumu ar citām vēstulēm, tad konstatējam, ka tā ir samērā gara un aizņem apmēram piekto daļu no vēstules teksta. Rodas jautājums: kādēļ Pāvils tik ļoti uzsver Filemona labās īpašības? Var izvirzīt vismaz divas hipotēzes: 1) Pāvils glaimo Filemonam, un 2) apustuļa mērķis ir kaut kā attaisnot Filemonu draudzes priekšā. Visās savās vēstulēs Pāvils, izsakot pateicību Dievam, iekļauj tajā arī kristiešu kopienas, kurai viņš raksta, vajadzības. Šajā gadījumā pateicības izteikšana par Filemonu ir jāskata kopienas dzīves un vajadzību kopainā. Lasot Pāvila aicinājumu Filemonam “būt darbīgam labā atziņā, esot ticības sadraudzībā” 6. pantā, varam pieļaut domu, ka apustulis mudina savu draugu vēlreiz apliecināt gatavību darboties kopienas un visas Baznīcas labā, kā arī paveikt to, ko apustulis grasās viņam lūgt, proti: uzņemt aizbēgušo vergu brālīgā garā. Pēc Pāvila rakstītā spriežot, šāda Filemona rīcība “tuvinātu Kristum” visu draudzi, kas arī ir katra kristieša dzīves mērķis.
Tas, ka Pāvils noslēdz pateicību Dievam ar apliecinājumu par mīlestību, kas raksturo viņa draugu, kā arī apstiprinājumu, ka Filemons ir viņa brālis, vedina domāt, ka apustulis jau iepriekš ir pārliecināts, ka draudzes atbildīgais izpildīs viņa lūgumu. Pretējā gadījumā, Filemonam sodot savu izbēgušo vergu, Evaņģēlija mīlestības vēsts, kuru ir aicinātas izdzīvot visas kristiešu kopienas, tiktu nopietni apdraudēta. Citiem vārdiem, izsakot pateicību Dievam par Filemona mīlestību, apustulis necenšas glaimot vai izpatikt savam draugam, bet gan iedrošina viņu vēlreiz apliecināt darbos Evaņģēlija vēsti, kas stiprina visu draudzi un tuvina Baznīcu Kristum.
<>
Lūgums
a) Ievads (8. – 9. pants)
8 Tādēļ, kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, 9 es labāk mīlestībā tevi lūdzu, tāds, kāds esmu, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis, -
Atslēgas vārdi šajā ievadā ir atrodami astotajā pantā. Runa ir par Pāvila tiesībām pavēlēt Filemonam to, “kas klājas”. Kā saprast šo “kas klājas”? Vai apustulis runā par kādu likumu, paražu vai lēmumu? Iespējams, ka Pāvilam ir padomā viens no Mozus likumiem, kurš pasargāja vergus no īpašnieku patvaļas, tādējādi liecinot par Jahves žēlsirdīgo attieksmi pret savu tautu. Tāpat pieļaujams, ka Pāvila aicinājumam Filemonam būt sadraudzībā ar Kristu šajā gadījumā vajadzēja izpausties žēlsirdības un piedošanas aktā pret savu vergu. Tā kā katrs kristietis ir aicināts sekot Kristum un rīkoties tā, kā Viņš ir rīkojies, tad Pāvila teiktais Filemonam par to, “kas klājas”, ir skatāms tieši šādā kontekstā. Filemona pienākums ir mīlēt, kā Kristus ir mīlējis, un konkrētajā gadījumā tam ir jāizpaužas sava verga brālīgā pieņemšanā un apžēlošanā. Citiem vārdiem, sākumā uzsverot Filemona labās īpašības un tā mīlestību, apustulis Pāvils vēršas pie sava drauga šīs pašas mīlestības vārdā un lūdz viņu rīkoties saskaņā ar mīlestību, kas šajā gadījumā izpaudīsies verga apžēlošanā. Šāda rīcība liecinās par Kristus mīlestību un tuvinās visus kopienas locekļus Dievam. Un, pirms tieši izteikt savu lūgumu, Pāvils, iespējams, cenšas neuzbāzīgā veidā iežēlināt Filemona sirdi, rakstot par sevi kā par sirmgalvi un Kristus gūstekni (cietumnieku Kristus dēļ).
<>
Onezims: Pāvila bērns
(10. – 13. pants)
10 lūdzu tevi par savu bērnu Onezimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās, 11 to, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man ir derīgs, 12 viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ. 13 Es viņu gribēju paturēt pie sevis, lai viņš tavā vietā man kalpotu evaņģēlija važās;
Lasot šos teikumus, rodas jautājums: kādēļ un kādā veidā Onezims, kurš agrāk bija “nederīgs”, ir kļuvis “derīgs” un tik tuvs Pāvila sirdij? Iespējams, šī pārvērtība notikusi, pateicoties tam, ka apustulis ir dzemdinājis Onezimu Kristū (sk. 1 Kor. 4:15; Gal. 4:19). Sliktais un nederīgais vergs, kāds viņš bija pirms piedzimšanas Kristū, tagad ir kļuvis “derīgs” un pilnībā atbilst savam vārdam. Onezims kļūst jauns cilvēks un savā veidā atklāj savu patieso būtību (īsto “patību”?). Neskatoties uz to, ka Onezims ir tuvs Pāvila sirdij, kā arī to, ka apustulim bija tiesības izbēgušo vergu paturēt pie sevis, viņš sūta “jaundzimušo Kristū” atpakaļ pie sava saimnieka Filemona. Tā kā Pāvils un Onezims bija viens otram tuvi, kā apustulis stāsta Filemonam, tad šīm attiecībām vajadzēs izgaismot arī tās attiecības, kādām būtu jābūt starp Filemonu un viņa vergu. Pāvils lūdz Filemonu uzņemt izbēgušo vergu kā viņa draugu, tātad, kā apustuli pašu.
c) Dieva darbība cilvēku attiecību veidošanā (14. – 16. pants)
14 bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tavs labais darbs parādītos ne piespiesti, bet brīvprātīgi.15 Varbūt viņš tādēļ no tevis uz brīdi bija atšķirts, lai tu viņu paturētu mūžībai,16 ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli, īpaši man, bet cik daudz vairāk vēl tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga!
Atslēgas vārds šajos teikumos ir “varbūt”, kurš atrodams piecpadsmitajā pantā. Ar šo “varbūt” apustulis Pāvils ievada savā argumentācijā varbūtības kategoriju, ar kuras palīdzību viņš cenšas izgaismot sākotnēji negatīvā notikuma – verga izbēgšanas – pozitīvo rezultātu. Apustulis gandrīz pieļauj verga aizbēgšanas no sava saimnieka neizbēgamību un pat nepieciešamību. Citiem vārdiem, Onezima aizbēgšanas notikuma pamatā, kura dēļ vergs kļuva par Kristus mācekli, Pāvils saskata Dieva darbību, kurai būtu jāizveido jauna tipa attiecības starp Filemonu un Onezimu. Šo domu apstiprina Pāvila vārdi 16. pantā, kur viņš aicina Filemonu uzskatīt Onezimu ne vairs par vergu (īpašumu), bet gan par mīlošu brāli. Šādā veidā Filemons un Onezims kļūs par vienas kopienas locekļiem un stiprinās viens otru ticībā Kristum.
d) Lūgums (17. – 20. pants)
17 Ja nu tu ar mani turi sadraudzību, tad pieņem viņu tā kā mani! 18 Bet, ja viņš kaut kādā veidā noziedzies pret tevi vai palicis parādā, tad to pieskaiti man.19 Es, Pāvils, to rakstu tev ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā. 20 Patiesi, brāli, es gribētu no tevis iegūt kādu labumu Tam Kungam par godu, atspirdzini manu sirdi Kristū.
Septiņpadsmitajā pantā, iesākot ar “ja nu...”, Pāvils izsaka savu tiešo lūgumu Filemonam. Tajā pašā laikā lasītāju pārsteidz nākamais pants, kurā Pāvils izmanto gandrīz vai tirgoņa leksiku un runā par “iespējamo” Onezima noziegšanos pret saimnieku tā, it kā tas nebūtu acīmredzams fakts. Lasot 19. pantu, šķiet, ka Pāvils izmanto ironisku runas veidu un pat ķircina Filemonu. Kādēļ tāds tonis tik nopietnā un delikātā lietā? Iespējams, ka, pamatojoties uz savu apustulisko autoritāti attiecībā uz Filemonu, Pāvils būtu varējis paturēt Onezimu cietumā, kur tas viņam būtu bijis labs palīgs un turklāt labs draugs. Tomēr, nosūtīdams vergu pie viņa saimnieka, apustulis atsakās no savām tiesībām izmantot savu autoritāti gan attiecībā uz Onezimu, gan uz Filemonu. Kad Pāvils runā par Filemona parādu apustulim, viņš to dara, lai aicinātu arī savu draugu atteikties no tā attiecībā pret savu vergu. Ar savu atteikšanos Pāvils rāda piemēru Filemonam, kā viņam izturēties pret savu vergu. Apustulis izmanto sava veida matemātiku un tirgošanos, kas sakņojas Kristus mīlestībā, pazemībā un piemērā .
4) Vēstules noslēgums un sveicieni
a) Paklausība mīlestībā
21 Es tev rakstu, uzticēdamies tev, ka paklausīsi, un zinādams, ka tu darīsi vairāk par to, ko es saku. 22 Bet turklāt sataisies arī mani uzņemt kā viesi, jo es ceru, ka jūsu lūgšanu dēļ es tikšu jums atdāvināts.
Ņemot vērā, ka apustulis Pāvils raksta savu vēstuli, balstoties Kristus mīlestības “argumentācijā”, viņa aicinājums Filemonam uz paklausību arī ir saprotams šajā kontekstā. Mīlestība nav nošķirama no paklausības, jo tā nesakņojas apustuļa vai kāda cita cilvēka iegribās, bet gan Dievā. Ticēt nozīmē paklausīt, un paklausība tiek vērsta uz mīlestību pret tuvāko. Tādējādi šo pantu, kā arī visas vēstules Filemonam centrā nav apcere par verdzību vai kalpības nosodījumu, bet gan aicinājums uz patiesu brīvību, kura dzimst un aug ticībā.
Apliecinājis Filemona mīlestību uz Kungu jau piektajā pantā, 21. pantā apustulis vēlreiz pauž pārliecību, ka viņa draugs darīs pat vairāk, nekā no viņa tiek prasīts. Tādēļ Pāvils nosūta Filemonam viņa vergu paļāvībā, ka viņš tam piedos un pieņems Onezimu brālīgā mīlestībā. Apustulis uzticas savam draugam, neko viņam neuzspiežot. Tad Pāvils paziņo arī par savu ierašanos.
b) Sveicieni (23. – 25. pants)
23 Tevi sveicina Epafra, mans cietuma biedrs Kristū Jēzū, 24 Marks, Aristarhs, Dēma, Lūka, mani darba biedri. 25 Lai Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir ar jūsu garu!
Noslēguma sveicienā Pāvils piemin arī savus līdzgaitniekus, tieši tāpat kā vēstulē kolosiešiem. Atšķirībā no vēstules Filemonam, rakstot kolosiešiem, apustulis piemin arī Onezimu kā mīļoto brāli, kurš pilda apustuļa rīkojumus. Iespējams, ka Pāvilam padomā bija vēlēšanās vēlreiz atgādināt Filemonam Onezima svarīgo nozīmi apustuļa misijā un viņa piederību kristiešu kopienai.
Izteikdams savu noslēguma sveicienu liturģiskā formulējumā un svinīgā veidā, apustulis piesauc Kunga Jēzus Kristus žēlastību pār vēstules saņēmējiem. Šī sveiciena uzbūve atgādina sākuma sveicienu (3. pantā), kā arī pierasto Pāvila sveicināšanas stilu viņa pārējās vēstulēs, piesaucot Kunga žēlastību. Šis sveicināšanas veids saskan ar apustuļa vēstulēs sludināto Evaņģēlija vēsti, saskaņā ar kuru mīlestības darbi un piedošana ir iespējama, pateicoties Kristū dāvātajai Dieva žēlastībai.
Noslēgums
Lasot vēstuli Filemonam, mums ir izdevies, kaut arī tikai daļēji, atbildēt uz ievadā uzdotajiem jautājumiem. Runājot par vēstules formu, mēs konstatējām, ka šai privātajai vēstulei piemīt arī publiska rakstura iezīmes, ņemot vērā to, ka, iespējams, tā tika lasīta kristiešu kopienas sanāksmes laikā. Gadījumu ar izbēgušo kristiešu nama vergu un tā atpakaļuzņemšanu vajadzēja risināt ar lielu uzmanību, balstoties uz Evaņģēlija principiem, kā arī ņemot vērā Filemona un visas kristiešu kopienas intereses. Mēs konstatējām, ka apustulis Pāvils cīnās par visas kristiešu draudzes kopīgo labumu, īpaši – tās augšanu ticībā un tuvināšanos Kristum. Varētu teikt, ka apustulim rūp ne tik daudz Onezima, cik paša Filemona brīvība. Arī Filemonam, iespējams, ir jākļūst brīvam no varbūtējām dusmām un vēlmes sodīt izbēgušo vergu. Šī iemesla dēļ apustulis pats rāda savam draugam piemēru, atsakoties no savas autoritātes un savām tiesībām paturēt vergu pie sevis. Tādējādi Pāvils aicina Filemonu sekot ne tikai viņa, bet paša Kristus piemēram. Apustulis aicina Filemonu būt žēlsirdīgam un pieņemt savu brāli Kristū ar mīlestību, tādā veidā stiprinot ticībā visu kristiešu kopienu.
Vēstulē Filemonam nav jāmeklē apustuļa uzskatu sistemātisks izklāsts “par” vai “pret” verdzību kā tādu. Pāvila galvenā rūpe šajā vēstulē ir ticīgo sekošana Kristus piemēram mīlestībā, kas ir svarīgāka par jebkādu pieņemtu likumu vai ieražu. Citiem vārdiem, verdzības jautājumu ir nepieciešams skatīt Evaņģēlija vēsts un Kristus rādītā piemēra kontekstā. No šīs vēstules izriet, ka kristieši nav aicināti uz sociālām revolūcijām. Kā raksta apustulis Pāvils vēstulē galatiešiem: “Nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Gal. 3:28).
Rakstot šo vēstuli, kā arī sūtot atpakaļ Filemonam viņa aizbēgušo vergu, apustulis Pāvils aicina katru kristieti, neskatoties uz tā nacionālo piederību vai sociālo stāvokli, sekot Kristus piemēram un dzīvot kā vienas ģimenes locekļiem.
Izmantotie materiāli:
1 ) Bībele (1967. gada revidētais teksts)
2) The Greek New Testament (Kurt Aland 27th edition)
3) BibleWorks (CD - programma)
3) James D. G. Dunn, The epistles to the colossians and to Philemon. A commentary on the Greek text, Michigan, The Paternoster Press Carlisle, 1996
4) Jean-Franēois Collange, L’épītre de saint Paul ą Philémon, Genčve, Labor et Fides, 1987
5) R.Lehmann, Epītre ą Philémon. Le christianisme primitif et l’esclavage, Genčve, Labor et Fides, 1978
vai nav par daudz secinājumu zinātniskam pētījumam, bet nav jau arī rakstīts ka tas būtu, zinātnisks pētījums......... jebkurā gadījumā izglītojoši.........
Saraksts/Autordarbi/" FILEMONS" : Iisaakaa un iespeejams intrigjeejoshaakaa apustulja Paavila veestule
