"Jūsu Eminences, mani dārgie brāļi bīskapi un priesteri, valstu vadītāji un diplomātiskā korpusa locekļi, dārgie brāļi un māsas. Šajās ļoti intensīvajās dienās mēs esam dziedājuši Visu svēto litāniju trīs dažādos gadījumos: Svētā tēva Jāņa Pāvila II bērēs; kardināliem uzsākot konklāvu; un atkal šodien, kad mēs to dziedājām ar responsoriju: 'Tu illum adiuva' – stiprini un uzturi jauno svētā Pētera pēcteci. Katru reizi es īpašā veidā guvu lielu mierinājumu, klausoties šajā dziedātajā lūgšanā. Cik vientuļi mēs visi jutāmies, kad mūžībā aizgāja Jānis Pāvils II – pāvests, kas vairāk nekā divdesmit sešus gadus bija mūsu gans un vadītājs ceļā cauri dzīvei! Viņš pārkāpa slieksni uz nākamo dzīvi, ieejot Dieva noslēpumā. Taču viņš nespēra šo soli viens. Tie, kas tic, nekad nav vieni – ne dzīvē, ne arī nāvē. Tajā mirklī mēs varējām piesaukt visu gadsimtu svētos – viņa draugus, viņa brāļus un māsas ticībā – zinot, ka viņi veidos dzīvu procesiju, pavadot viņu nākamajā pasaulē un ievedot Dieva godībā. Mēs zinājām, ka viņa ierašanās tiks gaidīta. Tagad mēs zinām, ka viņš ir starp savējiem un ir īstajās mājās. Mēs arī tikām mierināti, kad mēs svinīgi uzsākām konklāvu, lai ievēlētu to, kuru Dievs bija izvēlējis. Kā mēs varētu zināt viņa vārdu? Kā 115 bīskapi no dažādām kultūrām un dažādām valstīm varētu atklāt to, kuram Kungs vēlējās uzticēt misiju sasiet un atraisīt? Atkal mēs zinājām, ka mēs neesam vieni; mēs zinājām, ka mums ir apkārt un mūs vada Dieva draugi. Un tagad šajā brīdī, vājais Dieva kalps, kas es esmu, man ir jāuzņemas šis milzīgais uzdevums, kas patiešām pārsniedz visas cilvēciskās spējas. Kā es to varu izdarīt? Kā es to paveikšu? Jūs visi, mani dārgie draugi, esat kopā piesaukuši visu svēto pulkus, kurus pārstāv daži no šiem izcilajiem vārdiem Dieva un cilvēces attiecību vēsturē. Tāpēc es arī spēju teikt ar jaunu pārliecību: es neesmu viens. Man nav vienam jānes tas, ko es patiesībā nemaz nespēju viens panest. Visi Dieva svētie ir klāt, lai mani sargātu, mani uzturētu un mani nestu. Un jūsu lūgšanas, mani dārgie draugi, jūsu pacietība, jūsu mīlestība, jūsu ticība un jūsu cerība pavada mani. Patiesi, svēto sadraudzība sastāv ne tikai no tiem dižajiem vīriešiem un sievietēm, kas dzīvoja pirms mums un kuru vārdi ir labi pazīstami. Mēs visi piederam svēto sadraudzībai, mēs kas esam kristīti Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā; mēs, kas smeļamies dzīvību no Kristus Miesas un Asiņu dāvanas, caur kuru Viņš mūs pārveido un padara mūs līdzīgus Viņam. Jā, Baznīca ir dzīva – tā ir brīnišķīgā šo dienu pieredze. Skumjo pāvesta slimības un nāves dienu laikā kļuva pavisam skaidrs, ka Baznīca ir dzīva. Un Baznīca ir jauna. Viņa sevī nes pasaules nākotni un tāpēc rāda mums katram ceļu uz nākotni. Baznīca ir dzīva un mēs to redzam: mēs piedzīvojam to prieku, ko Augšāmcēlies Kungs apsolīja saviem sekotājiem. Baznīca ir dzīva – viņa ir dzīva, jo Kristus ir dzīvs, jo Viņš ir patiešām augšāmcēlies. Ciešanās, ko mēs redzējām Svētā tēva sejā tajās Lieldienu dienās, mēs kontemplējām Kristus Ciešanu noslēpumu un mēs pieskārāmies Viņa rētām. Bet šo dienu laikā mēs arī varējām, ļoti īpašā veidā, pieskarties Augšāmceltajam. Mēs esam varējuši piedzīvot Viņa apsolīto prieku, kas pēc īsa tumsas mirkļa ir Viņa augšāmcelšanās auglis. Baznīca ir dzīva – ar šiem vārdiem es ar lielu prieku un pateicību sveicu visus, kas ir šeit sanākuši, manus godājamos brāļus kardinālus un bīskapus, manus dārgos priesterus, diakonus un Baznīcas darbiniekus, katehētus. Es sveicu jūs, konsekrētie vīrieši un sievietes, Dieva pārveidotās klātbūtnes lieciniekus. Es sveicu jūs, ticīgos lajus, kas ir iesaistījušies lielajā Dieva Valstības celšanas uzdevumā, kas izplatās pa visu pasauli visās dzīves jomās. Ar lielu mīlestību es sveicu visus tos, kas ir atdzimuši Kristības Sakramentā, bet vēl nav pilnīgā vienotībā ar mums; un jūs, manus brāļus un māsas no jūdu tautas, ar kuriem mēs esam saistīti kopīgā garīgajā mantojumā, kas sakņojas Dieva neatsaucamajos apsolījumos. Visbeidzot, kā vilnis, kas pieņemas spēkā, manas domas vēršas pie visiem šodienas vīriešiem un sievietēm, gan pie ticīgajiem, gan arī neticīgajiem. Dārgie draugi! Šajā brīdī nav nekāda vajadzība, lai es stādītu priekšā savas vadīšanas programmu. Jau savā trešdienas, 20. aprīļa, vēstījumā es norādīju uz tām lietām, kuras es redzu, kā savu uzdevumu, un būs arī citas iespējas to darīt. Mana patiesā vadīšanas programma nav saistīta ne ar manu gribu, ne ar savu ideju realizēšanu, bet ar ieklausīšanos – kopā ar visu Baznīcu – Kunga vārdos un gribā un ļaušanu Viņam vadīt, lai Viņš pats vadītu Baznīcu šajā vēstures stundā. Tā vietā, lai stādītu priekšā programmu, es vēlētos vienkārši komentēt divus simbolus, kas raksturo Pētera kalpojuma inaugurāciju; un abi šie simboli skaidri atspoguļo to, ko mēs jau dzirdējām pasludinātu šodienas lasījumos. Pirmais simbols ir pallijs[1], kas austs no tīras vilnas un kas tiks uzlikts uz maniem pleciem. Šī senā zīme, kuru Romas bīskapi ir valkājuši kopš ceturtā gadsimta, var tikt uzskatīta par Kristus jūga simbolu, kuru šīs pilsētas bīskaps, Dieva Kalpu Kalps, uzņemas uz saviem pleciem. Dieva jūgs ir Dieva griba, kur mēs pieņemam. Un šī griba nav smaga, tā mūs neapspiež un neatņem mūsu brīvību. Zināt, ko Dievs vēlas, zināt, kur ir atrodam dzīvības ceļš – tas bija Izraēla prieks, tas bija viņu lielā privilēģija. Tas ir arī mūsu prieks: Dievs griba mūs neatsvešina, tā mūs šķīsta – arī ja tas ir sāpīgi – un tādējādi tā mūs ved pie Sevis. Tādā veidā mēs kalpojam ne tikai Viņam, bet visas pasaules un visas vēstures pestīšanai. Pallija simbolisms ir vēl konkrētāks: jēra vilna simbolizē pazudušo, slimo un vājo avi, ko gans uzliek uz saviem pleciem un nes to pie dzīvības ūdens. Baznīcas Tēviem līdzība par pazudušo avi, ko gans meklē tuksnesī, bija Kristus un Baznīcas noslēpuma tēls. Cilvēce – ikkatrs no mums – ir kā pazudusī avs tuksnesī, kas vairs nezin ceļu. Dieva Dēls neļaus tam notikt; Viņš nevar atstāt cilvēci tik nožēlojamā stāvoklī. Viņš ceļas kājās un atstāj debesu godību, lai dotos meklēt avi un ietu tai pakaļ līdz pat Krustam. Viņš to paņem uz saviem pleciem un nes cilvēci; Viņš nes mūs visus – Viņš ir labais gans, kas atdod savu dzīvību par avīm. Pallijs, pirmkārt, norāda to, ka mūs visus nes Kristus. Bet tajā pašā laikā tas aicina mūs nest vienam otru. Tādējādi pallijs kļūst par simbolu gana kalpošanai, par kuru runā otrais lasījums un Evaņģēlijs. Mācītājam ir jābūt Kristus svētās dedzības iedvesmotam: viņam nav vienaldzīgi, ka tik daudzi cilvēki dzīvo tuksnesī. Un ir tik dažādi tuksnešu veidi. Ir nabadzības tuksnesis, izsalkuma un slāpju tuksnesis, pamestības, vientulības un salauztas mīlestības tuksnesis. Ir Dieva tumsas tuksnesis, dvēseles tukšums, kas vairs neapzinās savu cieņu vai cilvēka dzīves mērķi. Ārējie tuksneši pasaulē vairojas, jo iekšējie tuksneši ir bijuši tik milzīgi. Tāpēc zemes bagātības vairs nekalpo Dieva dārza veidošanai, kurā visi varētu dzīvot, bet tās kalpo ekspluatācijas un iznīcināšanas varām. Baznīcai kopā un visiem tās mācītājiem, tāpat kā Kristum, ir jādodas, lai vestu cilvēkus ārā no tuksneša uz vietu, kur ir dzīvība, uz draudzību ar Dieva Dēlu, pie Viņa, kas dod mums dzīvību un pārpilnību. Jēra simbolam ir arī dziļāka nozīme. Senajos Austrumos bija tradīcija, ka ķēniņi paši sevi nosauca par savas tautas ganiem. Tas bija viņu varas simbols, cinisks simbols: viņiem viņu padotie bija kā avis, kuras gans varēja izmantot, kā vien vēlējās. Kad visas cilvēces gans, dzīvais Dievs, Pats kļuva par jēru, Viņš nostājās jēru pusē, kopā ar tiem, kas ir apspiesti un nogalināti. Tā Viņš atklāj Sevi kā patieso ganu: 'Es esmu Labais Gans . . . es atdodu savu dzīvību par avīm,' Jēzus saka par Sevi (Jņ 10:14ff). Tas nav spēks, bet mīlestība, kas mūs atpestī! Tā ir Dieva zīme: Viņš Pats ir mīlestība. Cik bieži mēs vēlamies, lai Dievs parādītu Savu spēku, lai Viņš pilnīgi satriektu, iznīcinot ļaunumu un radot labāku pasauli. Visas varas ideoloģijas attaisno sevi tieši šādā veidā, viņi attaisno jebkā iznīcināšanu, kas nostātos ceļā cilvēces progresam un atbrīvošanai. Mēs ciešam Dieva pacietības dēļ. Un tomēr mums ir vajadzīga Viņa pacietība. Dievs, kurš kļuva jērs, mums saka, ka pasauli izglābj Krustāsistais, nevis tie, kas Viņu sita krustā. Pasauli izglābj Dieva pacietība. To iznīcina cilvēka nepacietība. Vienai no gana pamata rakstura īpašībām ir jābūt mīlestībai uz cilvēkiem, kas ir viņam uzticēti, tāpat kā viņš mīl Kristu, kuram viņš kalpo. 'Baro manas avis,' saka Kristus Pēterim, un tagad - šajā brīdī – Viņš to saka arī man. Barošana[2] nozīmē mīlestību, un mīlestība nozīmē arī gatavību ciest. Mīlestība nozīmē dot avīm to, kas ir patiesi labs, Dieva patiesības un Dieva vārda barību, Viņa klātbūtnes barību, ko Viņš mums dod Vissvētākajā Sakramentā. Mani dārgie draugi – šajā mirklī es tikai varu teikt: lūdziet par mani, lai es mācītos mīlēt Kungu arvien vairāk. Lūdziet par mani, lai es varu mācīties arvien vairāk mīlēt Viņa ganāmpulku – citiem vārdiem sakot, jūs, svēto Baznīcu, ikvienu no jums un visus jūs kopā. Lūdziet par mani, lai es nebēgtu bailēs no vilkiem. Lūgsim viens par otru, lai Kungs mūs nestu un lai mēs mācītos nest viens otru. Otrs simbols, kas ir lietots šodienas liturģijā, lai izteiktu Pētera kalpošanas inaugurāciju, ir zvejnieka gredzens[3]. Pētera aicinājums būt par ganu, ko mēs dzirdējām Evaņģēlijā, seko stāstam par brīnumaino zveju: pēc neveiksmīgas nakts, kad mācekļu tīkli bija tukši, viņi krastā ierauga Augšāmcelto Kungu. Viņš viņiem saka, lai viņi vēlreiz izmestu tīklus, un tīkli kļūst tik pilni, ka viņi ar pūlēm var tos izvilkt; 153 lielas zivis: 'un lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa' (Jņ 21:11). Šis atgadījums, kas notika, kad Jēzus zemes dzīve kopā ar mācekļiem tuvojās beigām, sasaucas ar stāstu, ko varam lasīt sākumā: arī tur mācekļi pa visu nakti neko nebija noķēruši; arī tur Jēzus aicināja Sīmani vēlreiz izmest tīklus dziļumā. Un Sīmanis, kas vēl nebija nosaukts par Pēteri, deva brīnišķīgu atbildi: 'Mācītāj, Tavā vārdā es izmetīšu tīklu.' Un tad sekoja viņa misijas piešķiršana: 'Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus' (Lk 5:1-11). Arī šodien Baznīca un Apustuļu pēcteči tiek aicināti iet dziļāk vēstures jūrā un izmest tīklus, lai iegūtu vīriešus un sievietes Evaņģēlijam – Dievam, Kristum, patiesai dzīvei. Tēvi izteica ļoti nozīmīgu komentāru par šo svarīgo uzdevumu. Viņi saka tā: zivij, kas ir radīta dzīvošanai ūdenī, ir fatāli tikt izņemtai no jūras, būt atņemtai no tās dabiskās vides, lai būtu cilvēkiem par ēdienu. Bet cilvēku zvejnieku misijā pretējais ir patiess. Mēs dzīvojam nošķirtības, ciešanu un nāves sālsūdenī; tumsas jūrā bez gaismas. Evaņģēlija tīkls izvelk mūs no nāves ūdeņiem un ienes mūs Dieva gaismas spožumā, patiesā dzīvē. Tas ir patiesi: kad mēs sekojam Kristum šajā cilvēku zvejnieku misijā, mums ir jāizved vīrieši un sievietes ārā no jūras, kas ir sālīta ar tik daudzām atsvešinātības formām, uz dzīvības zemi, uz Dieva gaismu. Tas patiešām tā ir: mūsu dzīves jēga ir atklāt cilvēkiem Dievu. Un tikai, kur Dievs ir redzams, dzīve patiesi sākas. Tikai, kad mēs sastopam dzīvo Dievu Kristū, mēs zinām, ko nozīmē dzīvot. Mēs neesam kāds nejaušs un bezjēdzīgs evolūcijas produkts. Katrs no mums ir Dieva domas rezultāts. Katrs no mums ir gribēts, katrs no mums ir mīlēts, katrs no mums ir vajadzīgs. Nav nekas skaistāks kā būt pārsteigtam par Evaņģēliju, par sastapšanos ar Kristu. Nav nekas skaistāks, kā pazīt Viņu un runāt ar citiem par mūsu draudzību ar Viņu. Gana uzdevums, cilvēku zvejnieka uzdevums, var būt nogurdinošs. Bet tas ir skaists un brīnišķīgs, jo tas patiešām ir kalpojums priekam, Dieva priekam, kas ilgojas izlauzties pasaulē. Šeit es vēlos kaut ko pievienot: gan gana tēls, gan zvejnieka tēls ir tiešs aicinājums uz vienotību. 'Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans' (Jņ 10:16); šie ir Jēzus vārdi noslēdzot savu līdzību par Labo Ganu. Un stāsts par 153 lielām zivīm noslēdzas ar priecīgo piebildi: ''lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa' (Jņ 21:11). Ak vai, mīļais Kungs, ar skumjām mums jāatzīst, ka tas ir saplīsis! Bet nē – mums nav jāskumst! Priecāsimies par Tavu apsolījumu, kas nepieviļ, un darīsim visu, ko spējam, lai dotos tālāk ceļā uz vienotību, kuru Tu apsolīji. Pieminēsim to savās lūgšanās Kungam, kad mēs no Viņa prasām: jā, Kungs, atceries savu apsolījumu. Dod lai mēs būtu viens ganāmpulks un viens gans! Neļauj Tavam tīklam plīst, palīdzi mums būt par vienotības kalpiem! Šajā mirklī es savās domās atgriežos 1978. gada 22. oktobrī, kad pāvests Jānis Pāvils II uzsāka savu kalpojumu šeit Svētā Pētera laukumā. Viņa vārdi nepārtraukti skan manās ausīs: 'Nebīstieties! Atveriet plaši durvis Kristum!' Pāvests uzrunāja šīs pasaules varenos un ietekmīgos, kas baidījās, ka Kristus varētu atņemt daļu no viņu varas, ja tie Viņu ielaistu, ja tie atļautu ticības brīvību. Jā, Viņš noteikti būtu kaut ko viņiem atņēmis: korupcijas varu, likumu manipulāciju un brīvību darīt, kā viņiem labpatika. Bet Viņš nebūtu atņēmis neko, kas saistīts ar cilvēka brīvību un cieņu vai taisnīgas sabiedrības celšanu. Pāvests uzrunāja visus, īpaši jauniešus. Vai mēs varbūt visi no kaut kā baidāmies? Ja mēs ļaujam Kristum pilnīgi ienākt mūsu dzīvēs, ja mēs pilnībā atveram sevi Viņam, vai mēs nebaidāmies, ka Viņš mums kaut ko atņems? Vai mēs varbūt baidāmies atteikties no kaut kā nozīmīga, kaut kā unikāla, kaut kā, kas padara dzīvi tik skaistu? Vai mēs tad neriskējam samazināt vai zaudēt savu brīvību? Un atkal pāvests teica: Nē! Ja mēs ielaižam Kristu savās dzīvēs, mēs neko nezaudējam, neko, absolūti neko no tā, kas padara dzīvi brīvu, skaistu un lielu. Nē! Tikai šajā draudzībā dzīves durvis plaši atveras. Tikai šajā draudzībā patiesi atklājas lielais cilvēka eksistences potenciāls. Tikai šajā draudzībā mēs piedzīvojam skaistumu un brīvību. Un tā šodien ar lielu spēku un lielu pārliecību, balstoties uz ilgu personisko dzīves pieredzi, es jums saku, dārgie jaunieši: Nebīstieties no Kristus! Viņš neko neatņem, un Viņš dod visu. Kad mēs sevi atdodam Viņam, mēs simtkārtīgi saņemam pretī. Jā, atveriet, atveriet plaši durvis Kristum – un jūs atradīsiet patiesu dzīvi. Āmen."
________
[1] Pallijs ir Baznīcas Augstā gana simbols. Pallijs simbolizē pazudušo avi, kuru pāvests, tāpat kā Kristus – Labais Gans, nes uz saviem pleciem. Pallijā tiek iespraustas trīs metāla naglas, kas ir Kristus ciešanu simbols. Naglas tiek iespraustas trijos no pieciem uzšūtajiem krustiņiem. Agrāk to krāsa bija sarkana – Kristus Asiņu krāsā, bet vēlāk – melna, kas savukārt simbolizēja ticīgos, jeb avis Kristus ganāmpulkā. [2] Latviešu tulkojumā “ganīšana”. [3] Uz zvejnieka gredzena ir attēlots svētais Pēteris un laiva ar tīklu, jo Pēteris ir Apustulis un zvejnieks, kurš, ieticot Jēzus vārdiem, izvilka bagātīgu lomu. |
