Jau Spānijas karaļa Alfonsa X (+1284) sarakstīto dzejoļu vidū ir viens ar interesantu nosaukumu: “Lai atnāk labais maijs”. Viņš slavē šī mēneša svētīgumu un aicina, lai tajā godinātu Jaunavu Mariju. Svētīgais Henriks Sojze (+1366), būdams Meistara Ekharta māceklis un Jāņa Taulera draugs, atzīst, ka, būdams mazs puika, maijā vācis ziedus un nesis tos pie Dievmātes kājām. Viņam paticis no pavasara ziediem vīt vainagus un ar tiem rotāt Dievmātes statujas. Dievmāte kā atalgojumu viņam dāvājusi vīziju, kurā Mariju godina eņģeļi. 1549. gadā Vācijā tika izdota grāmatiņa “Garīgais maijs”, kur pirmo reizi maijs tika nosaukts par Marijas mēnesi. Sv. Filipa Neri (+1595) dzīvesstāstā lasām, ka viņš pulcinājis bērnus pie Marijas statujām un svētbildēm, dziedājis ar tiem dziesmas un aicinājis Marijai par godu veltīt ziedus, garīgus upurus un atteikšanās. Dominikāņu noviči Fiesolē (no 1677. līdz 1709.g.) maija mēnesī pulcējās pie Dievmātes svētbildes un godināja viņu ar mūziku, dziesmām un garīgo atteikšanos. 1692. gadā kapucīnu tēvs Laurencijs Šmefi, izdevis pirmās iespiestās “maija dziesmas”. Tomēr vēsturiski par īsto maija dievkalpojumu autoru tiek uzskatīts jezuītu tēvs Ansolani (+1713). Maija mēnesī karaliskajā kapelā Neapolē viņš katru dienu organizējis dziesmu koncertu Dievmātes godam. Koncerts vienmēr beidzies, dodot svētību ar Vissvētāko Sakramentu. 1726. gadā cits jezuītu tēvs Hannibals Dionizijs izdeva grāmatiņu ar zīmīgu nosaukumu: “Maija mēnesis jeb Marijas mēnesis”, kurā viņš aicināja veltīt šo mēnesi Dievmātes godināšanai. Viņš īpaši aicinājis skaisti izgreznot Dievmātes svētbildi, skaitīt lūgšanas un veltīt Marijas godam “Garīgus ziediņus”, tas ir, īpašas atteikšanās. Līdzīgas grāmatiņas izdevuši arī citi jezuīti: tēvs Kalvi 1758. gadā, bet Sicīlijā tēvs Lolomja 1762. gadā. Veroneses draudzes baznīcā, sākot no 1739.g., maijā tika skaitīta litānija Dievmātes godam, rožukronis un veltīti “fioretti”– garīgie ziediņi. Tomēr šie dievkalpojumi nebija plaši pazīstami, jo sv. Alfonss Liguori (+1787) nav par tiem neko minējis savā darbā “Marijas pagodināšana”, kaut arī bija dedzīgs Marijas godinātājs. Par vislielāko maija dievkalpojumu apustuli tiek uzskatīts jezuītu tēvs Mucareli. 1787. gadā viņš izdeva grāmatiņu, kurā aicināja uz maija dievkalpojumiem. Šo grāmatiņu viņš bija izsūtījis visiem Itālijas bīskapiem. Pats šo dievkalpojumu ieviesa Romā, slavenajā baznīcā, kuras nosaukums ir “Il Gesu”, neskatoties uz to, ka formāli jezuītu ordenis šajā laikā nepastāvēja, jo pāvests Klements XIV 1773. gadā to likvidēja. Tēvs Mucareli vadīja arī maija dievkalpojumu Parīzē, kad kopā ar pāvestu Piju VII devās uz Napoleona Bonaparta kronēšanu. Pijs VII maija dievkalpojumu dalībniekiem piešķīra atlaidas. Sv. Jānis Bosko (+1888) kopā ar saviem puišiem maijā greznoja Marijas altārīšus, kuri tika novietoti katrā zālē un guļamistabā. Bija pat konkursi, kurā zālē būs visskaistāk izgreznotas Jaunavas Marijas svētbildes. Katru dienu sv. Jānis Bosko saviem puišiem deva ”fioretti” – praktiskos norādījumus sekošanai Dievmātes tikumiem. XIX gs. maija dievkalpojums bija jau pieņemts gandrīz visās valstīs. Pāvests Pijs XII vairākas reizes aicināja īpaši godināt Dievmāti maija mēnesī. Tā viņš darīja vēstulē kardinālam Alojzam Maljone (Dum saeculum) 1942. gadā. Tāpat citā vēstulē šim kardinālam no 1943. gada (Singulis annis), kurā īpaši dedzīgi lūdza, lai maija dievkalpojumu veltītu laimīgām pasaules kara beigām. Encikliskajā vēstulē Auspicia quae eam, pāvests aicināja maija lūgšanas veltīt pastāvīgā miera izlūgšanai pasaulē. Latvijas kaimiņu zemēs maija dievkalpojumi ir tikuši ieviesti laikā no 1852. gada līdz 1864. gadam, bet pašā Latvijā to aizsākumu var meklēt ap 1860. gadu. Mūsu dzimtenes katoļiem Latgalē ir bijis paradums maija vakaros pulcēties uz Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšanu pie saviem ciemu un ceļmalu krustiem, kur viņi ir dziedājuši savas svētās Mātes godam dziesmas, lasījuši attiecīgas meditācijas par Dievmātes dzīvi un tikumiem un skaitījuši vai dziedājuši Viņai veltīto litāniju un citas lūgšanas. Kam nav bijusi iespēja ierasties uz lūgšanām pie krusta, tie līdzīgā veidā lūgušies savās mājās. Blakus šādai Dievmātes godināšanai ir pastāvējis garīgās dzīves vadītāju ieteikts paradums kā pie krustiem, tā mājās izlozēt visam mēnesim un katrai dienai speciālas zīmītes ar attiecīgajiem konkrētajiem uzdevumiem Dieva goda vairošanā un pašu garīgās dzīves veidošanai – “fioretti”. Kā visam mēnesim, tā katrai dienai ir bijušas 12 zīmītes. Katrs lūgšanu dalībnieks ir paņēmis vienu zīmīti un centies tajā doto norādījumu ievērot. Mūsdienās pats dievkalpojums notiek vakarā vai arī no rīta tūlīt pēc Sv. Mises pie Jaunavai Marijai veltītā altāra, kas greznots ziediem un zaļumiem, vai arī pie baznīcas galvenā altāra, dziedot kādu slavas dziesmu Jaunavai Marijai. Pēc tam priesteris parasti saka īsu mācību vai nolasa fragmentu par Dievmātes dzīvi un tikumiem. Tad Vissvētākā Sakramenta priekšā tiek dziedāta vai lasīta Loretas litānija un dota svētība. Beigās ir arī dziedāta kāda dziesma Dievmātes godam. Sagatavoja Oskars Jabloņskis OP | 
