Euharistiskā procesija ir radusies 13. gadsimta beigās. 15. gadsimta sākumā tā kļuva par vispārēju parādību. Tā ir raksturīga vēlajiem viduslaikiem un liecina par vienotību ticībā, tātad tā nav ticības demonstrēšana nekatoļu pasaulei. Tā ir radusies no vispārējās tradīcijas procesijā apstaigāt laukus. Tādā veidā cilvēks svētījoši apstaigā zemi, uz kuras viņš dzīvo, un ienes visā savā pasaulē „svēto” (baznīcas relikvijas, arī Vissvētāko Sakramentu). Jo viss, kaut arī tik ļoti daudzveidīgs, izaug no vienā saknēm un alkst sasniegt vienu mērķi. Procesijā cilvēks savieno savas esmes telpas un piepildījumu: plašums kļūst par Baznīcu, saule – par altārgaismu, liegs vējš dzied kopā ar cilvēkiem, ikdienišķajā ielās stāv altāri, ticīgo sapulcēšanās kļūst par priecīgu gājienu, un bezrūpīgie putni pārlido tam pāri, kad atskan lūgšana, kas paceļas no norūpējušās zemes un ir kļuvusi gandrīz par īstu slavas dziesmu. Procesija ir redzama un cilvēku kustība caur savas esmes telpu pretī savam mērķim un svētuma parādīšana, kas savā būtībā nes šo gājienu, paliek tajā uz visiem laikiem un to ved pretī īstajam mērķim – Dievam. Tā mēs nonākam līdz Vissvētākā Sakramenta svētku jēgai, līdz Euharistijas jēgai. Protams, šis sakraments sasniedz savu pilnīgo nozīmi tad, kad tas tiek saņemts. Kad mēs Viņu glabājam uz saviem altāriem, to paceldami un rādīdami citiem, un nesam cauri savai dzīvei, tad tas vēl joprojām ir ēdiens, kuru mēs pilnībā piemērojam sev, tad, kad to baudām. Tomēr tas ir paliekošs sakraments, kuru var un vajag glabāt, rādīt, pielūgt; tāpat kā citā gadījumā cilvēks, ar savu skatu aptverot ēdienu un ilgojoties pēc tā, ir gatavs to baudīt. Tātad Altāra Sakramenta būtība atklājas arī tad, kad tas tiek parādīts un godināts ka paliekošs sakraments, arī tad, ja skaidri neparādās tas, kā cilvēks piemēro – gan kā zīmi, gan īstenībā – sev to, ko tas satur. Ko tad mums, tā raugoties, kopumā saka euharistiskā procesija? Tā mums saka – nē, pareizāk būtu teikt – mēs caur to sakām sev: mēs esam svētceļnieki šīs zemes virsū, mēs te nepaliksim, mēs esam ceļotāji, kas tiek nemitīgi dzenāti caur laikiem un telpām, mēs esam ceļā un vēl tikai meklējam īsto tēviju un mūžīgo mieru, mēs esam tie, kuriem ir jāļauj sev ceļot, jo būt cilvēkam nozīmē – ļaut sev ceļot, un pilnība – ļaut sev bieži ceļot. Mūsu laicīgums un mūsu esamības telpas daudzpusība kļūst acīmredzama procesijā. Bet šis gājiens nav tikai cilvēku bars, un šī kustība nav tikai masu bēgšana cauri laikiem un mūsu esamības nekoptiem tuksnešiem: procesija ir patiesi vienotu cilvēku svēta kustība, tā ir svētas, mierīgas majestātes rāma straume, gājiens, kurā rokas tiek saliktas lūgšanā un nevis savilktas dūrē, gājiens, kurš nevienu neapdraud, nevienu neizslēdz, vēl vairāk, tas svētī malā stāvošos, kas neizpratnē vēro procesiju, kura viņos rada izbrīnu; tā ir kustība, kas līdz ar sevi nes Vissvēto, Mūžīgo, kur pat kustībā valda miers un vienotība. Vēstures un Exodus Kungs pats pavada mūs ceļā no trimdas uz mūžīgo tēviju, tas ir svēts gājiens, procesija, kurai patiešām ir savs mērķis. Tā mēs spējam saprast, ko sevišķu saka šī procesija. Tā stāsta par cilvēces grēka mūžīgo klātbūtni vēsturē un mūsu dzīvē, arī manā dzīvē. Ceļā mēs nesam līdzi Miesu, kas par mums tika atdota. Kalvārijas krists iet mums līdzi. Tā ir zīme, ka uz cilvēces gulstas vaina par Dieva, kas ir Miesa un Dzīvība, nogalināšanu. Mūsu ceļojumā caur laiku kopā ar mums vienmēr ir Krustā Sistais, saka grēcinieku procesija, un mēs ejam pa mūsu ielām, gan māju fasādēm, aiz kurām mājo grēcīgs luksuss, grēcīgs, posts un sirds tumsa, tad mēs no jauna ceļojam, atklājot jaunu šis pasaules grēku, un ieceļojam tajā, tad mēs sludinām pasaules un mūsu pašu nāvi, kurā mēs visi esam vainīgi. Procesijā, kurā iet līdzi Krustā Sistais, mēs atzīstam, ka esam grēcinieki un mums ir jāizcieš cilvēces un mūsu pašu grēki. Mēs atzīstam, ka atkal ejam maldu, grēka un nāves ceļus – kas, pateicoties Kristum, kurš nevainīgs mūsu dēļ gāja nāvē un vēl joprojām iet kopā ar mums Sakramentā un savā Dieva žēlastībā – kuri noslēpumainā veidā ir kļuvuši par pestīšanas ceļiem tiem, kuri ar mīlestību tic šim sakramentam, to saprot un ņem līdzi savās tumšajās takās. Procesija stāsta mums par izlīgšanas pastāvīgo klātbūtni mūsu dzīves ceļos. Kristus nāk līdzi, tā saka Viņš – Izlīgšana, Viņš – Mīlestība un Žēlastība. Viņš, kas iet mums pakaļ, Viņš, kas mīlestības stūrgalvībā seko mums tik ilgi, kamēr mēs klejojam pa šīs zemes ceļiem. Viņš, kas seko mums pat tad, kad ejam pa nelīdzenām takām un nomaldāmies. Viņš, kas pat tuksnesī meklē pazudušo avi un steidzas pretī pazudušajam dēlam. Viņš iet kopā ar mums šajā dzīves svētceļojumā, Viņš, kas pats no dzimšanas līdz pat nāvei pie krusta ir izstaigājis visas šīs takas – Quarens me sedidti lassus („Meklēdams mani, Tu noguris gāji” – sekvence Dies irae), un zina, kā jūtas cilvēks bezgalīgajos un bieži vien šķietami necaurejamajos maldu ceļos. Viņš ir klāt – redzams un neredzams, ar savas sirds žēlsirdību, ar pacietīgu un nobriedušu un par žēlsirdīgu kļuvušu visas cilvēka dzīves pieredzi. Viņš, kurš pats ir pestīšana un mūsu grēku piedošana. Mēs nesam sakramentu caur mūsu dzīves ielejām un tuksnešiem un atzīstam: mūs pavada Tas, kurš var izlīdzināt un padarīt mērķtiecīgas visas takas, ja tikai Viņš iet līdzi. Procesija stāsta mums par garīgu brīnumu, kas kopš Kristus cilvēktapšanas, nāves un augšāmcelšanās mūs ne tikai virza uz mērķi, bet arī ir jau pašā mērķī. Laiku beigas ir jau pienākušas. Mēs, nomaldījušies svētceļnieki, nu jau tās nesam savās rokās, kas pats ir gals un mērķis. Mēs paceļam Miesu, kurā dievišķība un cilvēcība jau ir nesaraujami savienojušās, mēs nesam apskaidroto Miesu (ja arī vēl paslēptu zem šīs pasaules plīvura), kurā pasaule jau vienā tai piederošā lietā ir sākusi kļūt apskaidrota un kurā iesniedzas Dieva mūžīgā, nepieejamā gaisma. Pasaules kustība, tā saka euharistiskā procesija, ir jau ienākusi pēdējā fāzē, tā kopumā nevar vairs nepamanīt savu mērķi, šīs kustības tālais mērķis, uz kuru iets gadu tūkstošiem, ir noslēpumaini ienācis šajā kustībā un nav vairs tikai apsolījums un tāla nākotne, bet ir klātesošs kā īstenība un tagadne. „Baiļu likumam ir jāatkāpjas, jo jaunā derība ir sākusies,” tā lūdzas vienā no Vissvētākā Sakramenta svētku himnām. Bet mums būtu jāaptver, cik milzīga nozīme ir šai jaunajai un mūžīgajai derībai. Apsolījumu, eksperimentu un pagaidu derība, vēsture, kas ir vēl atvērta un savu mērķi meklē, veicot mēģinājumus, ir garām, un Mūžīgais, Bezgalīgais, Dievs pats ir jau klātesošs. Šajā noslēpumainajā brīdī, kad laiks un mūžība, debesis un zeme, Dievs un cilvēks – no diviem vienam no otra šķirtiem tālumiem, pateicoties Bezgalībai, tuvojas viens otram – sāk tieši caurstrāvot viens otru, un šajā vietā notiek procesija, kas nez Kunga Miesu, kas uz visiem laikiem ir Dievs un Cilvēks. Šo acumirkli un punktu izsaka procesija. Novum Pascha novae legis Phase vetus terminat. („Jaunais Jērs jaunajā derībā ir salauzis veco derību” – Lauda Sion sekvence). Procesija, kas nes Tā Miesu, kurš uz visiem laikiem ir nedalāmi Dievs un Cilvēks, kas nes Miesu, kas jau ir apskaidrota, saka to, ka mūsu kustība noslēpumainā veidā, bet tomēr reāli ir uzņēmusi sevī bezgalīgo mērķi. Šī procesija stāsta mums arī par vienotību procesijas dalībnieku starpā. Cilvēces kustība caur savas vēstures, kultūru, valstu, karu, pacēlumu un pagrimumu astronomiskajām telpām nav tikai juceklīga, haotiska apkārt skriešana, lai apmierinātu ikdienišķas vajadzības, īstenotu utopiskus ideālus un bēgtu no dēmoniskām varām. Viņi ir savā starpā vienoti, vienoti kustībā, pilnīgo vienotību ir saņēmuši kā dāvanu. Mēs visi esam viena miesa, kas ēdam no vienas maizes, saka Pāvils, vienotības zīme, mīlestības saite, saka Augustīns par Miesu, kuru vēstures svētceļnieki ticībā un mīlestībā svētā procesijā iznes savas dzīves arēnā un svētījoši paceļ pār zemi, no kuras ar pūlēm viņi iegūst maizi, kas kāri dzer viņu asinis un asaras, lai visbeidzot atkal – tikai pagaidām – ļautu pacelties miesai vispārīgajā vēsturē, kas šķietami ir bezmērķīga dabas vēsture. Mēs nesam Kunga Miesu svētajā procesijā un sakām: „Mēs esam viens, mēs ejam vienu un to pašu ceļu, vienu Dieva un Viņa mūžības ceļu, tie paši mūžīgās dzīves spēki jau darbojās mūsos, viena dievišķā mīlestība ir jau daļa, kas mūs savieno dziļāk un sirsnīgāk nekā viss, kas mūs citādāka veidā varētu vienot vai šķirt. Baznīcas vienotības un visu atpestīto vienotības sakramentu mēs nesam caur dzīvi un tādā veidā atzīstam mīlestību, kas liek kustēties saulei un citām zvaigznēm, kas cilvēkus un visu kosmosu tuvina mērķim un valstībai, kurā Dievs būs viss visā. Mēs esam svētceļnieki un svešinieki, kuriem nav paliekošas vietas šai zemes virsū, vēl meklējam nākošo un paliekošo, vēl meklējam īsto mērķi un mūžīgo mieru, kas ir pilnīga vitalitāte un dzīvība. Bet mēs esam tādi svētceļnieki, kuru grēkam seko Dieva žēlastība, svētceļnieki, kuriem ir mērķis, jo tas vēl tiks atklāts, kas mums pašlaik pieder un kas mēs esam, bezgalīgās kustības uz mērķi svētceļnieki, svētceļnieki uz vienu mērķi, kas, baudot dzīvības Maizi, mīlestībā esam viens. Iesim šodien un vienmēr nenogurstoši pa visām mūsu dzīves takām, līdzenām un nelīdzenām, svētīgām un asiņainām, Kungs ir vienmēr klāt, ceļa mērķis un spēks ir klātesošs. Zem Dieva debesīm pa zemes ielām iet svēta procesija. Tā sasniegs mērķi. Jo šodien debesis un zeme svin svētīgus svētkus. No vācu valodas tulkojusi Anita Paškēviča
„Ejiet un māciet” – III/1995 (11) |
