Trešdien, 18. maijā, rīta Svētās Mises laikā trīs mūsu brāļi no piektā kursa salika diakonāta kanditatūras solījumus. Ingars no Rīgas, Viktors no Jelgavas, un Jānis no Liepājas diecēzēm. Kā Rīgas garīgā semināra rektors bīskaps Antons Justs ievadā paskaidroja, ka viņi saliek kanditatūru, lai būtu kalpotāji, ko arī nozīmē vārds ‘diakons’. Kalpotājs pie Dieva galda. Šo piemēru parādīja Kristus, kalpojot saviem mācekļiem, mazgājot kājas un piekalpojot pie galda. Šo notikumu kuplināja Tiberiādas brāļi, pagodinot šo notikumu ar savu klātbūtni. Jūnija mēnesī mūsu brāļi kļūs par Dieva vārda sludinātājiem un tuvākmīlestības lieciniekiem, kas atdos sevi visu, ejot uz priesterību. Sestdien, 28. maijā, mūsu brāļi uz diakonātu Ingars, Viktors un Jānis, kā arī diakons Toms devās rekolekcijās uz sv. Jāzepa baznīcu, kur 5 dienu laikā iedziļinājās kalpošanas noslēpumu dažādajos aspektos. Otrdien, 31. maijā, seminārā tika svinēta Euharistija un ieturēta pateicības maltīte par godu arhibīskapa Čārlza Balvo iecelšanai jaunajā amatā par Jaunzēlandes, Fidži, Samoa, Tonga, Kiribati un daudzu citu salu nunciju. Svētajā Misē semināristi dziedāja Mises De Angelas dziedājumus. Klātesošos homīlijā uzrunāja V. E. Čārlzs Balvo. Viņa senči arī dzīvojot salā. Viņš dodas uz kalpojumu, kura platība ir liela, bet sastāv no daudzām salām, ko ieskauj ūdens. Pateicās garīgā semināra rektoram, kas ielūdza svinēt Svēto Misi. Šo trīs gadu laikā, kalpojot apustuliskajā nunciatūrā, viņš ikreiz esot juties labi, uzturoties seminārā, kur saņēmis laipnību un viesmīlību. Viesmīlība tiešām esot būtiska cilvēciska iezīme, un šīs dienas liturģiskajos rakstos tā atrodas pašā centrā – Jaunavas Marijas apmeklēšana pie savas radinieces Elizabetes. Zemē, kur Jēzus dzīvoja toreiz, un arī tagad būtu neiedomājami, ka ciemiņam nekas netiktu piedāvāts – ēdiens, dzēriens vai vienkārša vieta, kur atpūsties no dienas svelmes. Pasludināšanas brīdī Marija no ercenģeļa uzzināja, ka viņas radiniece Elizabete ir cerībās, un viņa steidzās pie tās, lai pavadītu nepieciešamo laiku pie šīs ģimenes. Un šīs sievietes apzinājās, ka ir izvēlētas par Dieva instrumentiem pestīšanas plānā. Uzrunājot semināristus, arhibīskaps Balvo uzsvēra, ka Dievs aicinot mūs Viņa kalpošanā priesterībā, arī ir tuvojies pie mums, un apmeklējis un aicina kā Marija atdot savas dzīves Viņam, lai Viņa plāns īstenotos mūsdienu sarežģītajā pasaulē. Kā arī Jānis Pāvils II ir tik daudz reizes aicinājis atstāt malā bailes un atvērt savas sirds durvis Kristum. Pāvests Benedikts XVI skaistā homīlijā, kuru viņš deva sava pontifikāta pašā sākumā, teica jauniešiem: „Nebaidieties no Kristus! Viņš neko neatņem, un Viņš dod visu. Kad mēs sevi atdodam Viņam, mēs simtkārtīgi saņemam pretī. Jā, atveriet, atveriet plaši durvis Kristum – un jūs atradīsiet patiesu dzīvi.”  Pēc Svētās Mises bija pusdienas, kurās pateicības vārdus un domu graudus izteica Rīgas garīgā semināra un Rīgas augstākā reliģijas zinātņu institūta vadību pārstāvji un semināristi. Runas tika teiktas diplomātu franču, angļu un vācu valodās. Savukārt muzikālajā daļā RARZI koris izpildīja pāris dziesmu un par vispārējo omulību rūpējās apustuliskais nuncijs Stefans Zubrigens, kas bija parūpējies par nelielām dāvaniņām arī virtuves darbiniekiem un saaicinātajiem viesiem.
Jau pēc pāris stundām semināristi devās uz Aglonu, kur noslēdza akadēmisko gadu ar triju dienu noslēguma rekolekcijām. Pirms kompletorija ievadvārdus teica priesteris Pauls Kļaviņš, kas arī bija rekolekciju vadītājs. „Svētlaime ir lielākais avots, ko cilvēks meklē. Kalna mācība ir ceļa karte, kas ieved svētlaimībā. Tās ir kā dārgmanta. Tās pārsteidz ar savu tiešumu un cēlumu – makarios – tas ir svētlaime. Objektīvs stāvoklis, pastāvīgs stāvoklis, un atkarība no Dieva žēlastības. Ciešanas ir tas, kas atšķir svētlaimi no laimes stāvokļa, jo ciešanas var būt svētlaimīgas, nevis laimīgas. Svētīgs ir bēdu nomāktais. Patreiz cilvēki meklē laimi, nevis svētlaimi. Tagad valda subjektīvas jūtas. Jēzus uzrunā cilvēku ar kaut ko objektīvu – kā taures pūtiens no debesīm, kas izsauc neizpratni. Šķietami zaudētāji – izrādās vinnētāji! Grēks ir izveidojis lielu plaisu starp vajadzībām un vēlmēm. Paveras divi ceļi, ko izvēlēties. Kādu ceļu iesim? Izvēles, ko izdarīsim mācot citus, ar savu piemēru tādā veidā veicinot debesu svētlaimes izplatīšanos.” 1.jūnijā dienas kārtībā bija trīs konferences. To doma bija, ka kalna mācību var izlasīt piecpadsmit minūtēs, bet mums ir jāsaprot, ka šis izcilākais sprediķis ir izmainījis pasauli. Pat Gandijs neatrada neko līdzīgu senajā Indijas mācībā. Kas tad var īstenot šī sprediķa vārdus dzīvē? Mēs ceļam māju uz „dzirdēšanas smiltīm” un uz „pildīšanas klints”. Darbi bija Jēzus brīnumi. Dziedināšana un sludināšana aiz līdzjūtības pret cilvēku vajadzībām. Kristietības būtības agrīnā vēsts bija: „Kristus ir augšāmcēlies!” Dievs kļuvis cilvēks! Nomira un augšāmcēlās! Tā ir agrīnās Baznīcas ‘kerigma’, ka Kristus ir vienīgais Pestītājs. Mūsu ceļš iekļauties Kristū – tā ir nepieciešamība. Kalna mācība ne tikai nāk no Jēzus mutes, bet šie ideāli ved pie Viņa. Vienīgi Viņš to var piepildīt mūsos, ja vien mēs to atļaujam. Vakarā visi noskatījās jauno filmu „Neizstāstāmais stāsts” par mūžībā aizgājušo pāvestu Jāni Pāvilu II.  Nākamā diena – 2. jūnijs – ieņēma neparastu virzienu. Nu mums pašiem vajadzēja uzsākt ceļojumu. Ceļš ar kājām no Aglonas uz Bērzgali, kura mērķis bija Svētās Mises svinēšana Bērzgales baznīcā. Ceļu mērojot, iedziļinājāmies Rožukroņa Gaismas daļas noslēpumos, kas simboliski noslēdzas ar Euharistijas iedibināšanu, bet mums ar Euharistijas svinēšanu Bērzgales pelēkajā koka baznīcā. 2. jūnijā pēc pēdējās konferences visi devāmies uz ezeru, kur meža ielokā draudzīgā brāļu kopienas garā pavadījām šo vakaru. Bet 3. jūnija rītā visi pēc svētības ceļam devāmies uz prakses vietām, kur pāris vasaras mēnešos pie draudžu prāvestiem būs iespēja iedziļināties praktiskajā kalpojumā. Kā arī lūdzamies par tuvākā laikā iesvētāmiem brāļiem priesterībā.
Andris Vasiļevskis, RTI,
speciāli Vatikāna Radio | 
;)
;)