Tā nodrošina gribas valdīšanu pār instinktiem un neļauj iekārei pārkāpt saprātības robežas. Ar mērenību apveltīts cilvēks savas jutekliskās vēlmes virza uz labo, prot saglabāt diskrētu stāju un nepadodas savas sirds kaislībām. Mērenība palīdz cilvēkam saprātīgā veidā izmantot savas dvēseles un miesas iedzimtos spēkus. Saprātīgais mērs nebūt nenozīmē savu garīgo un miesīgo krājumu „sveces likšanu zem pūra”. Tāda rīcība būtu vairāk atbilstoša, cilvēkam pamatoti uztraucoties par naudas krājumiem, kuri pie nesamērīgiem izdevumiem sāktu sarukt. Mērenība kā morālais tikums nozīmē tādu pārvaldi pār miesas un dvēseles spēkiem, lai tie pildītu vajadzīgu, pašam cilvēkam kalpojošu lomu viņa dzīvē. Latīņu valodas vārds "temperantia", atvasināts no darbības vārda "tempero", apzīmē pakļaušanās, regulēšanas, racionālas elementu iekārtošanas, pārvaldīšanas un mierināšanas jeb samierināšanās darbību. Mērenība ir tāds tikums, kas ļauj cilvēkam ar prāta palīdzību tā uzmanīt sevi savās kaislībās un tieksmēs, lai rīcībai piešķirtu krietnības mēru. Praksē tas nozīmē centienus cilvēka vitālās enerģijas noturēt starp tās galējām izpausmēm. Ja tas izdodas, tad cilvēka rīcība ne vien būs efektīva, bet cilvēkam piešķirs zināmu šarmu. Pietiek atzīmēt, ka līdzsvars un harmonija jeb elementu noturēšana proporciju attiecībās ir viens no galvenajiem skaistuma nosacījumiem. Mērens cilvēks nekādā gadījumā nelīdzinās skopulim, līdzīgi kā skaistums nekad nav skops. Kad trūkst šādi līdzsvarotas rīcības, enerģija tā vietā, lai cilvēkam kalpotu, kļūst par pašmērķi un pat spēj sagūstīt prāta un gribas spējas savā varā, lai turpmāk – savvaļā - vadītu cilvēku. Pieļaujot emociju patvaļu, tās spēj sagraut jebkuru vērtību hierarhiju, pie kuras saprātīgs cilvēks pieturas. Protams, to nedara cilvēka emocijas un griba, atbrīvojusies no prāta kontroles, bet gan pats cilvēks - šādu stāvokli pieļaujot, piemāna pats sevi. Piemēram, griba ēst un dzert ir vitālo cilvēka spēju pazīme, tās mērķis ir noturēt pie dzīvības. Dzimumdziņa kalpo dzīvības tālāk nodošanai. Tomēr, ja šie dzīvīguma spēki kļūst par pašmērķi un izkļūst no prāta uzmanības, tie var pārvērsties par graujošu spēku, kas nopietni apdraud cilvēku visā tā psihiskajā un fiziskajā struktūrā. Galvenie šķēršļi mērenībai ir pasaules gars, kas pavedina uz uzdzīvošanu, iepotē patērētāja ideoloģijas dzīves stilu. Pasaules gars vairāk nekā jebkad agrāk ir tirgus gars. Viss notiek savtīgos nolūkos, tādēļ, lai pēc iespējas vairāk cilvēku padarītu par potenciāliem pircējiem, kuri nespēs atteikties no tirgus piedāvātām precēm. Pasaulei nevar būt citi mērķi tādēļ, ka tā atmetusi mūžības perspektīvu. Pasaules gars ir arī pielīšanas gars, jo čukstus atkārto: tu esi tā vērts, viss ir tev, viss domāts tev – un iestāsta, ka cilvēks var būt ‘visu lietu mērs’. Cilvēks, pakļaujoties reklāmas glaimiem, nespēj rīkoties atbilstoši savām vajadzībām un pat naudas maka biezumam. Iekāre un atkarība ir rijības un mantkārības netikumu formas. Netikumi izpauž cilvēkā mītošas tieksmes pēc neierobežotā aizvien vairāk un vairāk. Tādā veidā patērētāja gars ieved cilvēku iekšējā konfliktā. Tirgus aģenti, noliedzot mūžību, tomēr runā par mūžīgām kārēm. Bet nesavaldīgs, iekāres pārņemts cilvēks kļūst necilvēcisks, pat zemisks un savā rīcībā dzīvniecisks. Dziņu pasaule mūsos, kaut Dieva radīta, pēc savas būtības vienmēr cīnīsies iegūt pārspēku pār gara pasauli. Šinī cīņā cilvēks uzvar nevis, nostājoties vienā pusē, nicinot emocijas un apspiežot jūtas, bet gan politiski jeb diplomātiski tiekot galā, izcīna mierizlīgumu. Ieročus šai cīņā sauc par "savaldību" vai "atturību". Zelta vidusceļa principu vajag noturēt ne tikai attiecībā uz ēdienu un seksuālo dzīvi, bet arī citās jomās, piemēram - domu pasaulē. Visi skaidri apzinās, kādu postu var izraisīt kāds, kas sevis paustos uzskatos absolutizē vienu no realitātes aspektiem. Nav vairs tālu līdz nebeidzamiem strīdiem, haotiskai rīcībai, citu kūdīšanai un konfliktu izraisīšanai lielā mērogā. Tā rodas sektas, neproduktīvas debates Saeimā, indīgas ideoloģijas, pat kari. Šajā ziņā mērenības tikums izpelnās sev godu saukties par "katolisko tikumu", kur "katolisks" nozīmē atbilstību kaut kam vienam, veselam, bet pretojas tam, kas sadala un šķir. Individuālisms, kolektīvisms, kapitālisms, fašisms, rasisms – šīs ideoloģijas radās no kādas idejas absolutizēšanas, tās visas ir bijušas puspatiesības. Tās darbojas kā galējības, kas sadragā veselumu. Noteikti zem karoga "mērenība" var sākt meklēt sev patvērumu tādas nevēlamas parādības kā gļēvulība un neizlēmība. Tādā gadījumā īstais atbilstošais mērs, visticamāk, tiek apmainīts ar viduvējību. Tā savukārt var būt pielīdzināma tam remdenumam, kuru nopeļ Atklāsmes grāmata (At 3, 15-16) “... tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” Zelta vidus tikai tādā gadījumā atšķiras no caurmēra pilsoņa morāles līmeņa, ja saglabā Evaņģēlija sāls garšu, Dieva valstības rauga spēku un spēj koncentrēties uz to, kas būtisks, proti, uz cilvēka aicinājumu, kas pāri šai zemei ved uz mūžību. Aizmirstot to, cilvēks var lielāku savas dzīves laiku var nosēdēt pie televizora, un tas viņam nozīmēs turēties pie zelta vidus. Īsts zelta vidusceļš ir tad, kad sevī saglabājam spriedzi starp galējībām tā, lai lēnprātība nenozīmētu vājību, spēks nebūtu cietsirdība, sievišķīgums lai valdzinātu vīrišķību, nevis no tās patvertos feministu kustībā, vīrišķība lai nemēģinātu pakļaut sievišķību. Zelta vidum jāatrodas cilvēka sirds centrā, un tas nozīmē zināmu maksimālismu. Kas ir mērenības sabiedrotie? Galvenā ir pašcieņas apziņa. Sv. Pāvils palīdz ielāgot šo galveno patiesību: “Vai nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi?” (1 Kor 6,15) un vēl: “Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem?” (1 Kor 6, 19). Bet sv. Leons Lielais: “Atzīsti savu godu, kristieti...” Šis ir labākais veids, kā pasargāt sevi no noslīgšanas pārāk zemā lidojumā. Goda izjūta ir kā brīdinājums tam, ka attiecīgi zemiska rīcība nesaskanēs ne tik daudz ar to, ko cilvēks dara, bet ar to, kas viņš ir. Mērenības tikumam nāk palīgā arī kauna izjūta. Tie nav sirdsapziņas pārmetumi, bet darbojas līdzīgi. Kauna izjūta ir gatava sacelt trauksmi situācijās, kad ir bijis izslēdzies prāts. Tā arī parādās tūlīt pēc tam, kad prāts ir atgriezies. Piemēram, pēc dzērumā pastrādātiem nedarbiem. Bet kauns pavēsta ne vien par cilvēka atgriešanos pie veselīga saprāta, bet liek nojaust, ka pastāv kaut kas tāds kā personas integritāte. Katoļu katehisms to sauc par nedalītiem cilvēkā ieliktajiem dzīvības un mīlestības spēkiem, kur minētā nesadalītība nodrošina personas vienību. Saglabājot integritāti, cilvēks spēj pretoties jebkādai uzvedībai, kas varētu viņu iekšēji ievainot. Nesadragātā integritāte nepieļauj ne divkosīgu dzīvi, ne divdomību darbos un vārdos. (Salīdzini: KBK 2338) Kopā darbojoties cieņai un kauna izjūtai, cilvēks spēj sevi sakopot un atgūt iekšējo vienību, ja tā pazaudēta, sevi izkaisot. Arturs Modzelevskis OP
Informatīvais izdevums Nāc, Nr.19 Attēls: 13.gs Džoto freska Mērenība no Skroveri kapelas Itālijā |
