Varbūt rodas vēlēšanās iebilst: dzīvē tā tas nemēdz gadīties. Tur, kur mēs sējam salātus, pētersīļus vai dilles, pat visnedraudzīgākais dārza kaimiņš tomēr nenāks kaisīt vārpatas un gārses, visas šīs nezāles pašas jau atrodas augsnē, tās atnes putni vai tās atlido ar vēju, bet ne putnus, ne vēju taču nesauksim par ienaidnieku. Labākajā gadījumā mūsu pašu ģimenes locekļi, ieraugot skaisti uzraktu dobīti, aiz pārpratuma gurķiem pa virsu iedomāsies sasēt naktsvijoles un asteres un tad viens pēc otra nāks un ravēs laukā otra pūliņu augļus. Dažam labam dārzkopim, kas par padarīto ir aizmirsis pastāstīt dzīvesdraugam, kaut kas līdzīgs ir atgadījies. Taču Jēzum, kad viņš saviem klausītājiem stāstīja līdzību par sējēju, nebija padomā šādi tīri anekdotiski notikumi. Visiem labi pazīstamu lauku darbu — sēšanas, ravēšanas un pļaujas — kontekstā Jēzus ar nolūku iepin epizodi par ienaidnieka savādo rīcību, sasējot nezāles kviešu laukā. Kļūst skaidrs, ka līdzība attiecas uz mūsu garīgo dzīvi, neizbēgamo sastapšanos ar labo un ļauno visā apkārtējā pasaulē un — kas vēl satraucošāk — mūsos pašos. Līdzība attiecas kā uz visu radīto pasauli tās kopumā, tā uz katru konkrēto cilvēku. Kristietis jūtas līdzatbildīgs par labākas un taisnīgākas pasaules celšanu, bet šim darbam jāsākas viņa paša prātā un sirdī. Ko darīt, ko iesākt, lai nezāles nezeltu pašā vērtīgākajā kviešu laukā — cilvēka dvēselē? Pirmo atbildi līdzībā piedāvā nama tēva kalpi: nezāle jāizravē. Jārīko talka un jāizrauj katrs aizdomīgs asniņš. Garīgās dzīves pazinēju pieredze rāda, kādus panākumus varam gūt, ja ik dienas ar sirdsapziņas izmeklēšanu vēlamies šķīstīties no nekārtīgām nosliecēm, ja netikumiem — slinkumam, mēlnesībai, skaudībai — neļaujam iesakņoties dvēselē. Pastāvīgu nomodu par savu garīgo dzīvi mēs drīkstam saukt par īstu cīņu, kurā neizbēgami piedzīvosim gan pazemojošas sakāves, gan spožas uzvaras. Gadiem, gadu desmitiem ilgst šī cīņa par vienu mazu, bet bezgala vērtīgu lauciņu — cilvēka dvēseli, taču, ja sadarbosimies ar Dieva žēlastību, gūsim uzvaru, nezāles neuzdrošināsies pacelt galvu un brieduši kvieši krāsies mūžības klētīs. Vai vēl drošāks paņēmiens nebūtu sargāt šo lauciņu no nezāļu izsēšanās iespējas? Baznīcas tūkstošgadīgā pieredze liecina par teicamiem panākumiem, ko dāvā "klauzūra", burtiskā nozīmē — aiziet tuksnesī vai celt augstus mūrus ap kristiešu dārgumiem — klosteriem, kolēģijām vai semināriem, kas tā iemītniekiem aiztaupa liekus uztraukumus, saduroties ar pasaulīgajiem vilinājumiem un kārībām. Prātīgs cilvēks tieši tāpat apzināti vairīsies no vietām un lietām, kaut vai tukšas dirnēšanas televizora ekrāna priekšā, kas tikai lieku reizi var viņam pierādīt paša vājumu. Taču pat visbiezākie klostera mūri tevi nesargās, ja nebūsi iemācījies atsist ienaidnieka uzbrukumus no iekšienes. Kur gadījusies, kur ne, paštaisnības vai egoisma nezāle uzdīgst pat visaizsargātākajā vidē. Turklāt gandrīz nav atšķirama no kviešu asna, no svētas dedzības vai atturības. Dažādas domas un impulsi, kam nav nekāda sakara ar mūsu darāmo darbu, iztraucē dvēseles mieru. Ko iesākt? Atkal jāķeras pie ravēšanas? Jā, protams, taču Jēzus līdzībā ar nama tēva vārdiem savus kalpus pamāca atturēties no tādas rīkošanās, kad tu ar negudriem talciniekiem smagos apavos izbradā visu lauku, izmīdi sējumu un, neatšķirot kviešu un nezāles asnus, izravē kā vienus, tā otrus, atstājot melnu lauku. Pirmām kārtām neidentificē pats sevi ar savā dvēseles lauciņā iebirušu nezāli un vēl neuzvarētās vājības neuzskati par savu dzīves stilu! Esi pazemīgs un pacietīgs, piedzīvojot kritienus, netikumu nezāle ar savu smagumu cilvēku gan nospiež pie zemes, bet, ja reiz savā dvēselē esi ierādījis vietu dievišķā Sējēja vislabākajiem kviešiem, Dieva Vārdam un sakramentiem, tad esi drošs — Viņa žēlastības palīgs ļaus tev reiz iemantot Tēva valstību, Debesis. Priesteris Andris Priede, Rīga
No ikmēneša izdevuma Mieram Tuvu
2005.g. jūlijs, nr.7 (72) | 
